Gaisotne komandtiltiņā kļuva aizvien saspīlētāka.
- Ken, palaid līdz deviņdesmit deviņiem procentiem, tālāk ne, — Hazēliuss norādīja.
- Lai notiek.
- Reja?
- Spožums mazliet virs deviņpadsmit triljoniem elektronvoltu. Aug.
- Hārlan?
- Stabils, viss kārtībā.
- Maikl?
- Normas robežās.
Otrpus telpas no sava posteņa ierunājās Vordlo. Klusinātajā gaisotnē viņa vārdi izskanēja ārkārtīgi skaļi.
- Mums ir nelūgts viesis.
- Ko? — Hazēliuss pārsteigts izslējās taisni. - Kur?
- Augšā pie ārējā žoga, netālu no lifta. Tūlīt pievilkšu tuvāk.
Hazēliuss lieliem soļiem pienāca klāt, un Fords aši pievienojās. Vienā ekrānā Vordlo priekšā parādījās iezaļgans attēls, ko raidīja augstu kārtī virs lifta novietotā kamera. Ekrānā bija redzams vīrieds, kas nemierīgi staigāja gar žogu.
- Vai vari pievilkt vēl tuvāk?
Vordlo nospieda kādu sviru, un ainu ekrānā nomainīja cita, kuru filmēja kamera no žoga augšpuses.
- Tas ir mācītājs! — iesaucās Hazēliuss.
Rasa Edija izdēdējušais, putnubiedēklim līdzīgais stāvs sastinga, viņš ieķērās ar pirkstiem drāšu žoga caurumos un, savilcis aizdompilnu grimasi, viebdamies lūkojās cauri tam. Viņam aiz muguras mēness meta iezaļganu gaismiņu pāri tuksnesīgajam līdzenumam.
- Es to nokārtošu, — Vordlo piecēlies solīja.
- Tu neko tādu nedarīsi, — Hazēliuss neļāva.
- Viņš ielauzies nepiederošā teritorijā.
- Lai paliek. Viņš ir nekaitīgs, ja mēģinās pārkāpt žogiem, pa skaļruni uzrunā viņu un liec, lai tinas prom.
- Jā, ser.
Hazēliuss pagriezās.
— Ken?
- Turam deviņdesmit deviņu procentu līmenī.
- Kā superdators, Rej?
- Pagaidām viss ir kārtībā. Turas līdzīgi daļiņu plūsmai.
- Ken, palielini par desmitdaļu.
Zieds ekrānā mirguļoja, pletās un liesmoja, zibsnīdams visās varavīksnes krāsās. Fords kā apburts blenza ekrānā.
- Es jau redzu viszemāko rezonanses galu, — Maikls Cečīni ziņoja. - Pamatīgs.
- Palielināt par desmitdaļu, — Hazēliuss pavēlēja.
Mirguļojošais zieds ekrānā kustējās vēl straujāk, un abpus centrālajam punktam parādījās divas tikko redzamas zaigojošas puslodes, kas šāvās uz ārpusi kā plaukstas, kas cenšas kaut ko satvert.
- Visas jaudas sistēmās darbojas normāli, — Sentvinsents teica.
- Vēl desmitdaļu, — Hazēliuss norādīja.
Čena paklabināja tausdņus.
- Es jau redzu. Nulles koordinātā ārkārtīgs laiktelpas liekums.
- Vēl desmitdaļu. - Hazēliusa balss bija rāma, mierīga.
- Re, kur ir! — Čenas sauciens atbalsojās visā komandtiltiņā.
- Redzi? — Keita uzrunāja Fordu. - Melns punktiņš nulles koordinātā. It kā daļiņu plūsma tam izskrien cauri un atgriežas mūsu pasaulē.
- Divdesmit divi, komats, pieci triljoni elektronvoltu. - Pat parasti rāmās Čenas balss izklausījās saspringta.
- Deviņdesmit deviņi, komats, četri procend, stabili.
- Vēl desmitdaļu.
Zieds locījās, valstījās, mētāja krāsu plīvurus un šļakatas. Tumšais punktiņš ekrāna vidū pletās, tā robainās malas trīsuļoja. Negaidot rezonanse metās uz ārpusi, gar ekrāna malām.
Fords pamanīja, ka Hazēliusam pār vaigu norit sviedru lāsīte.
- Tas ir lādēto daļiņu plūsmas avots brīdī, kad sasniegti divdesmit divi, komats, sepdņi triljoni elektronvoltu, — ierunājās Keita Mersera. - Šķiet, mēs tajā brīdī plēšam kopā membrānu.
- Vēl desmitdaļu.
Caurums pletās, dīvaini pulsēdams kā sirds. Viducī tas bija piķa melns. Fords neatņemdamies vērās tajā.
