- Tā nu tas ir, dēls. Tad nu tā — vai varu uz jums paļaudes?
- Jā, cienīgtēv, katrā ziņā varat.
- Bet ir kāds āķis — man šī informācija vajadzīga pēc divām dienām, lai varu to izmantot piektdienas šovā "Amerikas apaļais galds". Vai jūs to klausāties?
- Kopš brīža, kad to sāka raidīt internetā, ne reizi neesmu izlaidis.
- Šopiektdien esmu uzaicinājis uz šovu fiziķi, kas apspriedīs projektu "Izabella" no kristīgā viedokļa. Man noteikti ir vajadzīga sīkāka informācija. Nevis visiem zināmie reklāmas teksti, bet gan skandalozi fakti. Teiksim, šis nāves gadījums — kas tur īsd varētu būt atgadījies? Aprunājieties ar to navahu policistu. Saprotat, Ras?
- Jā, visu saprotu. Tiks izdarīts, cienīgtēv.
Speitss nolika klausuli un apcerīgi pablenza pa logu. Viss nostājās savās vietās. Dieva vara nezināja robežu.
20
ATGRIEŽOTIES NO BROKASTĪM, FORDS jau grasījās ieiet namiņā, kad gar stūri iznāca Vordlo un aizšķērsoja viņam ceļu.
Fords bija paredzējis šādu tikšanos.
- Vai varam drusku patērzēt? — Vordlo liekuļoti draudzīgā balsi apjautājās. Viņš enerģiski mala košļājamo gumiju, muskuļi virs ausim ritmiski pietūka un izlīdzinājās.
Fords nogaidīja. Tagad nebija piemērots bridis sarīkot lielo skaidrošanos, tomēr, ja Vordlo tā iecerējis, lai viņam tiek.
- Es nezinu, Ford, kādu spēli jūs spēlējat un kas jūs patiesībā esat. Pieņemu, ka jūs šeit darbojades pusoficiāli. Es to nojautu tajā dienā, kad jūs ieradāties.
Fords klusēja.
Vordlo pienāca tik tuvu, ka varēja saost viņa pēcskūšanās losjona smaržu.
- Mans pienākums ir sargāt "Izabellu" — pat no jums. Es spriežu, jūs šurp atsūtījis kāds Vašingtonas birokrāts, baidīdamies par savu pakaļu. Tas jums nekādu dižo aizsardzību vis nesniedz, vai ne?
Fords joprojām cieta klusu. Lai cilvēks atvieglo sirdi.
- Par jūsu vakarnakts skraidīšanu es nevienam nestāstīšu. Protams, saviem priekšniekiem jūs to paziņosiet. Ja tas nāks atklātībā, jūs pats apzināties, kā es attaisnošos. Jūs ielauzāties mājā, un mans amats uzliek par pienākumu šaut tiešā tēmējumā. Ak, un ja iedomājaties, ka izsistā rūts un pārplēstais loga siedņš Griru ieinteresēs — logs ir saremontēts. Par šo starpgadījumu zinām tikai mēs abi.
Iespaidīgi, nodomāja Fords. Vordlo patiešām bija pārdomājis visu līdz galam. Labi, ka vecākais izlūkošanas virsnieks nebija nejēga. Pret gudru ienaidnieku Fordam allaž bija vieglāk cīnīdes. Muļķi rīkojās neparedzami.
- Vai esat beidzis savu nelielo uzrunu? — viņš apvaicājās.
Uz Vordlo druknā kakla pulsēja miega artērija.
- Skaties, kur liec kāju, kruķi.
Viņš pakāpās nost, atstādams dk lielu spraugu, lai Fords ar pūlēm varētu iespraukties mājā.
Fords spēra soli uz priekšu un tad apstājās. Viņš atradās Vordlo tik tuvu, ka būtu varējis iegrūst tam celi cirkšņos. Viņš pagriezās pret vecāko izlūkošanas virsnieku — abu sejas atradās dažu collu attālumā — un laipni ieteicās:
- Tas ir savādi, taču man nav ne mazākās saprašanas, ko jūs man stāstāt.
Fords paspraucās garām, pamanīdams, ka Vordlo sejai pārslīd šaubu ēna.
Viņš iegāja mājā un aizcirta durvis. Tātad Vordlo nebija pilnīgi pārliecināts, ka dzinies pakaļ tieši Fordam. Šī nedrošība viņam traucēs izmeklēšanā, darīs viņu piesardzīgu. Fords nebija atmaskots, tomēr viņš bija izraisījis Vordlo aizdomas.
Pārliecinājies, ka Vordlo ir aizgājis, viņš pikts un sarūgtināts nokrita uz dīvāna. Nodzīvojis galdkalnā gandrīz pilnas četras dienas, Fords par projektu zināja tikai mazliet vairāk nekā todien, sēžot Lokvuda kabinetā. Diez kāpēc viņš bija ieņēmis galvā, ka šis uzdevums būs viegls?
