Edijs mirkli nogaidīja.
- Zināt, neesmu vis redzējis. Tas ir, Lorenco bija atnācis šurp no rīta, taču viņš aizgāja ap pusdienlaiku vai pat agrāk, un kopš tā laika neesmu viņu manījis. Viņam gan vajadzētu strādāt pie manis, taču…
- Šodien gan karsts, tiesa kas tiesa, — Bia pagriezās, uzsmaidīja Edijam un palūkojās uz treileri.
- Vai varu jūs pierunāt palikt uz tasi kafijas? — Edijs piedāvāja.
- Protams.
Bia sekoja Edijam, iegāja virtuvē un apsēdās pie galda. Edijs pielēja vecmodīgo kafijas kannu ar svaigu ūdeni un ieslēdza to. Navahi bija raduši izmantot kafijas biezumus vairākkārt, un Edijs sprieda, ka Biam nebūs iebildumu.
Bia nolika uz galda cepuri. Mati miklā gredzenā bija pielipuši visapkārt galvai.
- Patiesībā es nenācu Lorenco dēļ. Ja gribat zināt manas domas, viņš noteikti atkal paņēmis vagu. Blūgepas ļautiņi stāsdja, ka viņš pirmdien bijis kārdgi pielējies.
Edijs pamāja.
- Manīju, ka viņš atkal sācis ieskatīties pudelē.
Bia pašūpoja galvu.
- Žēl gan. Puisim nupat sāka nokārtoties dzīve. Ja Lorenco drīz neuzradīsies, nosacīto atbrīvošanu atcels. Viņam būs jāatgriežas Alamedas cietumā.
Edijs atkal pamāja.
- Nepatīkami.
Kafija sāka vārīties. Edijs izmantoja izdevību un sāka rīkoties ar krūzītēm, cukuru un saldo krējumu, likdams tos uz galda. Salējis kafiju krūzītēs, viņš atkal apsēdās.
- Vaļsirdīgi runājot, — Bia atsāka, — es ierados cita jautājumu dēļ. Vakar aprunājos ar tirgotāju no Blūgepas, un viņš pastāstīja par… jūsu nedienām ar kolekd.
- Ak jā. - Edijs iedzēra malku kafijas un apdedzināja muti.
- Viņš teica, ka jūs esat iezīmējis dažas naudaszīmes un palūdzis viņam pieskatīt, vai kāds ar tām nenorēķinās.
Edijs klusēja.
- Vakar žūksnītis šo naudaszīmju uzradās.
- Tā, tā. - Edijs norija siekalas. Vakar?
- Mazliet neveikli sanācis, — Bia atzina. - Tamdēļ drgotājs apspriedās ar mani, nepiezvanījis jums. Ceru, ka sapratīsiet to, ko jums grasos izstāstīt. Negribu no tā izpūst nez kādu ziloni.
- Labs ir.
- Vai zināt veco Benaliju? Elizabed Benaliju?
- Protams, zinu. Viņa apmeklē manus dievkalpojumus.
- Viņa kādreiz katru vasaru ganīja savas aitas galdkalnā, pati midnājās vecā indiāņu mājoklī pie Paijutas avota. Tā nebija Be- nalijas zeme, viņai nebija desibu uz to, taču viņa labu tiesu savas dzīves to bija izmantojusi. Kad cilts vadība pārņēma galdkalnu projekta "Izabella" vajadzībām, viņa zaudēja ganības un bija spiesta ganāmpulku pārdot.
- Skumji, ka tā iznācis.
- Beigu beigās nemaz tik traki nesanāca. Večiņai tolaik bija ap septiņdesmit gadu, un viņai izgādāja mājiņu valsts ciematā Blū- gepā. Nelaime tāda, ka šādas mājas iemītniekiem piepeši piesūta rēķinus par elektrību, ūdeni — saprotat, uz ko es tēmēju? Vecenīte savu mūžu nebija maksājusi nevienu rēķinu. Un viņas ienākumi tagad ir tikai valsts pensija, jo aitu viņai vairs nav.
Edijs apliecināja, ka saprot.
- Šonedēļ mazmeitai paliek desmit gadu, un vakar vecā Bena- lija tirgotavā iegādājās viņai dāvanu — Gamcboy spēļu konsoli. Lika to iesaiņot un tā tālāk. - Policists bridi klusēja un neatlaidīgi lūkojās Edijā. - Viņa samaksāja ar jūsu iezīmētajām naudaszīmēm
Viņš sēdēja un blenza uz Biu.
- Vai ne? Diezgan pārsteidzoši. - Bia izvilka no bikšu aizmugurējās kabatas naudas maku, ar drukno, noputējušo roku izņēma piecdesmitnieku un paslidināja to pāri galdam. - Domāju, nav vērts taisīt lielu jezgu.
Edijs nespēja ne pakustēdes.
Bia piecēlās un iegrūda maku kabatā.
— Ja tas atkārtosies, sūdet man ziņu, un es zaudējumus segšu. Kā jau sacīju, nav jēgas jaukt te iekšā likumu. Man tikpat šķiet, ka večiņai nav visi pieci mājās.
