Fords neko neteica. Viņš gaidīja.
Keita īsi, rūgti iespurcās.
- Nu labi. Pats uzprasījies. Taču negaidi nez kādu lielo atklājumu.
Uzbrāzās derdzīga vainas apziņa. Viņš ar pūlēm izvairījās no tās — ar emocijām būs jātiek galā vēlāk.
- Kad noklausīsies, tad apjēgsi, kālab mēs to turam noslēpumā. - Keita stingri paraudzījās vīrieti. — "Izabella" tiek pakļauta apzinātai kaitniecībai. Kāds hakeris mūs pataisījis par muļķiem.
- Kā tā?
- Kāds ievazājis superdatorā ļaunprātīgu programmatūru. Pēc visa spriežot, tas ir vīruss, tā saucamā loģiskā bumba, kas iedarbojas brīdī, kad "Izabella" grasās sasniegt simtprocentīgu jaudu. Vispirms vizualizētājā parādās savādi attēli, tad vīruss izslēdz superdatoru un ekrānā parāda nejēdzīgu uzrakstu. Tas ir vienkārši neizturami, turklāt ārkārtīgi bīstami. Ja brīdī, kad sasniegts šāds augsts enerģijas līmenis, staru kūļi novirzās vai sakustas, mēs visi varam uziet gaisā. Ļaunākajā gadījumā pēkšņās enerģijas svārstības var radīt bīstamas daļiņas vai miniatūrus melnos caurumus. Šāda ielaušanās ir šedevrs — gluži kā "Mona Liza" gleznotāju aprindās. Šādu darbu spētu paveikt vienīgi neticami gudrs programmētājs. Mums nav izdevies to novērst.
- Kāds ir šis uzraksts?
- Nu, teiksim, SVEICINĀTI, SVEIKI un VAI TE KĀDS IR?
- Līdzīgi kā vecumvecais mākslīgā intelekta jociņš ar sveicienu HELLO, WORLD?
— Jā, aptuveni tā.
- Un pēc tam?
- Viss.
- Neko citu nerāda?
- Vairs nav laika. Kad dators uzkaras, mēs esam spiesti sākt sistēmas avārijas izslēgšanas procesu.
- Jūs neesat pamēģinājuši ar to aprunāties? Pamudināt sākt sarunu?
- Vai tu smejies? Bridi, kad četrdesmit miljardus vērta iekārta draud uziet gaisā? Bet labuma no tā nebūtu šā vai tā — tas tikai izspļautu vēl kādu dumju piezīmi. Kad superdators ir uzkāries, darbināt "Izabellu" ir tas pats, kas braukt tumsā ar ātrumu simts jūdžu stundā, neieslēdzot gaismas. Sēdēt un tērzēt ar vīrusu ir tīrais neprāts.
- Kādi ir tie attēli?
- Pagalam ērmīgi. Grūti aprakstīt. Tas ir krāšņs un iespaidīgs, tumšs un zaigojošs — kā spoks. Tas, kurš to radījis, ir īsts mākslinieks.
- Un jums neizdodas šo ļaunprātīgo programmatūru atrast?
- Nē. Tā ir velnišķīgi gudri noslēpta. Pēc visa spriežot, vīruss pārvietojas sistēmā, izdzēsdams pēdas aiz sevis un izvairīdamies no pieķeršanas.
- Vai nevarat darīt to zināmu Vašingtonai, lai atsūta īpašu vienību, kas to izķers?
Viņa brīdi klusēja.
- Jau par vēlu. Ja nāks gaismā, ka visu šo laiku projektu vajājušas hakera izdarības, sacelsies negants skandāls. Kongress projektu "Izabella" tik tikko izlaida cauri… Tās būtu beigas.
- Kāpēc jūs neziņojāt uzreiz? Kāpēc slēpāt?
- Mēs gribējām paziņot! — Viņa attrausa matus no pieres. - Bet tad nolēmām, ka būtu labāk vispirms izdzēst vīrusu, lai varētu mierīgu sirdi pavēsfit, ka esam šo neveiksmi novērsuši. Pagāja viena diena, tad otrā un trešā, un vīrusu tā ari neizdevās uziet. Aizritēja nedēļa, desmit dienas, un tad mums kļuva skaidrs, ka esam vilcinājušies pārāk ilgi. Ja tagad ziņosim, mūs apsūdzēs centienos slēpt šo likstu.
- Tā bija kļūda.
- Vai ne? Es pat īsti neapjaušu, kā tā varēja gadīties… Mēs bijām kā jukuši no stresa, un viens darbināšanas cikls aizņem vismaz četrdesmit astoņas stundas…
Viņa pašūpoja galvu.
- Vai jums ir kāda nojausma, kas aiz tā slēpjas?
- Gregorijs spriež, ka vainīga kāda ārkārtīgi gudru hakeru grupiņa, kas iecerējusi šādu tīšu noziedzīgu sabotāžu. Taču gaisā allaž virmoja skaļi neizsacītas bailes, ka tas var būt kāds no mums. - Viņa apklusa. - Tagad tu, Vaimen, apjēdz, kādā stāvoklī mēs esam nonākuši.
