- Palīdziet taču man! — Hazēliuss sauca. - Neļaujiet viņam aizskart klaviatūru!
Ko jūs domājat ar vārdu "rēķinājums"? prašņāja Fords. Vai mēs visi esam datorā?
Ar vārdu " rēķinājums" jāsaprot domāšana. Visa eksistence, viss notiekošais — krītoša lapa, vilnis krastmalā, zvaigznes sabrukšana — to radu es domādams.
- Noķēru! — Čena uzvaroši iesaucās. - Es… paga! Sasodīts, kas tad tas?!
Ko tu domā? Fords tincināja.
Spēcīgi pagriezies, Dolbijs izrāvās no Hazēliusa skavām un metās pie konsoles.
- Nē! - Hazēliuss kliedza. - Neslēdz ārā! Pagaidi!
Dolbijs atgāzās krēslā, smagi elsodams.
- Izslēgšanas procedūra sākta.
Dziedošā dūkoņa, kas pildīja telpu, lēnām izdzisa, ekrāns Forda acu priekšā noraustījās, vārdi izgaisa. Viņš vēl paguva ar acs kaktiņu saskatīt kādu pārdabisku apveidu, kas uzradās un tikpat zibenīgi pazuda punktiņā ekrāna vidū, un tad ekrāns satumsa.
Hazēliuss paraustīja plecus, sakārtoja apģērbu, notrausa putekļus no pleciem un pagriezās pret Čenu, rāmā balsi jautādams:
- Reja, vai tev izdevās noteikt avotu?
Čena blenza viņā ar tukšu sejas izteiksmi.
- Reja?
— Jā, - viņa atžilba. - Jā, izdevās.
- Nu? Kurā procesorā tas ir?
- Nevienā.
Zālē iestājās klusums.
- Kā tas jāsaprot — nevienā?
- Tas nāk no nulles koordinātas.
- Ko tu stāsd?
- Es jau visu pateicu. Dati nāca tieši no laiktelpas cauruma nulles koordinātā.
Satricinošajā klusumā Fords ar acīm sameklēja Keitu, kas vientuļa un sastingusi stāvēja komandtiltiņa malā. Viņš ātri piegāja klāt un klusā balsī uzrunāja sievied:
- Keita? Vai tev kas kaiš?
- Tas zināja, — viņa nobālusi čukstēja. - Tas zināja.
Viņa uzmeklēja Forda roku un sakļāva ap to drebošu plaukstu.
EDIJS IZNĀCA NO TREILERA AR DVIELI pār plecu, turēdams rokā skūšanās piederumus, un pablenza uz nesašķirotajiem apģērbiem, kas bija atsūtīti šīs nedēļas laikā. Pēc pusnakts brauciena uz galdkalnu viņš nebija varējis aizmigt un lielāko daļu nakts pavadījis internetā, uzturēdamies dažādās kristīgas ievirzes interneta tērzētavās.
Viņš pāris reižu parāva sūkņa sviru un ar saujām vēso ūdeni un uzšļakstīja sev uz sejas, lai pamēģinātu atžilbt. Galva pēc bezmiega nakts dūca.
Edijs uzklāja uz vaigiem putas un noskuvās, pēc tam noskaloja bārdas nazi vanniņā un izgāza ūdeni zemē. Viņš vēroja, kā tas iesūcas smiltts, atstādams putu kumšķus. Pēkšņi acu priekšā atausa Lorenco asinis uz zemes, un, panikas pārņemts, viņš ar pūlēm aizgainīja šo ainu. Dievs bija sodījis Lorenco, nevis Ediju. Tā nebija viņa vaina, tā bija Dieva griba. Un Dievs nekad nerīkojās bezmērķīgi. Viņa plānā ietilpa ari projekts "Izabella"… un Hazēliuss.
Hazēliuss. Edijs lāgu lāgiem pārlūkoja prātā vakardienas sarunu un ikreiz, to atceroties, piesarka. Rokas iedrebējās. Viņš vēl un vēlreiz pārdomāja savus vārdus, mainīja un izvērtēja tos, lauzīdams galvu, ko vēl būtu vajadzējis pateikt, un katru reizi viņa
runa iztēlē kļuva aizvien garāka, daiļrunīgāka, taisnīga sašutuma pārpilnāka. Hazēliuss visu priekšā viņu nosauca par kukaini, par baktēriju — tikai tāpēc, ka Edijs bija kristietis. Tieši šādu cilvēku — sekulārā humānisma tempļa augstā priestera — dēļ Amerika bija tā pagrimusi.
Edija skatiens aizklīda pie iepriekšējā dienā atvestajām kastēm. Tā kā Lorenco vairs nebija, darba kļuvis daudz vairāk. Ceturtdiena bija "drēbju diena", kad Edijs izdalīja indiāņiem apģērbu par brīvu. Mācītājam bija izdevies virtuāli vienoties ar pusduci Arkanzasas un Teksasas baznīcu, kas vāca lietotu apģērbu un nosūtīja viņam, lai izdalītu trūcīgajām ģimenēm.
