Fordam prātā ienāca kāda doma — šādā projektā, kur ieviesti ārkārtīgi strikti datordrošības pasākumi, serveris fiksē visas lietotāju darbības — gan kopēšanu, gan drukāšanu, gan pārsūtīšanu, gan e-pasta vēstuļu sūtīšanu. Taču serveris nevar piefiksēt ar roku pārkopētus tekstus. Viņš iegrūda lapiņas kabatā. Tur noteikti bija kaut kas svarīgs, lai arī pagaidām nav zināms, kas tieši.
No sētas durvju puses atskanēja čirkstēšana, kādu izraisītu cilvēka sperts solis uz zemes.
Fords izslēdza lukturīti un sastinga. Klusums. Tad tikko jaušami nošņirkstēja smilšu graudiņš starp apava zoli un virtuves grīdu.
Viņš netiktu ārā ne pa sētas, ne parādes durvīm tā, lai viņu nepamanītu.
Atkal teju nedzirdams šņirksts uz grīdas, jau tuvāk. Neaicinātais ciemiņš zināja, kur Fords atrodas, un pavisam lēni devās uz guļamistabu, katrā ziņā cerēdams uzbrukt negaidīti.
Fords nedzirdami šķērsoja ar paklāju izklāto grīdu un piegāja pie sētas puses loga. Pasniedzies augšup, viņš pagrieza apaļo sviru un satvēra augšējo rāmja šķērskoku, mēģinādams pabīdīt logu augšup. Tas iesprūda.
Laika vairs nebija nemaz.
Pagrūžot sdprāk, rāmis padevās. Pēc nepilnas sekundes iebrucējs traucās šurp. Fords ar galvu pa priekšu metās cauri atvērtajam logam, izlaužoties cauri plastmasas sietiņam un piezemējoties brīdī, kad no klusināta mazkalibra revolvera raidītas divas lodes sašķaidīja loga sdklu. Viņš aizripoja pa zemi, stikla šķembu apbārstīts.
Jau nākamajā acumirklī Fords bija kājās un, līkločus mezdams, šāvās cauri papeļu mestajām ēnām. Nonācis mežiņa malā, viņš traucās pāri atklātam laukumiņam un devās augšup ielejā. Mēness spīdēja tik spoži, ka vīrietis redzēja sev blakus skrienam paša ēnu.
Gar ausīm dobji aizsvilpa revolvera lodes, šāvējs noteikti bija Vordlo — nevienam citam nebūtu ne klusinātāja, ne tāda ieroča.
Fords metās uz tumsā grimstošo Nakajroku, aiz klints pagriezās pa kreisi un skrēja augšā uz zemo, stāvo klinti. Gar kreiso pusi kā lapsenes aizspindza vēl dažas lodes. Viņš aši noskrēja no taciņas un, slēpdamies aiz juceklīgi izmētātajiem laukakmeņiem, rausās augšup uz klints virsotni. Pēc dažiem mirkļiem viņš, kājām piepūlē stipri smeldzot, bija nonācis uz klints. Tur Fords apstājās un atskatījās. Divsimts jardu attālumā uz nogāzes cauri akmeņu krāvumiem viņa virzienā rāpās tumšs cilvēka stāvs.
Fords metās skriet pa gludo, slideno klints virsotni. Te neauga nekāda zāle un nebija iespējas paslēpties, toties šeit nepaliks pēdu nospiedumi. Gabaliņu tālāk bija redzamas vairākas nelielas ieplakas, kas līkumoja uz galdkalna tālāko malu. Pēc neilga brīža viņš nonāca pie pirmās upes gultnes ieplakas, ielēca tajā un šāvās pa tās izsusējošo dibenu, līdz ieplaka galdkalna malā pagriezās asā leņķī. Fords noslēpās aiz klints izvirzījuma un paskatījās atpakaļ. Vajātājs bija apstājies pie ieplakas un slidināja lukturīša gaismu pāri tās smilšainajam dibenam.
Tas neapšaubāmi bija Vordlo.
Vecākais izlūkošanas virsnieks piecēlās un pārlaida lukturīša staru gravai, iekāpa tajā un, turēdams ieroci gatavībā, virzījās uz Forda pusi.
Fords aizlīda vēl dziļāk, cerēdams, ka netrāpīsies vajātājam acīs. Kad viņš izrāpās no gravas, uz bridi parādīdamies Vordlo skatienam, viena pakaļ otrai garām aizšāvās divas lodes. Viena atšķēla šķembu krusu no tuvējās klints sienas.
