- Ļaudis, diemžēl mums šodien ir jābeidz. Gadījušās svarīgas darīšanas.
Pūliti pārskrēja vilšanās pilna murmināšana, un Edijs jutās nelāgi. Viņš zināja, ka dažas mātes šorīt mērojušas garu ceļa gabalu, lai arī benzīns maksāja dārgi.
Kad visi bija aizbraukuši, Rass izlika plakātu, pavēstot, ka apģērba izdalīšana šodien nenotiks, un iekāpa savā pikapā. Benzīna ceļam turp un atpakaļ no galdkalna nepietiks — bija dkai astotā daļa tvertnes. Izmakšķerējis no kabatas maku, viņš tajā atrada trīs dolārus. Viņš jau bija parādā pārsimts dolāru degvielas uzpildes stacijai Blūgepā un apmēram tikpat daudz Rafrokā. Jālūdz Dievs, lai izdodas tikt līdz Pinjonai un tur uzpildīties — cerībā, ka arī tur izsniegs degvielu uz parāda. Cerības bija diezgan pamatotas — navahi bija dāsni un vienmēr aizdeva naudu.
Nebija vērts braukt uz "Izabellu" dienā — viņu uzreiz pamanīs. Edijs nolēma braukt pēc saulrieta, noslēpt mašīnu aiz Nakaj- rokas tirgotavas un lavīties apkārt tumsā. Bet līdz tam varētu pa- klaiņot gar Pinjonu — varbūt izdosies noskaidrot ko vairāk par vīrieti, kas galdkalnā izdarīja pašnāvību.
Apmierināts Edijs ievilka dziļu elpu. Dievs beidzot bija vērsies pie viņa. Gregorijs Norts Hazēliuss, tas žultainais Kristus nīdējs, bija jāaptur.
IEKĀRTOJIES VECĀ ĀDAS KRĒSLĀ atpūtas istabas kaktā, Fords vēroja zinātniekus, kas izmocīti un sašļukuši ieradās no bunkura. Virs apvāršņa izspraucās pirmie saules stari un iespiedās pa ēkas austrumu puses logiem, piepildot telpu ar zeltainu gaismu. Cilvēki klusēdami, mazliet miglainiem skatieniem, ieslīga krēslos. Pēdējais ienāca Hazēliuss. Viņš piešķīla sērkociņu un pielaida uguni pagalēm, kas jau bija sakārtotas kamīnā. Tad ari viņš iegrima krēslā.
Kādu laiku visi sēdēja un klusēja, vienīgais troksnītis telpā bija malkas krakšķi. Visbeidzot Hazēliuss lēni piecēlās kājās. Visu skatieni pavērsās pret viņu. Vīrietis pēc kārtas noskatīja visus savus padotos. Zilās acis bija nogurumā apsārtušas, lūpas sasprindzinājumā sakniebtas.
- Man ir kāds plāns.
Paziņojums neizpelnījās atbildi. Baļķēns kamīnā skaļi nopaukšķēja, un klātesošie visi kā viens salēcās.
- Rīt pusdienlaikā iedarbināsim "Izabellu" atkal, — Hazēliuss turpināja. - Palaidīsim ar simtprocentīgu jaudu. Bet svarīgākais ir tas, ka mēs neslēgsim "Izabellu" ārā, līdz neatradīsim vīrusa avotu.
Kens Dolbijs izņēma mutautiņu un noslaucīja seju.
- Klau, Gregorij, tu gandrīz samaitāji manu iekārtu. Es nepieļaušu, lai tas nodek vēlreiz.
Hazēliuss pielieca galvu.
- Ken, man tev jāatvainojas. Es zinu, ka brīžiem esmu pārāk uzstājīgs. Es biju saniknots, vīlies un izmisis. Es izturējos kā ne- prāfigs. Piedoti!
Viņš izsdepa roku.
Brīdi pavilcinājies, Dolbijs to paspieda.
- Atkal esam draugi?
- Lai nu būtu, — Dolbijs atņurdēja. - Bet tas nemaina faktu, ka es nepieļaušu darbināt "Izabellu" ar simtprocendgu jaudu, līdz novērsīsim šo problēmu ar hakeri.
- Kā, tavuprāt, mēs novērsīsim problēmu, ja nedarbināsim "Izabellu" ar pilnu jaudu?
- Varbūt pienācis laiks atzīt neveiksmi un ziņot Vašingtonai. Lai viņi tiek ar to galā.
Iestājās ilgs klusums. Pēc kāda laika Hazēliuss sacīja:
- Vai vēl kāds vēlas izteikties?
Melisa Korkorana pagriezās pret Dolbiju.
- Ken, ja mēs atzīsim neveiksmi, mūsu karjeras noies podā. Nezinu, kā uz to raugies tu, bet man šis projekts ir vienreizēja izdevība, un es ij negrasos no tā atteikties.
- Vēl kādas domas? — Hazēliuss prašņāja.
Piecēlās Reja Čena, lai gan viņas sīkais augums stāvot neslē- jās daudz augstāk viņas sēdošajiem kolēģiem. Tomēr šis žests piešķīra viņas teiktajam svarīgumu.
