Lokvuds turpināja runāt.
- Vai dzirdējāt par sludinātāju Speitsu un viņa sprediķi?
— Jā.
- Līdz ar to laika paliek aizvien mazāk. Augstakais, divas vai trīs dienas, tad mēs piegriežam skābekli. Vaimen, noskaidrojiet, ko viņi slēpj. Vai dzirdat? Atrodiet!
- Saprotu.
- Vai pārmeklējāt Volkonska mitekli?
— Jā.
- Kaut ko atradāt?
- Nekā īpaša.
īsu bridi klausulē valdīja klusums. Tad Lokvuds atsāka:
- Nupat saņēmu sākotnējos tiesu medicīnas ekspertīzes rezultātus saistībā ar Volkonski. Aizvien vairāk sliecas uz pašnāvību.
- Skaidrs.
Fords dzirdēja papīru čaukstoņu.
- Vēl es liku papētīt jūsu nosauktos cilvēkus. Runājot par Cečīni… To kultu sauca "Debesu vārti". Droši vien atceraties — tūkstoš deviņi simti deviņdesmit septītajā gadā šā kulta locekļi izdarīja masu pašnāvību, jo bija ieņēmuši galvā, ka to dvēseles uzlidos citplanētiešu kosmosa kuģī, kas tuvojas Zemei aiz Heila- Bopa komētas. Cečīni pieslējās šiem ļaudīm deviņdesmit piektajā gadā, bet pēc nepilna gada, vēl pirms masu pašnāvības, no tā visa aizlaidās.
- Vai ir kādi pierādījumi par to, ka viņš nav zaudējis šo dci- bu? Viņš man nedaudz atgādina automātu.
- Kults vairs nepastāv, un nav nekādu apliecinājumu tam, ka viņš tam aizvien tic. Kopš tā laika Cečīni dzīve ritējusi normāli, tiesa, viņš ir vientuļnieks. Nedzer, nesmēķē, nekādas lāga draudzenes nav bijis, ari draugi ir labi ja daži. Visu enerģiju veltījis karjerai. Viņš ir lielisks fiziķis, pilnībā nodevies darbam.
- Un Čena?
- Viņas dosjē vēsta, ka tēvs bijis analfabēts, melnā darba strādnieks, kurš nomiris, pirms viņa ar māti pārcēlusies no Ķīnas uz Ameriku. Izrādījās, ka tie ir meli. Tēvs bijis fiziķis, kas strādājis Lobnoras kodolieroču testēšanas poligonā Ķīnā. Viņš vēl ir dzīvs un midnās Ķīnā.
- Kā dosjē nonākusi nepatiesa informācija?
- No Imigrācijas departamenta ierakstiem un pašas Čenas sniegtajām liecībām.
- Tātad viņa melo.
- Varbūt tomēr ne. Māte viņu aizveda no Ķīnas, kad meitenei bija divi gadi. Protams, melojusi droši vien māte. Taču šādiem izdomājumiem var būt pavisam nevainīgs izskaidrojums — ja māte būtu teikusi patiesību, viņai neizsniegtu Amerikas vīzu. Pilnīgi iespējams, Čena nezina, ka viņas tēvs ir dzīvs. Nav nekādu pierādījumu, ka viņa tam nodod informāciju.
— Hmm…
- Mēs esam nonākuši laika trūkumā, Vaimen. Pielieciet visas pūles. Es zinu, ka viņi slēpj kaut ko pamatīgu. Es vienkārši to zinu.
Lokvuds beidza sarunu.
Fords piegāja pie loga un vērās uz Nakajroku. Tagad viņš bija tāds pats kā pārējie — viņš glabāja noslēpumu. Tiesa, atšķirībā no pārējiem Fordam bija vairāk nekā viens noslēpums.
23
PULKSTENIS BIJA DIVDESMIT PĀRI VIENPADSMITIEM, un sludinātājs Rass Edijs savā apdauzītajā astoņdesmit devītā gada F-150 pikapā traucās pa nesen uzlieto asfalta ceļu, kas stiepās pāri Sarkanajam galdkalnam. Vējš pūta pa atvērtajiem logiem un plivināja lapas Bībelei, kas puspavērta gulēja uz sēdekļa blakus. Galvā dunēja apjukums, niknums un satraukums. Tātad vainīgais nav bijis Lorenco. Protams, indiānis gan bija piedzēries, viņš izturējās nekaunīgi, turklāt neciešami atbaidoši zaimoja To Kungu. Edijs nekādi nebija saistīts ar indiāņa bojāeju — vīrietis bija pats sevi nodūris. Beigu beigās nekas nenotika bez Dieva ziņas, un Viņš jau nu zināja, ko dara.
Dieva Tā Kunga ceļa ir neizdibināmi.
Šo teicienu mācītājs klusītēm atkartoja vel un velreiz. Visu mūžu viņš bija gaidījis šo aicinājumu, mērķi, kuru Dievs viņam paredzējis. Edijs bija nogājis garu un grūtu ceļu. Dievs bija pārbaudījis viņu tikpat pamatīgi kā ījabu, atšķīris no sievas un bērna, atņēmis karjeru, naudu, pašcieņu.
