Pagriezies Fords ieraudzīja, ka Hazēliuss, it kā nekas nebūtu noticis, skatās pulkstenī.
- Jau vēls, — zinātnieks ņipri uzsauca, nocēla balto virssvārci no āķa un paraudzījās apkārt. - Dosimies. - Viņa skatiens krita uz Fordu. - Diemžēl jums turpmākās divpadsmit stundas nāksies palikt vienam.
- Īstenībā man gribētos šo procesu redzēt, — Fords ierunājās.
Hazēliuss uzvilka virssvārci un paņēma portfeli.
- Man gaužām žēl, Vaimen, tas tomēr nav iespējams. Kad mēs bunkurā darbinām "Izabellu", katram ir sava ārkārtīgi strikti noteikta loma. Mēs nevaram pieļaut, ka tur uzturas nepiederošas personas. Ceru, ka būsiet saprotošs.
- Arī man ir žēl, Gregorij. Es uzskatu — lai veiktu savus pienākumus, man jāpiedalās "Izabellas" palaišanā.
- Lai notiek, taču, par nožēlu, šoreiz tas nav iespējams. Projektu vajā ķibeles, mēs visi esam stresa nomocīti. Kamēr šīs tehniskās likstas nav novērstas, komandtiltiņā liekiem cilvēkiem nav ko darīt.
- Baidos, ka man jāuzstāj, — Fords klusi bilda.
Hazēliuss neatbildēja uzreiz. Iestājās neveikls klusums.
- Kāpēc jums darba jautājumos jāredz "Izabellas" darbība?
- Mans pienākums ir apliecināt vietējiem iedzīvotājiem, ka "Izabella" ir droša. Es negrasos apliecināt nevienam to, par ko pats neesmu pārliecināts.
- Vai jūs padesi apšaubāt "Izabellas" drošību?
- Es netaisos nevienam ticēt uz vārda.
Hazēliuss lēni pašūpoja galvu.
- Man jāvar apliecināt navahiem, ka esmu pilnībā iesaistīts projektā un no manis nekas nedek slēpts.
- Būdams vecākais izlūkošanas virsnieks, — negaidīti iejaucās Vordlo, — es vēlētos pavēstīt misteram Fordam, ka drošības apsvērumu dēļ viņam ieeja bunkurā ir liegta. Jautājums nav apspriežams.
Fords pagriezās pret Vordlo.
- Diez vai tas būtu pareizākais ceļš, mister Vordlo.
Hazēliuss pakratīja galvu.
- Es jūs saprotu, Vaimen. Jā, padešām. Tomēr nelaime tāda…
Iejaucās Keita Mersera.
— Ja baidādes, ka viņš uzzinās par ļaunprātīgo programmatūru, nav vērts. Viņš par to jau zina.
Visi klātesošie blenza uz sievieti. Telpā nolaidās apstulbinošs klusums.
- Es viņam visu pastāsttju, — Mersera atzina. - Man likās, būtu labāk, ja viņš būtu lietas kursā.
— Nu, skaisti! Vienkārši lieliski! — Korkorana novilka, pārgriezdama acis.
Keita pagriezās pret viņu.
- Fords ir mūsu projekta dalībnieks. Viņam ir deslbas zināt. Es par viņu simtprocentīgi galvoju. Viņš mūsu noslēpumu neizpaudis.
Korkorana piesarka.
- Domāju, šis apgalvojums izskaidro visu.
- Tu maldies, — Mersera salti atcirta.
Korkorana pavīpsnāja.
- Ko, tavuprāt, es nodomāju?
Hazēliuss nokremšļojās.
- Tā, tā. - Viņš pagriezās pret Fordu un laipni uzlika viņam uz pleca roku. - Tātad Keita ir visu paskaidrojusi?
— Jā.
Viņš pamaja.
- Labs ir… — Varēja redzēt, ka vīrietis visu pārdomā. Tad viņš pagriezās un uzsmaidīja Keitai. - Es cienu tavu lēmumu. Es tev uzticēšos. - Viņš pagriezās pret Fordu. - Es zinu, ka esat godavīrs. Laipni lūgti mūsu projektā — šoreiz pa īstam. Tagad arī jūs glabājat mūsu mazo noslēpumu.
Viņa zilo acu skadens bija neizturami caururbjošs.
Fords pūlējās nepieļaut, lai seju pārņem pietvīkums. Viņš pameta skatienu uz Keitu, un viņas sejas izteiksme vīrieti pārsteidza. Ko īsti tā pauda? Cerību? Gaidas? Viņa nešķita saniknota par to, ka bijušais draugs aizskāris šo tematu.
- Apspriedīsim to vēlāk, Vaimen. - Hazēliuss ļāva rokai noslīdēt no pleca un pievērsās Vordlo. - Tonij, rādās, ka misters Fords tomēr piedalīsies nākamajā "Izabellas" darbināšanā.
Vecākais izlūkošanas virsnieks neatbildēja. Bezkaislīgajā sejā nepakustējās ne muskulītis, acis vērās taisni uz priekšu.
