- Tas viss ir gaužām interesanti, — Iness iejaucās. - Bet kā tas saistīts ar mūsu likstām?
- Tā kā mēs pat ar visjaudīgākajiem superdatoriem neesam radījuši neko līdzīgu mākslīgajam intelektam, manuprāt, fakts, ka sīka ļaunprātīga programmatūra, kas acīmredzot sastāv no dažiem tūkstošiem koda rindiņu, spēj iziet Tjūringa testu, ir pārsteidzošs. Turklāt sarunā par tik abstraktiem tēmatiem kā Dievs un dzīves jēga. - Viņš norādīja uz sarunas atšifrējumu. - Tāpēc to nekādā gadījumā nevar saukt par bērnišķīgu.
Viņš sakrustoja rokas uz krūtīm un paskatījās apkārt.
- Un tālab mums "Izabella" jāiedarbina vēlreiz, — Hazēliuss uztvēra. - Mums jāturpina saruna, lai Reja varētu atrast vīrusa avotu.
Klātesošie saguma krēslos. Neviens nebilda ne vārda.
- Nu? — Hazēliuss nerimās. - Es esmu izteicis priekšlikumu. Mēs esam to iztirzājuši. Balsosim par priekšlikumu rīt izravēt vīrusu ar visām saknēm!
Istabu pāršalca klusa, piekrītoša ņurdēšana, daži negribīgi māja ar galvu.
- Rīt notiks protesta akcija, — Fords atgādināja.
- Mēs neparko nedrīkstam ilgāk vilcināties, — Hazēliuss palika pie sava un pārlaida stingru skatienu visiem klātesošajiem.
- Nu? Kurš ir par?
Rokas cita aiz citas slējās augšup. Brītiņu pavilcinājies, arī Fords pacēla roku. Tikai Dolbijs palika mierīgi sēžam.
- Bez tevis mēs to nevaram, Ken, — Hazēliuss klusi bilda.
- "Izabella" ir tavs lolojums.
Klusuma brīdis, un Dolbijs izlamājās.
- Jods rāvis, lai iet!
- Pieņemts vienbalsīgi, — Hazēliuss secināja. — "Izabellu" ieslēdzam rit pusdienlaikā. Ja viss ritēs labi, ap tumsas iestāšanos tiks sasniegta simtprocentīga jauda. Tad mūsu rīcībā būs visa nakts, kuras laikā būs jāatrod un jāiznīcina šis vīruss. Tagad gan liksimies uz auss.
Ejot pāri laukumam, Fordam nedeva miera Keitas atkārtotā frāze. Tas zināja. Tas zināja.
EJOT UZ NAMIŅU, FORDS IZDZIRDĒJA kādu saucam viņu vārdā un pagriezās. Pāri laukumam tuvojās īsais, kalsnais Hazēliusa stāvs.
- Iepriekšējā vakara notikumi jums droši vien sagādāja krietni lielus pārdzīvojumus, — direktors ierunājās, pienācis klāt un iedams līdzās.
- Tas nu gan.
- Kādas ir jūsu domas? — Hazēliuss viegli piešķieba galvu un iesāņus palūkojās uz Fordu. Viņa skatiens bija pētošs kā mikroskops.
- Domāju, izvairidamies ziņot uzreiz, jūs esat iespieduši sevi stūri.
- Kas bijis, bijis. Jutos atvieglots, uzzinot, ka Keita jums visu izstāstījusi. Man negribējās jūs mānīt. Ceru, ka apzināties, kāpēc mēs agrāk nerunājam skaidru valodu.
Fords palocīja galvu.
- Es zinu, ka solījāt Keitai paturēt šīs ziņas noslēpumā. - Hazēliuss zīmīgi apklusa.
Fords neuzdrošinājās atbildēt. Viņš baidījās, ka vairs nepratīs pienācīgi samelot.
- Vai jums atrastos brīvs brīdis? — Hazēliuss lūdza. - Es gribētu jums izrādīt indiāņu celtņu drupas ielejā, kas izraisījušas visai karstas diskusijas. Mums būtu izdevība patērzēt.
