SVEICINĀTI.
Hazēliuss uzplāja ar plaukstu pa tastatūru.
- Velns parāvis!
- Dators uzkāries! — Čena ziņoja.
Dolbijs pagriezās pret Čenu.
- Tūlīt pat slēdzam ārā, Reja!
- Nē! - Hazēliuss pagriezās pret viņu. - Laižam līdz simts procentiem.
- Vai tu esi prātu zaudējis? — Dolbijs iekaucās.
Hazēliuss piepeši vienā acumirklī tapa pavisam rāms.
- Ken, mums jāatrod šī ļaunprātīgā programmatūra. Tā, šķiet, ir robotprogrammatūra un pārvietojas. Galvenajā datorā tās nav. Kur tā ir? Detektoros ir iebūvēd mikroprocesori — vīruss pārvietojas detektoros. Un tas nozīmē, ka mēs varam to atrast. Mēs varam nošķirt katra detektora izdalītos datus un izpētīt tos atsevišķi. Vai taisnība, Reja?
- Bez šaubām. Spīdoša doma.
- Dieva dēļ! - sviedriem noplūdušais Dolbijs pretojās. - Tas ir kā lidot uz aklo. Ja kūļi novirzīsies no trajektorijām, tie var ietriekties te un uzlaist mūs visus pie velna vecāsmātes — un piedevām vēl sacepināt divsimt piecdesmit miljonus dolāru vērtus detektorus.
- Keita? — Hazēliuss jautāja.
- Es tevi visā atbalstu, Gregorij.
- Līdz simtam, Rej, — Hazēliuss vēsi norādīja.
— Labi.
Dolbijs metās pie tastatūras, taču Hazēliuss nostājās viņam priekšā, aizšķērsodams ceļu.
- Ken, uzklausi mani! — Hazēliuss strauji bēra. - Ja dators taisītos uzsprāgt, tas jau sen būtu noticis. Kontrolprogrammatūra joprojām darbojas. Mēs dkai to neredzam. Desmit minūtēs es to atradīšu.
- Neies krastā.
- Tad piecās. Lūdzu. Tas nav mans untums. Direktora asistente ir ar mani vienisprātis. Šeit noteicēji esam mēs.
- Pār šo aparatūru vienīgais noteicējs esmu es. - Smagi elsdams, Dolbijs pablenza uz Hazēliusu, pablenza uz Merseru, tad pagriezās, nolaidis rokas gar sāniem un savilcis plaukstas dūrēs.
Hazēliuss nepakustējies ierunājās:
- Keita, izmēģināsim to, ko pirmīt apspriedām. Ievadi jebkuru jautājumu. Paraudzīsim, vai varēsim piedabūt to aprunādes.
- Sasodīts, kāda jēga uzdot tam jautājumus? — Dolbijs pagriezās. - Tā nav nekāda tērzēšanas programma!
- Varbūt izdosies izsekot izvades datiem līdz to avotam — līdz ļaunprātīgajai programmatūrai.
Dolbijs klusi blenza viņā.
- Reja, — Hazēliuss uzrunāja sievieti, — ja mani datu izvadi, pariņķo pa detektoriem, pameklē signālu.
- Skaidrs. - Čena pielēca no konsoles, piegāja pie citas darbstacijas un sāka klabināt taustiņus.
Pārējie stāvēja gandrīz kā paralizēti, kā šokā. Fords pamanīja, ka Edelšteins beidzot nolicis malā grāmatu un viņa acīs pavīd ieinteresētības atblāzma.
Hazēliuss un Dolbijs turpināja morālo dueli, Hazēliuss aizšķērsoja zinātniekam ceļu uz vadības puld.
Arī jūs esat sveicināts, Keita ierakstīja.
LED ekrāns virs konsoles noraustījās un izdzisa. Parādījās atbilde.
Priecājos ar jums aprunāties.
- Tas atbild! — Keita sauca.
- Vai tu piefiksēji, Reja? — Hazēliuss uzsauca.
- Jā, - Čena priecīgi attrauca. - Izvades plūsmā kaut kas aizdomīgs. Tev taisnība, tas patiešām nāk no detektora! Rokā ir! Esam atraduši! Turpiniet!
Aries priecājos ar jums aprunāties, Keita ierakstīja.
- Jēzus, ko lai es saku tālāk?
- Pajautā, kas viņš ir, — Hazēliuss ieteica.
Kas jūs esat?
Dievs — ja vien mani var tā saukt.
Hazēliuss nicīgi nosprauslojās.
- Stulbie hakeri.
Ja jūs nudien esat Dievs, pierādiet to, Keita raksdja.
Mums nav laika, lai nodarbotos ar pierādījumiem.
Es iedomājos skaitli starp viens un desmit. Kurš tas ir?
Jūs iedomājāties transcendentu skaitli e.
Keita atrāva pirkstus no klaviatūras un atliecās taisna.