- Nulles koordinātā — bezgalīgs telplaika liekums.
Caurums bija izpleties tik milzīgs, ka aizņēma visu ekrāna vidusdaļu. Fords piepeši ieraudzīja tā dziļumos zibšņus, it kā jūras dzelmē šaudītos zivju bariņš.
- Kā dators? — Hazēliuss asi noprasīja.
- Nestabils, — Čena atzina.
- Vēl desmitdaļu, — Hazēliuss klusā balsī pavēlēja.
Punktiņi vairojās. Dziedošajai dūkoņai, kas pieņēmās spēkā,
pievienojās neredzamas čūskas šņākoņa.
- Dators paliek aizvien juceklīgāks, — Čena aizžņaugtā balsī novilka.
- Kā to saprast?
- Paskaties.
Visi stāvēja pie lielā ekrāna, vienīgi Edelšteins nebija atrāvies no grāmatas. Cauruma vidū kaut kas auga un veidojās, krāsainas kripatiņas un dzirkstis šāvās aizvien ātrāk, uzradās no bezgalīgiem dziļumiem, zaigoja un lāsmoja, pieņēma kādu apveidu. Skats bija tik neparasts, ka Fords nebija pārliecināts, vai prāts to interpretē pareizi.
Hazēliuss pievilka tuvāk tastatūru un ieklabināja pavēli.
- "Izabellai" kļūst aizvien grūtāk pārvaldīt datu plūsmu. Rej, atslēdz kontrolsummu rēķināšanu — samazināsim procesora noslodzi.
- Stop! — Dolbijs iejaucās. - Tā taču ir mūsu savlaicīgā brīdinājuma sistēma!
- Tā ir mūsu otršķirīgā rezerves sistēma. Rej, lūdzu, dari, kā likts.
Čena ievadīja komandu.
- Dators joprojām uzvedas jokaini, Gregorij.
- Es esmu Kena pusē. Manuprāt, vajadzētu ieslēgt kontrolsummu rēķināšanu no jauna, — Keita iestarpināja.
- Pagaidām ne. Vēl desmitdaļu, Ken.
Vīrietis vilcinājās.
— Vēl desmitdaļu.
- Lai notiek, — Dolbijs nepārliecināti piekrita.
- Hārlan?
- Jauda spēcīga un stabila.
- Reja?
Čena atbildēja spalgā balsī:
- Viss sākas no gala. Dators atkal čakarējas — gluži tāpat kā agrāk Volkonskim.
Mirguļošana pieņēmās spēkā.
Ierunājās Cečīni:
- Kūļi joprojām paralēli. Spožums — divdesmit četri, komats, deviņi triljoni elektronvoltu. Stingri un nokoncentrēti.
— Jauda deviņdesmit deviņi, komats, astoņi, — Čena teica.
- Vēl desmitdaļu.
Ierunājās Dolbijs, viņa parasti lakoniskā balss bija neraksturīgi aizžņaugta.
— Gregorij, vai tu esi pārliec…
- Vēl desmitdaļu!
- Es zaudēju vadību, — Čena gremzās. - Es vairs nevaru noturēt. Viss sākas no gala.
- Tas nevar būt! Palielini vēl par desmitdaļu!
- Tuvojamies deviņdesmit deviņi, komats, deviņi, — mazliet trīsošā balsī apliecināja Čena.
Zumēšana kļuva skaļāka, un Fordam tā atgādināja monolīta radīto dūkoņu, balsu korim līdzīgās skaņas filmā "2001: Kosmosa odiseja".
- Palielini līdz deviņdesmit deviņi, komats, deviņdesmit pieci.
- Viss! Es vairs nevaru ievadīt datus! — Čena iecirtīgi atmeta galvu, un tumšie mati izrisa pāri mugurai.
Fords stāvēja blakus pārējiem, turpat aiz Hazēliusa, Cečīni, Čenas un Sentvinsenta. Visi četri bija kā piekalti savu datoru tastatūrām. Attēls, neizprotamais caurums vizualizētāja vidū, bija pieņēmies spēkā, tas mirguļoja vēl ātrāk, iekšā un ārā šaudījās violetas un tumši sarkanas šautriņas.
Tas izskatījās gluži vai dzīvs.
- Mans Dievs! — Fords, pats neapjauzdams, izdvesa. - Kas tas
ir?
- Datorvīruss ar novēlotu iedarbību, — sausi noteica Edelšteins, pat nepacēlis acis no grāmatas.
Nākamajā mirklī vizualizētāja ekrāns izdzisa.
- Nē! Kungs tētīt, tikai ne to! — Hazēliuss ievaidējās.
Ekrāna vidū parādījās viens vārds.