- Man ir savs viedoklis. - Viņas tumšo acu skatiens apslīdēja visriņķi galdam. - Es uzaugu dzīvoklītī aiz ķīniešu restorāna Kal- versitijā, Kalifornijas pavalstī. Mana māte nostrādājās vai līdz nāvei, lai es varētu mācīties un absolvēt koledžu. Viņa lepojas ar mani par to, ka es šajā valstī esmu tik augstu izsitusies. Tagad esmu nonākusi te. Visa pasaule mūs vēro. - Sievietei aizlūza balss. - Es drīzāk miršu, nekā padošos. To es gribēju pateikt. Es drīzāk miršu.
Viņa strauji apsēdās.
Neveiklo klusumu pārtrauca Vordlo.
- Es zinu kārtību Enerģētikas departamentā. Ja mēs tagad ziņosim par neveiksmi, mums piesies slēpšanu. Tas nozīmē, ka var iestāties kriminālatbildība.
- Kriminālatbildība? — no telpas otra gala atskanēja Ineša balss. - Dieva dēļ, Tonij, nerunā tādas nejēdzības.
- Es runāju pilnīgi nopietni.
- Tā jau ir tīra panikas celšana. - Ineša bālā seja bija pretrunā ar viņa nevērīgo toni, acis šaudījās ap galdu. - Pat ja tas būtu tiesa, es esmu tikai projekta psihologs. Man nav nekā kopīga ar lēmumu slēpt informāciju.
- Jā, bet jūs par to neziņojāt, — atcirta Vordlo un samiedza acis. - Nemāniet sevi. Jūs kvernēsiet uz apsūdzēto sola kopā ar mums visiem.
Klusumā bija dzirdama putnu vīterošana aiz loga.
- Vai kāds piesliesies Kena domām? — Hazēliuss beidzot vaicāja. - Vai jāmet plinte krūmos un jāziņo par mūsu likstām Vašingtonai?
Neviens nepiekrita.
Dolbijs pavērās apkārt.
- Apdomājiet, kāds risks! — viņš sauca. - Mēs varam pilnīgi sabojāt "Izabellu". Mēs nedrīkstam to darbināt ar pilnu jaudu, taustodes tumsā!
- Tas tiesa, Ken, — Hazēliuss atzina. - Manā plānā tas ir paredzēts. Vai gribi to noklausīties?
- Noklausīties nenozīmē tam piekrist, — Dolbijs spirinājās pretī.
- Saprotams. Kā zināms, "Izabellas" atbalsta iekārtas uztur trīs jaunākie IBM p5 595 serveri. Tu pats tos izvēlējies, Ken. Tie pārvalda telekomunikācijas, elektronisko pastu, vietējo tīklu un vēl šo to. To jauda netiek izmantota pilnībā — trīs šādi serveri varētu uzturēt visu Pentagona datorsistēmu. Mans priekšlikums ir pārkonfigurēt serverus par "Izabellas" rezerves sistēmu. - Viņš pagriezās pret Reju Čenu. - Vai tas ir iespējams?
- Man šķiet, ir. - Viņa aši paskatījās uz Edelšteinu. - Kā tu domā, Alan?
Vīrietis gausi palocīja galvu.
- Kā jUs to iedomājaties? — Dolbijs noprasīja.
- Visgrūtāk būs ar ugunsmūri, — Čena sprieda. - Nāksies apcirst visus sakarus ar ārpasauli, ari telekomunikācijas. Jāatvieno gan fiksēto, gan mobilo tālruņu sakari. Tad saslēgsim serverus kopā un pieslēgsim pa taisno "Izabellai". Tas ir paveicams.
- Nekādu sakaru ar ārpasauli?
- Nekādu, kamēr vien "Izabella" darbojas. Ugunsmūris ir ne- caursitams. Ja programmatūra, kas darbina "Izabellu", samanīs kaut niecīgāko caurumu, tā drošības nolūkos izslēgs iekārtu. Tāpēc mēs esam spiesti atvienot visus sakarus.
— Ken?
Dolbijs bungoja ar pirkstiem pa galdu un rauca pieri.
Hazēliuss pavērās apkārt.
- Vai vēl kāds izteiksies?
Viņa skatiens krita uz Keidi Merseru, kas sēdēja maliņā un sarunā nepiedalījās.
- Keita? Kādas ir tavas domas?
Klusums.
- Keita? Kas ar tevi noticis?
Viņas balss bija teju nedzirdama.
- Tas zināja.
Atkal iestājās klusums. Tad atskanēja Korkoranas možā balss:
- Iespējams, tas nav tik pārsteidzoši, kā liktos. Acīmredzot mums darīšana ar programmai "Elīza" līdzīgu programmu. Kāds vēl atceras programmu "Elīza"?
- Veco FORTRAN programmu no astoņdesmitajiem gadiem? To, kas sarunājās kā psihoanalītiķis?
- To pašu, — Korkorana apstiprināja. - Programma bija vienkārša — tā visu teikto pārvērta jautājumā. Piemēram, jūs rakstāt: "Mana māte mani ienīst". "Elīza" atbild: "Kāpēc jūs domājat, ka māte jūs ienīst?" Drusciņ programmēšanas, un popularitāte nodrošināta.