- Melisa Korkorana, — Grirs izsauca.
Piecēlās sportiska gaišmate, kas drīzāk atgādināja tenisa profesionāli, nevis zinātnieci.
Bia sekoja viņiem līdzi bibliotēkā, kur Alvarezs sakārtoja galdu un dažus krēslus un uzstādīja digitālo diktofonu. Jautājumus uzdeva Grīrs un Alvarezs, Bia klausījās un pierakstīja. Iztaujāšana ritēja raiti, nopratināmie ātri cits citu nomainīja. Nepagāja ilgs laiks, kad sāka rindoties vienādas tēzes — visi pārcietuši lielu stresu, projekts neritēja tā, kā plānots, Volkonskis bijis viegli uzbudināms tips, viņš šīs nebūšanas uztvēris īpaši smagi, sācis dzert, un bija aizdomas, ka lietojis arī narkotikas. Korkorana pastāstīja, ka viennakt viņš klauvējies pie viņas durvīm, piedāvādamies ar sievieti pārgulēt. Projekta psihologs Iness pieminēja noslēgtos darba un dzīves apstākļus, stāstīja, ka Volkonskis bijis depresijā, bet to allaž noliedzis. Vecākais izlūkošanas virsnieks Vordlo klāstīja, ka krievs uzvedies ekscentriski un nereti pārkāpis drošības noteikumus.
To visu jau apstiprināja Volkonska dzīvesvietas pārmeklēšana — piedrazotajā namiņā bija atrastas gan tukšas degvīna pudeles, gan metamfetamīna pulvera pēdas piestā un uz miezera, pārpildīti pelnutrauki un kaudzēm pornogrāfisku DVD.
Zinātnieku stāstītais bija līdzīgs un ticams, tomēr bija gana daudz pretrunu, lai varētu secināt, ka liecības nav savā starpā saskaņotas. Strādādams rezervātā, Bia bija redzējis krietni daudz pašnāvību, un šis gadījums likās samērā vienkāršs un viegli atrisināms — miera nedeva vienīgi daži aspekti. Nav viegli iešaut sev galvā un vienlaikus ieripināt auto gravā. Tomēr slepkava katrā ziņā būtu pielaidis autiņam uguni. Ja vien viņam netrūka prāta. Ne jau visiem slepkavām tā pietika.
Bia pakratīja galvu. Jāklausās, nevis jādomā. Tas bija viņa nelāgākais paradums.
Pusdeviņos Grirs bija iztaujāšanu pabeidzis. Hazēliuss pavadīja izmeklētājus līdz durvīm. Tajā brīdī Bia, kurš visu šo laiku bija klusējis kā ūdeni mutē ieņēmis, apstājās, noņēma saulesbrilles un pabakstīja tās ar īkšķa nagu.
- Man ir jautājums, doktor Hazēlius.
— Jā?
- Jus minējāt, ka visi, esat pamahga stresa, ari bojagajušais Volkonskis esot no tā cietis. Kas tam par iemeslu?
- Tas tamdēļ, ka esam uzbūvējuši iekārtu, kas izmaksāja četrdesmit miljardus dolāru, — Hazēliuss mierīgi atbildēja, — un vēl aizvien nevaram piedabūt to sasodīto aparātu darboties. - Viņš pasmaidīja. - Vai šāda atbilde jūs apmierina, leitnant?
- Pateicos, jā. Ak… vēl viens jautājums, ja neiebilstat.
- Leitnant, — iejaucās Grīrs, — vai jums nešķiet, ka mēs esam aptvēruši gana plašu jautājumu loku?
Bia palaida iebildumu gar ausīm.
- Vai jūs nolīgsiet citu zinātnieku, kas uzņemsies mistera Volkonska pienākumus?
īss klusuma brīdis, kam sekoja atbilde.
- Nē. Tos savā starpā sadalīsim mēs ar Reju Čenu.
Bia uzslidināja uz acīm saulesbrilles un pagriezās uz prom- iešanu. Šajā lietā kaut kas likās aizdomīgs, taču, nolāpīts, viņš nekādi nevarēja tikt gudrs, kas tieši šķita šaubīgs.
TRIJOS NAKTĪ FORDS PIESARDZĪGI, gausi atvēra sava namiņa sētas puses durvis un ar mugursomu plecos izslīdēja tumsā. Debesis bija zvaigžņu piebārsdtas. Tālumā spalgi iekvankstē- jās koijoti, bet ātri apklusa. Spīdēja gandrīz apaļš pilnmēness, un tuksneša augsdenes gaiss bija tik dzidrs, ka tā gaisma katru sīkumu uz zemes iekrāsoja sudrabainā tonī. Skaista nakts, nodomāja Fords. Žēl, ka nav laika papriecet acis.
Viņš pārlaida skatienu nelielajai apmetnei. Pārējie namiņi grima tumsā, vienīgi pašā pēdējā mājiņā — Hazēliusa miteklī — ieloka galā cauri guļamistabas aizkariem spiedās dzeltenīga gaisma.
Volkonska namiņš atradās ceturtdaļjUdzes attālumā uz otru pusi.