- Tonij?
- Klausos, ser, — atskanēja samocīta atbilde. - Saprotu, ser.
Iedams garām Vordlo, Fords uzsvērti ielūkojās vīrietim sejā.
Tas atbildēja skatienam, raudzīdamies saltām, tukšām acīm.
25
KENS DOLBIJS VĒROJA LIELĀS TITĀNA durvis noslīgstam lejup un ar dobju būkšķi noslēdzam ieeju bunkurā. Sejā ievējoja mikls gaiss, kas oda pēc alām, mitriem akmeņiem, sasilušas elektronikas, mašīneļļas un ogļu putekļiem. Viņš ieelpoja. Piesātināta, reibinoša smarža — "Izabellas" smarža.
Zinātnieki rindā gāja uz komandtiltiņa pusi. Dolbijs uzrunāja garāmejošo Hazēliusu.
- Simt četrdesmitajam magnētam deg sarkanā lampiņa, — viņš ieteicās. - Atskanēja brīdinājuma signāls. Tas gan nav nekas no- pietns.'Es pārbaudīšu.
- Cik ilgu laiku tas aizņems? — Hazēliuss apprasījās.
- Nepilnu stundu.
Hazēliuss maigi paplikšķināja zinātniekam pa muguru.
- Kad pabeigsi, Ken, ziņo. Neļaušu ieslēgt "Izabellu", pirms nebūsi ar mums sazinājies.
Dolbijs pamāja. Viņš stāvēja plašajā alā, kamēr visi pārējie sagāja komandtiltiņā, un durvis aizvērās ar klaudzienu, kas atbalsojās angāram līdzīgajā pazemes telpā.
Troksnis pamazām noklusa. Dolbijs atkal ievilka plaušās gaisu. Viņš bija "Izabellas" izstrādes projektēšanas grupas vadītājs. Grupā ietilpa ducis inženierzinātnes doktoru un teju simts nolīgtu projektētāju, kas rasēja un veidoja konkrētas apakšsistēmas un superdatoru. Lai ari darbā bija iesaisttti daudzi cilvēki, Dolbijs nepārprotami bija tā vadītājs un pielika savu roku it visur. Viņš pārzināja katru "Izabellas" kvadrātcollu, katru izlocīju- mu un katru pagarinājumu, katru izliekumu un katru iedobumu. "Izabella" bija viņa radītais bērns, viņa aparāts.
Ovālā atvere, kas veda "Izabellas' tunelī — un atgādināja vir- tuļa šķēli — mirdzēja maigi zilā gaismiņā. No vārtejas izplūda tvaika strūklas, kas kā čūskas izlocījās virs grīdas, līdz izgaroja. Tunelī tūlīt aiz ieejas varēja redzēt masīvo zilpelēko sienu — vājināta urāna vairogu, aiz kura atradās K-nulle, "Izabellas" sirds.
K-nulle. Nulles koordināta. Tas bija punkts, ne lielāks par kniepadatas galviņu, kurā vielas un antivielas stari, kas traucas ar gaismas ātrumu, saduras un anihilējas tīras enerģijas eksplozijā. Kad "Izabella" darbojās ar simts procentu jaudu, tā bija karstākā un spožākā vieta visā izplatījumā. Simts triljoni grādu. Ja nu vienīgi, Dolbijs smaidīdams pieļāva, pastāvēja cita saprātiga būtņu rase, kas uzbūvējusi vēl lielāku daļiņu paātrinātāju.
Viņš gan sliecās tādu varbūtību apšaubīt.
Lielākā daļa vielas un antivielas sprādzienā radītās enerģijas nekavējoties pārvērtās atpakaļ masā saskaņā ar slaveno Einštei- na formulu E=mc2 un pašķīda kolosālā eksotisku subatomāru daļiņu šaltī; dažas no tām nebija manītas izplatījumā kopš paša Lielā sprādziena laikiem pirms trīspadsmit, komats, septiņiem miljardiem gadu.
Dolbijs aizvēra acis un iztēlojās, ka ir protons, kas riņķo pa apli, supermagnētu dzīts, traucas apkārt, līdz sasniedz 99,999 procentus no gaismas ātruma. Sekundes laikā viņš apskrēja četrdesmit septiņas jūdzes garo apli četrus tūkstošus reižu. Viņš iztēlojās sevi šaujamies apkārt liektajam tunelim neiedomājamā ātrumā, katra magnēta pagrūsts, saņemot trīs miljonus šādu grūdienu sekundē, riņķojot aizvien straujāk un straujāk… No domām vien viņam sareiba galva. Caurulē, kas atradās dkai pus- collas attālumā, pretējā ātrumā riņķoja antiprotonu kūlītis — tas šāvās garām tādā pašā neaptveramā ātrumā.
Dolbijs iztēlojās sadursmes brīdi. Viņa kūli pavirzīja pretī pretimnākošajam kūlim, izraisot tiešu sadursmi nulles koordinātā.