- Kā sokas, Reja? — Hazēliuss uzsauca Čenai.
- Es meklēju! Turpiniet rakstīt!
Keita iztaisnoja plecus, paliecās uz priekšu un no jauna sāka klabināt taustiņus.
Tagad es iedomājos skaitli no nulles līdz viens.
Čeitina konstante — omega.
To izlasot, Keita pietrūkās kājās, aizšāva plaukstu mutei priekšā un atkāpās no klaviatūras.
- Kas noticis? — Fords taujāja.
- Turpiniet rakstīt! — Čena, sagumusi pār klaviatūru, ieaurojās.
Keita purināja galvu. Viņa bija nobālējusi, turēja plaukstu
priekšā mutei un kāpās prom.
- Nolāpīts, kāpēc nedek ievadīti dati? — Čena ķērca.
Hazēliuss pagriezās pret Fordu.
- Vaimen, strādā Keitas vietā!
Fords piegāja pie klaviatūras. Ja jūs esat Dievs, tad… Ko lai pajautā? Vīrietis aši iedrukāja — kāda ir eksistences jēga?
Tās galējais mērķis man nav zināms.
- Tūlīt būs rokā! - Čena sauca. - Tā tikai turpiniet!
Tad nu gan skaisti, Fords rakstīja. Dievs, kurš nezina eksistences mērķi.
Ja es to zinātu, eksistence būtu bezjēdzīga.
Kā tā?
Ja Visuma beigas būtu zināmas jau tā rašanās brīdī- ja mēs patlaban atrastos sākotnēji noteiktu apstākļu fatālistiskas attīstības vidū — , tad Visums būtu bezjēdzīgs pasākums.
- Labi, — klusā, draudīgā balsī ierunājās Dolbijs. - Jums atvēlētais laiks ir beidzies. Es gribu atgūt "Izabellu".
- Ken, mums vajadzīgs vēl nedaudz laika, — Hazēliuss atteica.
Dolbijs mēģināja paiet garām Hazēliusam, taču fiziķis aizšķērsoja viņam ceļu.
- Uzgaidi mazliet.
- Tūlīt būs! — Čena brēca. - Vēl tikai mirkli, Dieva dēļ!
- Nē! - Dolbijs pretojās. - Es tūdaļ pat slēdzu ārā!
- Ne velna neslēgsi! — Hazēliuss neļāva. - Sasodīts, Vaimen, raksti!
Paskaidrojiet, Fords steigšus rakstīja.
Ja jūs esat pie galamērķa, kāda jēga no ceļojuma? ļa zināt atbildi, kādēļ uzdot jautājumu? Tam domāta nākotne, un tādai tai jābūt — pilnīgi paslēptai pat Dievam. Pretējā gadījumā eksistencei nav jēgas.
Tas ir metafizisks, nevis fizisks arguments, Fords rakstīja.
Fiziskais arguments ir tāds, ka neviena Visuma daļa nevar rēķināt straujāk kā pati pasaule. Visums "pareģo nākotni", cik vien ātri iespējams.
Dolbijs mēģināja paspraukties garām Hazēliusam, taču fiziķis aizstājās viņam priekšā, nelaizdams garām.
- Turpiniet rakstīt, pēc brīža būs rokā! - Čena ieaurojās, pārlikusi pāri tastatūrai un drudžaini rakstot.
Kas ir Visums? Fords iedrukāja pirmo jautājumu, kas iešāvās prātā. Kas mēs esam? Ko mēs te darām?
Dolbijs metās uz priekšu, pastumdams Hazēliusu sāņus. Hazēliuss attenterēja atpakaļ, taču ātri atguvās un ar pārsteidzošu sparu pagrūda inženieri prom no konsoles.
- Vai tu esi traks? — Dolbijs iebrēcās, pūlēdamies nokratīt uzbrucēju. - Tu sabojāsi manu iekārtu!
Abi cīnījās, sīciņais fiziķis kā pērtiķis iekrampējies turējās pie inženiera platās muguras. Abi vīrieši smagi nogāzās, un krēsls ar blīkšķi atsitās pret grīdu.
Redzot kaudņu, visi pārējie sastinga kā pārakmeņojušies. Neviens nesaprata, ko iesākt.
- Dullais mērgli! — Dolbijs auroja, vārddamies pa grīdu un pūlēdamies atsvabināties no fiziķa, kas bija pieķēries cieši kā dadzis.
Vīruss turpināja virknēt teikumus vizualizētāja ekrānā.
Visums ir viens plašs, nesamazināms, nepārtraukts rēķinājums, kas tiecas uz man nezināmu stāvokli. Eksistences mērķis ir sasniegt šo beidzamo stāvokli. Taču šis beidzamais stāvoklis man ir noslēpums, un tā tam arī jābūt — jo, ja es zinātu atbildi, kāda būtu jēga?
- Laid mani vaļā! - Dolbijs spiedza.