Pustumsā klusi nosprauslojās zirgs.
- Droši vien tāpēc Hazēliuss, šķiet, ieņēmis galvā, ka Volkonskis izdarījis pašnāvību.
- Protams, ka tā ir pašnāvība. Programminženierim šāds pazemojums — būt hakeru upurim — ir neizturami smaga nasta. Nabaga Pīters. Viņš bija trausls kā emocionāls divpadsmit gadus vecs zēns, kā hiperaktivs, par sevi nepārliecināts puisēns, kurš valkā pārāk platus tenisa kreklus. - Sieviete pašūpoja galvu. - Viņš neizturēja šo spiedienu. Pīters tikpat kā negulēja, sēdēja pie datora augām dienām un naktīm, tomēr nevarēja un nevarēja atrast šo vīrusu ar palēnināto iedarbību. Tas viņu burtiski plēsa pušu. Pīters sāka dzert, un es nemaz nebrīnītos, ja izrādīsies, ka viņš pieķēries arī smagākām substancēm.
- Un Iness? Vai tad viņš nav jūsu psihologs?
- Iness? — Keita sarauca uzacis. - Viņš grib tikai labu, taču intelektuālajā ziņā viņš šejieniešiem bezcerīgi zaudē. Gribi vai nē, tādas iknedēļas pačalošanas sesijas, kur mudina izrunāt visu, kas uz sirds, nāktu par labu normāliem, parastiem cilvēkiem, taču mums tas neder. Viņa viltībām, uzvedinošajiem jautājumiem, mazajām stratēģijām ir pavisam viegli redzēt cauri. Pīters viņu ienīda.
Sieviete ar plaukstas virspusi notrausa asaru.
- Mums visiem Pīters gaužām patika.
- Visiem, vienīgi Vordlo ne, — Fords aizrādīja. - Arī Korkoranai viņš nepatika.
- Vordlo… Viņam nepatīk neviens, ja nu vienīgi Hazēliuss. Tomēr tev jāapzinās, ka viņu nomāc vēl lielāks spiediens. Viņš šajā projektā ir izlūkošanas virsnieks, cilvēks, kurš ir atbildīgs par apsardzi un drošību. Ja šis atgadījums kļūs zināms, viņš var nonākt cietumā.
Nav brīnums, ka puisis ir tā uzvilkts.
- Runājot par Melisu — viņa meklē kašķi ar diezgan daudziem mūsējiem. Volkonskis nebija vienīgais. Tavā vietā… es uzmanītos.
Fords īsi apcerēja šo piezīmi, taču neko neteica.
Keita novilka cimdus un iemeta grozā, kas karājās pie sienas.
- Esi apmierināts? — viņa nedaudz paskarbi apvaicājās.
Iedams atpakaļ uz savu namiņu, Fords klusībā sev uzdeva šo
pašu jautājumu. Esi apmierināts?
21
SLUDINĀTĀJS RASS EDIJS IEKĀPA vecajā Ford pikapā un uzmeta aci benzīna skalai, rēķinādams, vai braucienam uz galdkalnu un atpakaļ pietiks degvielas, bet tajā brīdī pie apvāršņa parādījās putekļu vērpete, kas liecināja, ka šurp dodas kāds transporta līdzeklis. Mācītājs izkāpa no pikapa, atspiedās pret mašīnu un gaidīja.
Pēc neilga laika pie treilera lēni apstājās navahu cilts policijas automašīna, aiz sevis atstājot putekļu mutulīti, kas griezdamies izplēnēja vējā. Atvērās durvis, un uz zemes noslīga putekļiem klāts kovboja zābaks. No mašīnas izlocījās gara auguma vīrs un izslējās taisns.
- Labs rīts, mācītāj, — viņš sveicināja, pieskardamies cepurei.
- Labs rīts, leitnant Bia, — attrauca Edijs, pūlēdamies runāt nepiespiesti un rāmi.
- Kaut kur sataisījāties?
- Ā, nē, tikai paskatījos, cik benzīna atlicis, — paskaidroja Edijs. - Patiesībā es biju nodomājis aizbraukt uz galdkalnu un iepazīties ar zinātniekiem, kas tur strādā. Man dara raizes tas, kas tur norisinās.
Bia pavērās apkārt, un visur, kur viņš pagriezās, saulesbriļļu spoguļstiklos atainojās nebeidzamais apvārsnis.
- Vai beidzamajā laikā Lorenco te neesat redzējis, ko?
- Neesmu, — atteica Edijs. - Kopš pirmdienas rīta nav manīts.
Bia sarausfija uz augšu bikses, un rokudzelži, kas karājās pie
jostas, iedžinkstējās kā milzīgas aproces.
- Jokaini. Viņš pirmdien četros bija palūdzis, lai aizved līdz Blūgepai, paziņojis turieniešiem, ka dodas šurp pabeigt darbus. Puisis ir redzēts ejam pa ceļu uz misijas pusi, bet iekritis kā akā.