Fords metās pāri smilšainajam klajumam, cerēdams nonākt tālajā malā, pirms vecākais izlūkošanas virsnieks tiks līdz kanjona virsotnei. Fords skrēja pāri klajumam tādā ātrumā, ka likās — kāds dur dunci plaušās. Tālajā malā viņš nogriezās pret kailu, grumbuļainu, iedobumiem bagātu klinšainu klajumu. Tiesa, tas bija pilnīgi atklāts lauks, kurā nebija cerību palikt nemanītam, taču aiz tā atradās juceklīgi izvietotu klinšu stabu labirints, kurā būtu ērti paslēpties un, iespējams, vēlāk no tā būtu viegli doties tālāk. Viņš nolēca no pēdējās kāpas un skrēja uz grumbuļaino klajumu, uz bridi nozuzdams Vordlo skatienam.
Fords piepeši saskatīja izdevību aizbēgt un pārdomāja. Lauka vidū atradās iedobums, kurā neiespīdēja mēness, gana dziļš, lai tur paslēptos viens cilvēks. Žigli pagriezies, Fords ielēca bedrē un pieliecās. Tā nebija nekāda labā paslēptuve — pavērsis lukturīti vajadzīgajā virzienā, Vordlo viņu uzreiz ieraudzītu. Taču viņš to nedarīs, jo pieņems, ka vajātais ir nozudis daudz labākajā slēptuvē starp robotajiem klinšu stabiem.
Pagāja dažas minūtes, un Fords izdzirdēja padimdinām garām Vordlo skrejošos soļus un saklausīja viņa sēcošo elpu.
Viņš noskaitīja līdz sešdesmit un tad uzmanīgi pablenza gar malu. Klinšu stabu starpās zibēja lukturīša stars, Vordlo meklēja viņu aizvien dziļāk un dziļāk klinšu labirintā.
Fords uzlēca kājās un brāzās atpakaļ uz Nakajas ieleju.
18
PA CEĻAM IZMETIS LĪKUMUS, Fords beigu beigās pielavījās pie sava namiņa, apmetot loku, lai pārliecinātos, ka Vordlo nav ierīkojis slēpni, un tad ieslīdēja pa sētas durvīm. Mēness bija norietējis, un austrumu pamalē viegli sārtojās debesis. Pāri galdkal- nam aizplūda klusināts kuguāra brēciens.
Fords iegāja guļamistabā, nolēmis pirms brokastīm kaut mazliet nosnausties, un pie gultas apstājās kā iemiets.
Uz spilvena atradās aploksne. Viņš to pacēla un izņēma zīmīti. Tajā plašā, ieapaļā rokrakstā bija rakstīts: "Žēl, ka neizdevās jūs noķert. Melisa."
Fords nometa lapiņu uz spilvena un sāji pasmīnēja, nodomādams, ka tikai tagad sāk atklāties norīkojuma briesmu patiesie izmēri.
PĒC STUNDAS FORDS IERADĀS uz brokastīm, ieelpodams dzīvinošo kafijas, bekona un pankūku aromātu, un apstājās uz sliekšņa. Zinātnieku bija mazāk, nekā ierasts — daži strādāja bunkurā, citus FIB aģenti iztaujāja atpūtas telpā. Hazēliuss bija ieņēmis savu parasto vietu galda galā.
Dziļi ievilcis elpu, Fords iegāja telpā. Ja iepriekš zinātnieki bija šķituši bāli un izģinduši, tad tagad viņi atgādināja zombijus. Viņi ēda klusējot, apsarkušās acis blenza tālumā. Sevišķi baismi izskatījās Hazēliuss.
Fords ielēja krūzītē kafiju. Pēc dažām minūtēm ienāca Vordlo, un Fords ar acs kaktiņu nopētīja savu neseno vajātāju. Pretstatā pārējiem viņš izskatījās atpūdes, nesatricināms un neparasti draudzīgs. Dodoties uz savu vietu, viņš garāmiedams pamāja Fordam ar galvu.
Keita skraidīja uz virtuvi un atpakaļ, iznēsādama porcijas. Fords pūlējās neskatīties uz viņu. Pie galda risinājās nesakarīgas sarunas par visādiem sīkumiem. Neviens negribēja runāt par Volkonski. Apspriest varēja visu, dkai Volkonski ne.
Korkorana apsēdās Fordam blakus. Viņš juta sievietes pētošo skatienu un pagriezies ieraudzīja viņas sejā atplaukstam zinošu smaidu. Blondīne pieliecās un klusā balsī apvaicājās:
- Kur jūs vakar vakarā bijāt pazudis?
- Biju izgājis pastaigāties.
- Jā, kā tad. - Viņa pavīpsnāja un ļāva skatienam atdurties pret Keitu.
Viņa domā, ka es guļu ar Keitu.
Korkorana pagriezās pret grupiņu un ieteicās:
- Par mums šorīt visur stāsta ziņās. Vai esat dzirdējuši?
Brokastotāji sastinga.
- Neviens nav dzirdējis? — Korkorana aplaida apkārt neapšaubāmi uzvarošu skatienu. - Ne jau par to! Par Pīteru Volkonski neko neminēja, vismaz pagaidām ne.