Tagad šis atgadījums ar Lorenco. Lorenco bija zaimojis Dievu un Jēzu ar visšausmīgākajiem, visneķītrākajiem vārdiem, un Dievs viņa paša acu priekšā bija zaimotāju nobeidzis. Viņa paša acu priekšā. Tomēr Lorenco nebija zaglis — Edijs bija viņu netaisni apsūdzējis. Ko tas nozīmēja? Kā šeit izpaudās Dieva griba? Ko Dievs viņam bija paredzējis?
Dieva Tā Kunga ceļa ir neizdibināmi.
Pikaps klepodams un grabēdams brāzās pa tumšo asfaltu, iegriezās platā līkumā, izbrauca cauri smilšakmens klinšu stabiem, un tad acu priekšā pavērās nededzinātu ķieģeļu namiņu puduris, pa pusei ieslēpts papeļu audzēs. Pa labi apmēram jūdzes attālumā aizstiepās divi jauni lidostas skrejceļi un angāru rinda. Aiz tā galdkalna malā atradās pats "Izabellas" komplekss, ko ielenca dubults drāšu žogs.
Viņš zināja, ka lielākā daļa "Izabellas" atrodas pazemē. Ieejai jābūt nožogotajā teritorijā.
Debesu tēvs, lūdzu, rādi man ceļu, viņš lūdzās.
Edijs brauca pa nelielo zaļo ieleju. Tās tālākajā galā atradās no baļķiem būvēta ēka, acīmredzot vecā Nakajrokas tirgotava. Tās virzienā pašlaik gāja divi vīrieši un sieviete. Cid pulcējās ap durvīm. Dievs viņus visus sapulcinājis kopā.
Mācītājs dziļi ieelpoja, piebremzēja un apstādināja auto pie ēkas. Virs durvīm bija ar roku krāsota izkārtne ar uzrakstu NAKAJROKAS TIRGOTAVA, 1888.
Cauri durvju sietam Edijs veikaliņā ieraudzīja astoņus cilvēkus. Viņš pieklauvēja pie koka stenderes, taču neviens nepienāca. Viņš pieklauvēja skaļāk. Vīrietis, kas atradās vistuvāk, pagriezās, un Rasu sdpri pārsteidza viņa acis. Tās bija tik zilas, ka šķita iesitām ar strāvu.
Hazēliuss. Neviens cits tas nevarēja būt.
Rass pusbalsī nobēra ašu lūgšanu un iegāja telpā.
- Kā varu jums palīdzēt? — vīrietis apvaicājās.
- Mani sauc Rass Edijs, es esmu Blūgepas Tavā Vārdā pulcētās misijas sludinātājs. - Vārdi izskrēja pārāk steidzīgi. Viņš nokaunējās un jutās dumji.
Laipni smaidīdams, vīrietis atrāvās no krēsla, pret kuru bija atslējies, un lieliem soļiem pienāca klāt.
- Gregorijs Norts Hazēliuss, — viņš stādījās priekšā, viesmīlīgi paspiezdams roku. - Priecājos iepazīties, Ras.
- Pateicos, ser.
- Kā varu jums palīdzēt?
Rass juta uzbrāžamies paniku. Kur pačibējuši vārdi, kurus viņš bija skandinājis pa ceļam, kamēr pikaps rāpās augšup pa Renesceļu? Bet tad mēle atraisījās.
- Dzirdēju par projektu "Izabella", tāpēc nolēmu pastāstīt par mūsu misiju un piedāvāt garīgo atbalstu, kādu varam sniegt. Mēs pulcējamies ik svētdienu desmitos Blūgepā, apmēram divas jūdzes uz rietumiem no ūdenstorņa.
- Liels paldies, Ras, — Hazēliuss sirsnīgā, siltā balsī pateicās. - Mēs noteikti drīz jūs apciemosim. Varbūt jūs pats kādudien vēlētos izstaigāt "Izabellas" telpas? Diemžēl patlaban mums sākusies ļoti svarīga tikšanās. Vai jūs nevarētu atbraukt pie mums nākamnedēļ?
Rass manīja seju pietvīkstam.
- Nē, ser, tā nebūs vis! — Viņš norija siekalas. - Redzat, es un mana draudze, mēs esam nobažījušies par to, kas šeit norisinās. Es ierados, lai saņemtu atbildes uz dažiem jautājumiem.
- Es saprotu jūsu bažas, Ras, nudien saprotu. - Hazēliuss aši paskatījās uz gara auguma stūrainu un neglītu vīrieti, kas stāvēja turpat tuvumā. - Mācītāj, vēlos jūs iepazīstināt ar Vaimenu Fordu, kurš atbild par sakariem ar vietējo kopienu.
Vīrietis paspēra soli uz priekšu, izstiepis roku.