- Kurš atrada upuri? — Bia taujāja.
— Es.
Saulesbrilles pagriezās pret viņu. - Jūsu vārds?
- Vaimens Fords. - Jautājumā viņš bija saklausījis neuzticības pilnu pieskaņu, it kā izmeklētājs jau turētu viņu aizdomās par melošanu.
- Kā jūs viņu atradāt?
Fords aprakstīja apstākļus.
- Tātad jūs ieraudzījāt klijānu baru, pamanījāt riepu pēdas, nolēmāt izkāpt no mašīnas un nosoļot ceturtdaļjūdzi šajā trakajā karstumā pa tuksnesi, lai palūkotos? Tāpat vien?
Fords pamāja.
- Hmm… — Sakniebis lūpas, Bia iekricelēja piezīmju grāmatiņā dažus vārdus. Tad saulesbrilles pavērsās pret Hazēliusu.
- Un jūs būtu…
- Gregorijs Norts Hazēliuss, projekta "Izabella" vadītājs. Tas ir vecākais izlūkošanas virsnieks Vordlo. Vai jūs būsiet lietas izmeklēšanas vadītājs?
- Tikai no cilts policijas puses. Šeit galvenais būs FIB.
- FIB? Kad ieradīsies aģend?
Bia pameta ar galvu augšup.
— Tūlīt.
Debesīs dienvidrietumu pusē parādījās helikopters, un tā rotora lāpstiņu plīkšķēšana ar katru bridi tapa skaļāka. Pielidojis pārsimts jardu attālumā, tas putekļu mutuļa ielenkumā nolaidās uz ceļa. Izkāpa divi vīri. Abiem bija saulesbrilles, īspiedurkņu krekli ar atpogātām apkaklītēm un beisbola cepurītes ar izšūtiem burtiem F.I.B. Par spīti abu atšķirīgajam augumam un ādas krāsai, viņus varētu noturēt par dvīņiem.
Aģenti pienāca klāt, un garākais izvilka žetonu.
- īpašais atbildīgais aģents Dens Grirs, — viņš stādījās priekšā. - Flagstafas filiāle. īpašais aģents Frenklins Alvarezs.
Vīrietis ieslidināja žetonu kabatā un pamāja navahu policistam.
- Leitnant?
Bia par atbildi palocīja ar galvu.
Hazēliuss paspēra soli uz priekšu.
- Un es esmu Gregorijs Norts Hazēliuss, projekta "Izabella" vadītājs. - Viņš paspieda Grīram roku. - Bojāgājušais bija mūsu projekta zinātnieks. Es gribu zināt, kas nodcis, un tūlīt pat!
- Uzzināsiet. Tiklīdz izmeklēšana būs galā. - Grirs pagriezās pret policijas izmeklētāju. - Notikuma vieta norobežota?
— Jā.
- Labi. Klausieties visi. Es lugšu visiem projekta "Izabella" dalībniekiem atgriezdes bāzē. Doktor Hazēlius, lūdzu, sapulciniet visus kādā plašā telpā, - vīrietis palūkojās debesīs un ieskatījās pulkstenī, - sepdņos. Es ieradīšos un noklausīšos liecības.
- Diemžēl tas nebūs iespējams, — Hazēliuss attrauca. - Mēs nevaram atļauties atlaist visus reizē. Jums nāksies uzklausīt liecības divās maiņās.
Grirs pavilka saulesbrilles zemāk uz degunu un stingri paraudzījās uz Hazēliusu.
- Es ceru redzēt visus vienkopus septiņos. Vai skaidrs? — Viņš runāja skaidri un lēni, uzsvērdams katru vārdu.
Hazēliuss nenolaida acis viņa priekšā, lūkodamies ar rāmu, miermīlīgu sejas izteiksmi.
- Mister Grīr, es vadu četrdesmit miljardus dolāru vērtu projektu, kas iebūvēts šajā kalnā, un tur patlaban nodek ārkārtīgi svarīgs zinātniskais eksperiments. Jūs diez vai gribētu, lai kaut kas noiet greizi — īpaši, ja man nāktos ziņot Enerģētikas departamenta izmeklētājiem, ka iekārta jūsu uzstājibas dēļ atstāta bez uzraudzības. Man šovakar jāatstāj tris zinātnieki pazemē. Viņus jūs varēsiet nopratināsiet rīt no rīta.
Iestājās ilgs klusums. Tad Grirs īsi pamāja.
- Lai notiek.
- Septiņos mēs būsim tirgotavā, - Hazēliuss solīja. - Vecā guļbaļķu būvē — to nevar neievērot.
Fords piegāja pie džipa un iekāpa tajā, Keita viņam sekoja. Viņš pagrieza aizdedzes atslēgu, un auto izripoja uz ceļa.
- Kaut kas neiedomājams, — Keita drebošā balsī izdvesa. Viņa bālu seju taustījās pa kabatām, izvilka mutautiņu un izberzēja acis. - Šausmas, — viņa nerimās. - Kaut kas… pavisam neiedomājams.