Edijs ar spalvu nazīti atvēra vienas kastes vāku un sāka šķirot nožēlojamo pienesumu, izvilka no kastes te jaku, te džinsa bikses, izlika tās uz drēbju pakaramajiem vai izklāja uz plastmasas galdiem pie siena šķūņa. Viņš darbojās rīta vēsumā, šķiroja, karināja, locīja. Tālumā slējās Sarkanā galdkalna milzīgais apveids, rīta agrumā iekrāsots violets. Prāts nerimās riņķot ap Hazēliusu, vairākas reizes pārskatot vakardienas sarunu. Dievs bija parādījis, ko var izdarīt ar tādu zaimotāju kā Lorenco. Bail pat domāt, ko Viņš izstrādās ar Hazēliusu.
Edijs pacēla acis pret galdkalna aprisēm, kas draudīgi slējās pret debesim, un atcerējās pagājušās nakts tumsu, vientulību, tukšumu. Augstsprieguma vadu zumēšanu un sprakšķēšanu, ozona smaržu. Sātana klātbūtne tur bija jūtama bezmaz fiziski.
Putekļu mākonītis pie apvāršņa vēstīja, ka šurp brauc kāds transporta līdzeklis. Acis miegdams, Edijs lūkojās austošajā saulē, un drīz no putekļiem iznira pikaps, kas čīkstēdams kratījās pa grambaino ceļu. Nodrebējis auto apstājās treilera priekšā, un no mašīnas izkāpa drukna indiāniete ar diviem zēniem. Vienam rokā bija "Zvaigžņu karu" automāts, otram plastmasas Uzi mašīnpistole. Puikas uzreiz aizdrāzās balandām noaugušajā laukā spēlēt karinu. Rass sekoja puisēniem ar skatienu, atcerēdamies, ka paša dēls uzaug bez tēva, un juta dusmas kāpjam augšup.
- Sveiki, mācītāj! Kā sviežas? — sieviete jautri sasveicinājās.
- Kristus vārdā sveicināta, Mjūriela, — Edijs atņēma.
- Kas šodien ienācies?
- Apskati pati. - Acis atkal aizklīda pie zēniem, kas apšaudīja viens otru, slēpdamies aiz vībotņu puduriem.
Ietrinkšķējās zvans, ko viņš bija uzstādījis pie treilera, vēstīdams, ka zvana tālrunis. Edijs ieskrēja treileri un grāmatu kaudzē meklēja klausuli.
- Hallo! — viņš ierunājās bez elpas. Viņam gandrīz neviens nezvanīja.
- Vai sludinātājs Rass Edijs? — Zvanīja mācītājs Dons Speitss.
- Labrīt, svēto tēv. Lai Kristus ir ar…
- Es gribēju noskaidrot, vai jūs esat vēl kaut ko papēdjis, kā es jums lūdzu?
- Jā, esmu, cienīgtēv. Vakar vakarā es atkal uzbraucu galdkalnā. Mājas un ciemats bija tukši kā izslaucīti. Augstsprieguma līnijas — visas trīs — dūca no pārslodzes. Man mati burtiski slējās stāvus.
- Vai patiesi?
- Un tad ap pusnakti es dzirdēju no pazemes nākam vibrāciju, tādu dziedošu sanoņu. Tā ilga aptuveni desmit minūtes.
- Vai tikāt pāri žogam?
- Es… Es neuzdrošinājos.
Atkal rūciens un ilgs klusums. Edijs dzirdēja piebraucam citus pikapus un kādu saucam viņu vārdā. Viņš nepievērsa tam uzmanību.
- Pastāstīšu, kas mani nomāc, — ierunājās Speitss. - Rīt sešos vakarā televīzijā sāksies mans sarunu šovs "Amerikas apaļais galds", un par tā viesi es esmu uzaicinājis fiziķi no Liberti universitātes. Man ir nepieciešams iegūt svaigu informāciju par projektu "Izabella".
- Es saprotu, mācītāj.
- Kā jau teicu viņdien, jums jāuzrok kaut kas pienācīgs. Jūs esat mans vietējais spiegs. Pašnāvība — tas ir labs sākums, taču ar to vien ir par maz. Mums vajadzīgs kas tāds, ar ko iebiedēt skatītājus. Ar ko zinātnieki patiesībā nodarbojas? Vai notikusi radiācijas noplūde, kā vēsta paklīdušās baumas? Vai viņi patiešām grasās uzlaist gaisā visu zemeslodi?
- Es jau nezināšu…
- Tur jau tā lieta, Ras! Iekļūstiet tur un noskaidrojiet! Ielavie- ties tur, kur nav atļauts, apejiet ar līkumu cilvēka likumu, lai kalpotu Dieva likumam. Es uz jums paļaujos!
- Paldies, mācītāj! Paldies. Es to izdarīšu.
Nolicis klausuli, sludinātājs Rass iznāca spožajā saules gaismā un piegāja pie cilvēkiem, kas izskatīja atvestās drēbes. Tur bija apmēram pusducis, lielākoties vientuļās mātes ar bērniem. Viņš pacēla rokas.