Fords pameta ar galvu uz ekrānu.
- Ko šīs krāsas apzīmē?
- Šādi dators pārveido daļiņu sadursmes nulles koordinātā. Katra krāsa apzīmē kādu daļiņas tipu. Joslas apzīmē enerģijas līmeņus, un starveidīgie apveidi ir daļiņu trajektorijas, kad tās atstāj nulles koordinātu. Tā mēs uzskatāmi varam redzēt notiekošo, nav jāmokās ar skaitļu virtenēm.
— Gudri izdomāts.
- Tā bija Volkonska ideja, — Hazēliuss skumji pašūpoja galvu.
Nodimdēja Kena Dolbija balss.
- Deviņdesmit procenti jaudas.
Hazēliuss pacēla Forda tukšo krūzīti.
- Vai ieliet jums vēl vienu?
Fords saviebās.
- Vai jus nevarat te uzstādīt kārtīgu espresso aparātu?
Klusi nosprauslojies, Hazēliuss aizgāja. Zinātnieki klusēdami visu uzmanību veltīja savam darbam, vienīgi Iness bezdarbībā klīda pa telpu un Edelšteins sēdēja stūrī, lasīdams "Finegana vāķi". Atkritumu tvertni pie durvīm pārpildīja vakariņās notiesāto saldēto picu kastes. Baltās virsmas visur izraibināja kafijas krūzīšu atstātie aplīši. Veuve Clicquot pudele joprojām mētājās, atslieta pret sienu.
Pagājušās divpadsmit stundas bijušas garas — neizturami garlaicīgi laika sprīži, ko paretam pārtrauca neprātīgi enerģiskas rosības uzplūdi, kas drīz atkal pārgāja nīkšanā.
- Kūlis stabils, abi stiepjas paralēli. Spožums — četrpadsmit, komats, deviņi triljoni elektronvoltu, — pavēstīja Reja Čena, sagu- musi virs klaviatūras. Tumšie, spīdīgie mati izlija pāri taustiņiem kā nekārtīgs aizkars.
Fords piegāja pie komandtiltiņa paaugstinājuma. Ejot garām Vordlo, kurš atradās savā novērošanas postenī, viņš juta vīrieti tikko jaušami naidīgi pablenžam un atbildes vietā vēsi pasmaidīja. Sargs vēroja viņu un gaidīja.
Atskanēja klusa Hazēliusa balss:
- Līdz deviņdesmit pieciem, Reja.
Pieklusušajā zālē klaudzēja klaviatūras taustiņi.
- Kūlis turas stabili, — Čena ziņoja.
- Hārlan? Kā jauda?
Sentvinsents strauji pacēla seju, krunkainu kā rtiķim.
- Kā paisuma vilnis — vienmērīga un stingra.
- Maikl?
- Pagaidām viss normāli. Bez ekscesiem.
Pusbalsī izteiktā mantra apceļoja telpu, Hazēliuss katram pēc kārtas lika ziņot, pēc tam sāka otro apli. Šāda iztaujāšana noritēja jau stundām ilgi, taču šoreiz Fords juta augam spriedzi.
- Jauda — deviņdesmit pieci procenti, — Dolbijs ziņoja.
- Kūlis stabils. Stiepjas paralēli.
- Spožums — septiņpadsmit triljoni elektronvoltu.
- Tā, ļautiņi, tūlīt iesoļosim neapgūtā teritorijā, - brīdināja Čena, turot rokas uz vadības pults.
- Lai tur kaut pūķi būtu, — Hazēliuss melodiski novilka.
Ekrānā ņudzēja visdažādākās krāsas, it kā attēlotu nemidgi
uzplaukstošu ziedu. Fordu šāda aina gluži vai hipnotizēja. Viņš paskatījās uz Keitu. Sieviete maliņā sēdēja pie tīklam pieslēgta Po- wer Mac un darbojās ar programmu, kuru viņš pazina — tā bija Wolfram's Mathematica. Ekrānā bija redzams sarežģīts ielocīts objekts.
Viņš piegāja un paskatījās viņai pār plecu.
- Vai es netraucēju?
Viņa nopūtās un pagriezās.
- Ne gluži. Es jau grasījos slēgt ārā un paskatīties pēdējo "Izabellas" procesu.
- Kas tas īsti ir? — Fords norādīja uz ekrānu.
- Kalucas-Kleina vienpadsmit dimensiju telpa. Es veicu dažus aprēķinus saistībā ar miniatūrajiem melnajiem caurumiem.
- Dzirdēju, ka "Izabella" izmeklēs iespēju radīt jaudu, izmantojot miniatūros melnos caurumus.
- Jā. Tas ir viens no mūsu projektiem — ja vien jebkad piedabūsim "Izabellu" darboties.
- Kā tas īsd būs?
Viņš pamanīja sievieti aši un nervozi paskatāmies uz Hazēliusu. Abu skatieni zibenīgi sastapās un novērsās.