Kad džips rūkdams traucās pa ceļu, Fords vēl beidzamo reizi uzmeta skatienu abiem koijotiem, kas bija pabeiguši maltīti un klumpačoja apkārt kādu gabaliņu nostāk, cerēdami tikt pie papildporcijas.
Lai cik glezns būdams, Sarkanais galdkalns nenoliedzami ir skarbs nostūris, viņš nodomāja.
17
TIEŠI SEPTIŅOS VAKARĀ LEITNANTS DŽOZEFS BIA līdz ar Grīru un Alvarezu iegāja agrākajā Nakajrokas tirgotavā. Viņš atminējās to no bērnības, kad šeit tirgojās vecais Vaindorfers. Uzmācās nostalģija. Acu priekšā nostājās tālaika veikaliņa iekārtojums — miltu lāde, sakrautie dūmvadi, kurus varēja iegādādes, iemaukti un laso, burciņas ar saldumiem. Tirgotavas dibentelpā bija sakrauti paklāji, ar kuriem indiāņi norēķinājās. Tūkstoš deviņi simti piecdesmit ceturtā un piecdesmit piektā gada sausums bija nobeidzis pusi galdkalnā ganīto aitu, taču zeme jau pirms tam bija padarīta neauglīga. Tolaik, kad Peabody Coal ik dienu izveda no raktuvēm divdesmit tūkstošus īso tonnu ogļu. Cilts padome ar ogļu kompānijas doto naudu piekukuļoja visus galdkalna iemītniekus un pārvietoja viņus uz valsts apmaksātiem ciematiņiem Blūgepā, Pinjonā un Rafrokā. Viņa vecāki bija starp tiem, kurus nometināja lejā. Bia šeit ieradies pirmo reizi piecdesmit gadu laikā. Te viss izskatījās pavisam citādi, taču joprojām valdīja vecā kokogļu dūmu, putekļu un aitu vilnas smarža.
Zinātnieki jau bija sanākuši, un visi deviņi saspringti gaidīja. Viņi izskatījās draņķīgi, un leitnantam radās nojausma, ka Vol- konska bojāeja nav vienīgais, kas nomāc šo grupiņu. To jau kādu laiku vajājušas nelaimes. Žēl, ka lietu pārņēmis Grirs. Viņš reiz bija labs aģents, līdz ar viņu gadījās tas, kas ar visiem pārējiem labajiem aģentiem, — viņu paaugstināja par īpašo atbildīgo aģentu un samaitāja, liekot lielāko daļu laika pavadīt, pārvietojot papīrus no viena punkta uz citu.
- Labs vakars, ļautiņi, — sanākušos uzrunāja Grirs un noņēma tumšās saulesbrilles, pazibinādams brīdinošu skatienu Biam un likdams indiānim sekot viņa paraugam.
Tomēr Bia nepaklausīja. Indiānim nepadka, ja viņu pamāca. Tāda iezīme viņam piemitusi no sākta gala — ģimenes iedzimtība. Pat viņa uzvārds — Bia — radās tāpēc, ka, nosūtīdams mazdēlu internātskolā, viņa vectēvs atteicās nosaukt īsto uzvārdu. Tāpēc dokumentos ierakstīja uzvārdu Bia — indiāņu lietu biroja abreviatūra [4]. Daudzi citi navahi bija rīkojušies līdzīgi, un Bia rezervātā bija kļuvis par pierastu uzvārdu. Viņš ar to lepojās. Visiem Biām, lai ari viņi nebija radinieki, piemita kāda kopīga raksturīga īpašība — nepatika pret tiem, kas izturējās pret viņiem valdonīgi.
- Izrunāsim visu, cik ātri varēsim, — Grirs ierosināja. - Visi pēc kārtas, alfabētiskā secībā.
- Vai izmeklēšanai jau ir kādi panākumi? — Hazēliuss taujāja.
- Mazliet ir, — Grīrs atzina.
- Vai doktors Volkonskis dka noslepkavots?
Bia gaidīja Grira atbildi. Veld. Uz šo jautājumu viņi meklēja atbildi jau no paša sākuma, taču vēl bija jāizskata tiesu medicīnas laboratorijas analīžu rezultāti. Jāpagaida medicīnas eksperta atzinums. To visu kārto Flagstafā. Bia šaubījās, vai redzēs ko vairāk par kopsavilkumu. Viņš bija iekļauts izmeklēšanas vienībā tikai tālab, ka FIB kādam birokrātam bija vajadzīgs aizpildīt tukšu lauciņu veidlapā par pierādījumu, ka lietā izmeklētāji "sastrādājušies" — kā mēdza izteikties FIB — ar cilts policiju.
Bia sev atzina, ka viņam tikpat nav nekādas intereses par šo lietu. Te nebija iesaistīti viņa tautieši.