Viņš paņēma cepuri un uzstīvēja to līdz sirmajos matos iespiestajam mitrajam aplīdm.
- Paldies par sapratni, mācītāj. - Viņš pagriezās uz promieša- nu, bet tad apstājās. - Ja satiekat Lorenco, dodiet man ziņu, labi?
- Lai nodek, leitnant.
Sludinātājs vēroja, kā leitnants Bia iziet pa durvīm un nozūd skatienam, tad parādās aiz loga, šķērsodams pagalmu pie mājas, pāri apraktajam līķim, kovboja zābakiem uzspārdot putekļu mākonīšus.
Edija skatiens noslīdēja uz noputējušo piecdesmit dolāru naudaszīmi, un uzmācās nelabums. Tad dusmas. Milzīgas dusmas.
22
FORDS IENĀCA SAVĀ DZĪVOJAMĀ ISTABĀ un nostājās pie loga, vērdamies uz salauzīto Nakajrokas apveidu, kas izslējās virs papeļu audzes. Viņš savu uzdevumu bija pabeidzis, un tagad jāpieņem lēmums — ziņot vai neziņot.
Viņš iekrita krēslā un nokāra galvu, atbalstīdams to rokās. Keitai taisnība — ja ziņas par šīm likstām nāktu klajā, projekts būtu nolemts neveiksmei. Turklāt tas izpostītu viņu karjeras, arī Keitas. Zinātnes pasaulē pat mazākās aizdomas par neveiksmju slēpšanu vai meliem nozīmēja ātru karjeras galu.
Esi apmierināts?
Fords piecēlās un, dusmās kūsādams, staigāja pa istabu. Lokvuds jau no sākta gala bija zinājis, ka atbildi Fords atradīs, pajautājot Keitai. Viņš nolīgts nevis tāpēc, ka bijis lielisks CIP darbinieks, kas kļuvis par privātdetektīvu, bet tālab, ka pirms divdesmit gadiem bija draudzējies ar kādu sievieti. Vajadzēja atteikties no Lokvuda piedāvājuma, kad bija tāda izdevība. Taču viņu šāds uzdevums bija ieintriģējis. Un glaimojis. Ja jāatzīst patiesība, viņu sdpri vilināja iespēja atkal redzēt Keitu.
Uz brīdi uzmācās ilgas pēc dzīves klosterī, dem trīsdesmit mēnešiem, kad dzīve šķita tik vienkārša un šķīsta. Tur dzīvodams, Fords bija gluži vai aizmirsis par pasaules šausmīgo pelēcību un neiespējamajām morālajām izvēlēm, ko tā uzspieda. Taču mūks no viņa nebūtu sanācis. Vīrietis bija iestājies klosterī, lolodams cerību, ka tas atdos viņā ticību un pārliecību. Taču iznāca tieši otrādi.
Fords nolieca galvu un mēģināja skaitīt lūgšanas, taču tie bija tikai vārdi. Klusumā izrunāti vārdi.
Iespējams, vairs nepastāvēja labā un ļaunā jēdziens — ļaudis rīkojās tā, kā uzskatīja par vajadzīgu. Fords pieņēma lēmumu. Keitas karjeru viņš nekādā ziņā nedrīkstēja izpostīt. Viņa savā mūžā jau bija pārcietusi krietnu devu belzienu. Zinātniekiem tiks dotas divas dienas atrast šo ļaunprātīgo programmatūru. Fords viņiem palīdzēs — viņam bija stipras aizdomas, ka sabotieris ir kāds no projekta dalībniekiem. Nevienam citam nebija nedz pieejas, nedz nepieciešamo zināšanu.
Izgājis pa parādes durvīm, Fords nogriezās gar mājas stūri, it kā gribēdams paelpot svaigu gaisu, taču patiesībā bija nodomājis pārliecināties, vai tepat tuvumā neslaistās Vordlo. Iegājis guļamistabā, viņš atslēdza dokumentu skapīti un izņēma portfeli, ievadīja šifru un sastādīja numuru.
Lokvuds pacēla klausuli uzreiz, un Fords nosprieda, ka padomnieks zinātnes jautājumos laikam gan gaidījis pie tālruņa.
- Ir jaunumi? — Lokvuds aizelsies noprasīja.
- Nekā daudz.
Lokvuds izdvesa asu, aizkaitinātu nopūtu.
- Vaimen, jums bija četras dienas laika.
- Viņi vienkārši nav piedabūjuši "Izabellu" darboties. Sāku domāt, ka esat kļūdījies, Sten. Viņi neko neslēpj. Viss ir tā, kā jums stāsta, — zinātnieki nav spējuši, kā nākas, iedarbināt iekārtu.
- Nolādēts! Ford, es tam neticu!
Varēja dzirdēt Lokvuda smago, sēcošo elpu. Arī šim cilvēkam projekts bija pagrieziena punkts karjerā. Taču lieta tāda, ka Fordam par šo vīrieti bija nospļauties. Ja viņš kritīs, lai krīt. Svarīga ir tikai Keita. Ja viņam izdotos izprasīt vēl dažas dienas, kuru laikā sameklēt ļaunprātīgo programmatūru, Lokvudam par notikušo nekas nav jāzina.