- Izrādījies, ka ar "Izabellas" jaudu pietiek, lai radītu miniatūrus melnos caurumus. Stīvens Houkings pierādīja, ka miniatūrie melnie caurumi pēc dažām sekundes triljonajām daļām izgaist, radot enerģiju.
- īsi sakot, tie uzsprāgst?
- Jā. Mēs lauzām galvu, kā šo enerģiju iegrožot un iegūt.
- Tātad pastāv iespēja, ka "Izabella" radīs melno caurumu, kas uzsprāgs?
Keita pavēcināja ar roku.
- Ne gluži. Melnie caurumi, kādus radīs "Izabella" — ja vien tas izdosies — , būs tik niecīgi, ka izgaisīs pēc sekundes triljonās daļas, radot daudz mazāk enerģijas par to, kāda rodas, teiksim, pārplīstot ziepju burbulim.
- Taču sprādziens var būt spēcīgāks.
- Ārkārtīgi maz ticams. Es pieņemu, kaut kas tāds varētu notikt gadījumā, ja miniatūrais melnais caurums ilgst, teiksim, vairākas sekundes. Tad tas paliktu pie dzīvības gana ilgi, lai iegūtu mazliet masas un… tad uzsprāgtu.
- Cik spēcīga būtu eksplozija?
- Grūti pateikt. Droši vien tikpat spēcīga, kā uzlaižot gaisā nelielu kodollādiņu.
Pieslīdēja Korkorana un nostājās līdzās Fordam.
- Bet tas nemaz nav baismākais scenārijs, — viņa ieteicās.
- Melisa?
Pacēlusi uzacis, sieviete nevainīgām acīm paraudzījās uz Keitu.
- Es biju sapratusi, ka mēs no Vaimena neko negrasāmies slēpt. - Gaišmate pagriezās pret Fordu. - Daudz baisāka iespēja ir tāda, ka "Izabella" var izveidot pilnīgi stabilu miniatūru melno caurumu. Tādā gadījumā tas noslīdēs lejup uz zemeslodes centru un tur uzkavēsies, nepārtraukti uzsūkdams sevī vielu, līdz vienā jaukā brīdī varēsim pamāt Zemei ardievas.
- Vai tiešām tā var gadīties? — Fords prašņāja.
- Nē, - Keita īgni iejaucās. - Melisa tevi tikai kaitina.
- Deviņdesmit septiņi procenti, — melodiski noskaitīja Dolbijs.
- Spožums — septiņpadsmit, komats, deviņdesmit divi triljoni elektronvoltu.
- Keita? — Fords ierunājās klusākā balsī. - Vai tev nešķiet, ka pat niecīgākā šāda varbūtība ir bīstama? Tā taču var pilnībā iznīcināt planētu.
- Mēs nevaram atteikties no zinātnes kaut kādu neticamu versiju dēļ.
- Vai tev ir vienalga?
Keita noskaitās.
- Nolādēts, Vaimen, protams, nav! Es arī dzīvoju uz šīs planētas. Vai tu domā, es pieļautu tādu risku?
- Ja šāda varbūtība nav vienāda ar nulli, tu tiešām riskē.
- Varbūtība ir nulle. - Viņa pagriezās ar visu krēslu, uzgriezdama viņam muguru.
Fords izslējās taisni un pamanīja sev pievērstu Hazēliusa skatienu. Fiziķis piecēlās no krēsla un, nepiespiesti smaidīdams, devās šurp.
- Vaimen, es kliedēšu jūsu bažas, izklāstot vienu sīciņu faktu. Ja miniatūrie melnie caurumu būtu stabili, mēs tos kopš Lielā sprādziena pieredzētu visur. Vaļsirdīgi runājot, to būtu tik daudz, ka tie jau sen būtu visu aprijuši. Tādējādi fakts, ka mēs joprojām pastāvam, ir apliecinājums miniatūro melno caurumu nestabilitātei.
Korkorana, maliņā stāvēdama, smīkņāja par savu vārdu izraisīto iedarbību.
- Nez kāpēc tas pilnībā neizgaisina manas bažas.
Hazēliuss kā mierinādams uzlika viņam roku uz pleca.
- "Izabella" neradīs melno caurumu, kas iznīcinās visu zemeslodi. Tas nav iespējams. Tas vienkārši nevar notikt.
- Jauda stabila, — Sentvinsents ziņoja.
- Kūļi paralēli. Spožums — astoņpadsmit, komats, divi triljoni elektronvoltu.
Murmināšana kļuva skaļāka. Fords saklausīja iepriekš nedzirdētu troksnīti, kas līdzinājās tālai, klusai dungošanai.
- Dzirdat? — Hazēliuss norādīja. - Šo skaņu rada triljoniem daļiņu, kas traucas visriņķī "Izabellai". Mēs gan nezinām, kāpēc rodas tāds troksnītis, jo kūļi atrodas vakuumā. Tie kaut kādā veidā rada rezonanses radītu vibrāciju, ko tālāk noraida intensīvie magnētiskie lauki.