Fords pāršāvās pāri mēness gaismas pielietajam pagalmam un ieskrēja papeļu mestajā paēnā. Te viņš virzījās uz priekšu lēni, izvairīdamies no gaismas apspīdētiem laukumiņiem, līdz nonāca pie Volkonska mājas. Viņš pārlaida skatienu apkārtnei, taču neko aizdomīgu neredzēja un nedzirdēja.
Ieslīdējis aiz mājas, Fords pieplaka ēnās grimstošajai aizmugures sienai pie sētas durvīm. Tās bija aizzīmogotas ar policijas nozieguma vietas dzelteno lend. Parakājies mugursomā, Fords izvilka kazādas cimdus un nazi, tad paraustīja durvju rokturi. Tās, protams, bija aizslēgtas. Viņš aši apsvēra sekas, kādas var būt zīmoga uzlaušanai, un nosprieda, ka noziegums ir tā vērts.
Vīrietis pārgrieza lenti, izņēma no somas roku dvieli, aptina to ap akmeni, tad cieši un neatlaidīgi spieda to pie stikla, līdz tas ieplaisāja. Izlasījis dažas asās lauskas, viņš iebāza roku iekšā, atslēdza durvis un ieslīdēja mājā.
Nāsīs uzreiz iesitās Volkonska izmisuma smārds — sastāvējušos cigarešu un marihuānas dūmu, lēta grādīgā, vārītu sīpolu un kodīgas cepamās eļļas dvaku maisījums. Viņš izņēma no somas LED kabatas lukturīti un pavirzīja gaismas staru apkārt, turēdams to zemu. Virtuvē valdīja milzīga nekārtība. Ceptus kāpostus un mazītiņus piparus, kas tur, visticamāk, bija atradušies dienām ilgi, klāja zaļpelēka pelējuma kārta. Atkritumu kastē ar kaudzi bija sabāztas alus pudeles un mazās degvīna pudelītes. Dažas bija sašķīdušas uz flīžu grīdas, un lauskas saslaucītas stūrī.
Fords iegāja dzīvojamā un ēdamistabā. Paklājs bija piebārstīts smiltīm, dīvāns nosmulēts. Pie sienām nebija nekādu rotājumu, vienīgi pie durvīm piesprausti pāris bērnu zīmējumu. Vienā bija redzams kosmosa kuģis, otrā atombumbas radītais sēnei līdzīgais mākonis. Visā telpā nebija nevienas fotogrāfijas ar sievu vai bērniem, nekādu sentimentālu mīļlietiņu.
Kāpēc Volkonskis nebija paņēmis zīmējumus? Varbūt nebija nekāds lieliskais tēvs. Fordam bija grūd iztēloties šo cilvēku tēva lomā.
Gaiteņa durvis uz guļamistabu bija atvērtas, taču istabā vienalga bija sasmacis gaiss. Nožēlojamā paskata gulta, pēc visa spriežot, ne reizi nav bijusi saklāta, un gultasveļa arī nav mainīta. Veļas grozā pāri malām karājās netīrā veļa. Skapī, kas bija pa pusei pilns ar drēbēm, Fords atrada uzvalku un pataustīja materiālu. Tas bija no smalkas vilnas. Viņš izskatīja skapi. Volkonskis uz tuksnesi bija paņēmis daudz drēbju, un dažas šādam novazātam tipam likās diezgan šikas. Krievs laikam nebija aptvēris, kādā sabiedrībā un vidē nonāks. Bet kālab viņš aizbraucot nebija paķēris tās līdzi?
Fords pa gaiteni aizgāja uz otro guļamistabu, kas bija pārvērsta par darbistabu. Datora vairs nebija, taču palikuši tā USB un FireWire vadi, kā arī printeris, kabeļmodems un bezvadu tīkla bāzes stacija. Visur mētājās kompaktdisku matricas. Izskatījās, ka tās kāds ātrumā šķirojis un nevajadzīgās pametis kur nu kuro.
Atraujot datorgalda augšējo atvilktni, skatienam pavērās jauna nekārtība — salauztas pildspalvas, apgrauzti zīmuļi un ķīpas ar asemblervalodas koda izdrukām; paietu pāris gadu, kamēr to visu izanalizētu. Nākamajā atvilktnē viņš uzgāja nekārtīgu mapju kaudzīti un izskatīja tās. Arī šeit bija izdrukāti koda fragmenti, piezīmes krieviski, programmatūras plūsmkartes. Viņš pacēla kaudzīti un zem tās ieraudzīja aploksni — tā bija aizlīmēta, ar pastmarku, bez adreses, un pārplēsta uz pusēm.
Fords izņēma abas puses, atlocīja tās un atrada tajās nevis vēstuli, bet gan lapu ar pirmtekstu heksadecimālajā notācijā. Rakstītu ar roku. Lapas augšmalā bija pirmdienas datums — diena, kurā Volkonskis bija aizbraucis. Nekā cita tur bija.
Uzbrāzās jautājumu jūra. Kāpēc Volkonskis bija to pierakstījis un tad pārplēsis uz pusēm? Kāpēc viņš uzlīmējis pastmarku, bet nebija uzrakstījis adresi? Kāpēc viņš to nebija paņēmis līdzi? Ko nozīmēja šis kods? Un galvenais — kāpēc tas bija rakstīts ar roku? Datorkodus ar roku neraksta. Tas ir laikietilpīgs process, kurā var pieļaut nejēdzīgi daudz kļūdu.