Pienācis laiks spert nākamo soli — to, no kura viņš bija cerējis izvairīties kopš brīža, kad Lokvuds parādīja Keitas dosjē.
PĒC STUNDAS FORDS ATRADA KEITU staļļos barojam un dzirdām zirgus. Viņš stāvēja staļļa durvīs un sekoja ar acīm sievietei, kas bēra spaiņos auzas, atraisīja lucernas ķīpu un katrā steliņģī iemeta pa kādam klēpim vai diviem. Viņš vēroja sievietes slaido, lokano augumu kustamies. Keita veica ikdienišķos darbus ar pārliecību un grāciju, lai arī nevarēja nemanīt viņas milzīgo pārgurumu. Apmēram tāpat viņš bija juties todien, pirms divpadsmit gadiem, vērojot svešo sievieti snaužam bibliotēkā zem galda.
No staļļa skanēja klusināta rokmūzika.
Viņa iemeta pēdējo klēpi un pagriezās, tikai tagad ieraudzīdama atnācēju.
- Gribi atkal doties izjādē? - viņa klusā, apvaldītā balsī vaicāja.
Fords ienāca vēsajā paēnā.
- Kā jūties, Keita?
Viņa salika cimdos tērptās plaukstas uz gurniem.
- Ne īpaši labi.
- Man ļoti žēl, ka ar Pīteru tā sanācis.
— Jā…
- Vai varu nakt talka?
- Viss jau paveikts.
Fonā klusi skanēja mūzika. Viņš pēkšņi pazina dziesmu.
- Blondie?
- Es bieži uzlieku kādu dziesmu, kad kopju zirgus. Viņiem tas patīk.
- Vai atminies… — vīrietis iesāka.
- Jā! - Keita viņu aprāva.
Abi klusēdami vērās viens otrā. Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta laikos viņa mēdza darbu elektronikas laboratorijā iesākt, uzgriežot Blondie dziesmu Atomic pa visu Kiliankortas ēku. Nonācis laboratorijā, viņš parasti ieraudzīja draudzeni dejojam pa telpu ar austiņām uz ausīm un kafijas krūzīti rokā — tas bija varens skats. Keitai šādas dullas izdarības patika — reiz viņa ielēja pinti benzīna Mērfija piemiņas strūklakas baseinā un pielaida uguni. Atmiņas par sen pagājušajiem laikiem piepeši uzdvesa smeldzi. Cik pārpilna naivu cerību Keita toreiz bijusi, cik pārliecināta, ka dzīve vienmēr būs smieklu un viegluma pārbagāta. Dzīve ar laiku nospieda pie zemes visu, un Keitai bija ticis pavisam smagi.
Viņš aizgaiņāja atmiņas un visu uzmanību vērsa uz savu misiju. Ar Keitu vislabāk runāt tieši, bez izvairīšanās. Viņa necieta tādus, kas vervelēja riņķī un apkārt. Fords norija siekalas. Vai viņš spēs sev jebkad piedot to, ko grasījās šobrīd darīt?
Viņš uzdeva jautājumu bez aplinkiem.
- Nu tā. Ko jūs slēpjat?
Keita stingri paraudzījās bijušajā draugā. Viņa netēloja pārsteigumu, neprotestēja, neizlikās, ka neko tādu nezina.
- Tā nav tava darīšana.
- Ir mana darīšana. Es tagad šeit strādāju.
- Tad pavaicā Gregorijam.
- Es zinu, ka tu neizlocīsies no atbildes. Turpretim Hazēliuss… Pat nezinu, ko par viņu domāt.
Viņa mazliet atmaiga.
- Tici man, Vaimen. Tu nemaz negribētu zināt.
- Es patiešām gribu zināt. Man tas jāzina. Tas ir mans darbs. Glabāt noslēpumus — tas, Keita, pēc tevi neizskatās.
- Kāpēc tu esi ieņēmis galvā, ka mēs glabājam noslēpumus?
- Tāda nojauta man ir kopš brīža, kad te ierados. Uz to netieši norādīja Volkonska izteikumi. Arī tavējie. "Izabellā" ir kāda pa- matīga kļūme, vai ne?
Keita papurināja galvu.
- Ak, Vaimen, tu esi tāds pats kā agrāk — tava mūžīgā sasodītā ziņkārība.
Viņa nolieca galvu, notrausa no pleca salmu un sarauca pieri.
Atkal iestājās ilgs klusums. Tad sieviete cieši uzlūkoja Fordu ar savām gudrajām brūnajām acīm, un viņš redzēja, ka Keita ir pieņēmusi lēmumu.
— Jā. "Izabellā" tiešām ir iezagusies kļūme. Taču ne tāda, kādu domā tu. Tā ir neinteresanta. Stulba. Tā nekādi nav saisttta ne ar tevi, ne ar tavu šeit veicamo darbu. Es negribu tev stāstīt tāpēc, ka… Saproti, tev var sanākt nepatikšanas.