Viņi šķērsoja ceļu, pa taciņu gāja cauri papeļu audzei, strauji soļodami pa izžuvušo upītes gultni, kas aizvijās no senās Nakajas upes. Fords juta, ka ķermenis un maņas pēc mokošās nakts sāk atdzīvoties. Upes gultnes smilšakmens sienas sašaurinājās, līdz mīkstajā akmenī sendienu plūdu iegravētie vijumi un līkumi bija aizskarami ar roku. Pāri krastam debesīs aizslīdēja kalnu ērglis, tā spārnu plētums bija tikpat garš, cik Fords. Abi vīrieši apstājās un vēroja putnu. Kad tas aizslīdēja pāri malai, Hazēliuss pieskārās Forda plecam un norādīja uz priekšu. Apmēram piecdesmit pēdu augstumā kanjona slīpajā smilšakmens nogāzē, iespiestas nišā, atradās nelielas seno pirmiedzīvotāju anasazi mājokļu drupas. Uz tām veda klinds izcirsta sena taka.
- Jaunībā es biju sīks, uzpūtīgs riebeklis, — Hazēliuss neskanīgā balsī ierunājās. - Es sevi uzskatīju par visgudrāko cilvēku pasaulē un biju pārliecināts, ka tas mani padara par augstākas pakāpes būtni, pārāku par tiem, kas piedzimuši ar parastu saprātu. Es nezināju, kam ticu, un man tas bija vienaldzīgi. Es brāžos cauri dzīvei, pa ceļam vākdams savas vērtības pierādījumus — Nobela prēmiju, Fīldsa medaļu, goda nosaukumus, slavinājumus, naudas žūkšņus. Es visus apkārtējos uztvēru kā rekvizītus filmā par mani. Un tad es iepazinos ar Astrīdu.
Vīrietis apklusa. Abi nonāca pie senās taciņas, kas, iecirsta klintī, vijās augšup.
- Astrīda bija vienīgais cilvēks, kuru es no sirds mīlēju. Viņa piespieda mani paskatīties uz sevi no malas. Bet tad viņa nomira. Jauna un dzīvespriecīga sieviete aizgāja no dzīves pēkšņi, manās rokās. Pēc viņas nāves man likās, ka visa pasaule sabrukusi.
Viņš apstājās.
- Grūti to izstāstīt cilvēkam, kurš nav pats to piedzīvojis.
- Es esmu to piedzīvojis, — Fords attrauca, pirms paguva apķerties. Sirdi atkal sažņaudza baismīgais tukšais saltums, atgādinot par zaudēto.
Hazēliuss atspiedās ar roku pret smilšakmeni.
- Jūs esat zaudējis sievu?
Fords pamāja. Viņš nesaprata, kāpēc apspriež to ar Hazēliusu, ja pat ar savu psihoterapeitu par to nebija gribējis runāt.
- Kā jūs to pārdzīvojāt?
- Nekā. Es aizbēgu uz klosteri.
Hazēliuss pievirzījās tuvāk.
- Vai esat reliģiozs cilvēks?
- Es… nezinu. Viņas nāve satricināja manu ticību. Man bija jāatrod… pamats zem kājām. Jāsaprot, kam ticu.
— Un?
- Jo vairāk pulējos, jo mazāk pārliecināts kļuvu. Taču es priecājos, ka spēju aptvert — es nekad nebūšu pilnībā pārliecināts. Es nebiju piedzimis ar akmenscietu ticību.
- Iespējams, neviens racionāli domājošs, saprātīgs cilvēks nevar būt pilnīgi pārliecināts par ticību sevī. - Hazēliuss gudroja. - Manā gadījumā — par ticības trūkumu. Kazi, Edija Dievs tiešām ir debesīs — atriebīga, sadistiska būtne, kas nodarbojas ar genocīdu un ir gatava sadedzināt katru, kas tai netic.
- Kā jūs pārdzīvojāt sievas nāvi? — Fords jautāja.
- Es nolēmu kaut ko sniegt pasaulei. Būdams fiziķis, es radīju projektu "Izabella". Mana sieva mēdza daudzināt: "Ja visgudrākais cilvēks pasaulē nevar izprātot, kā mēs esam šeit nonākuši, kurš tad to var?" Ar "Izabellu" es mēģinu rast atbildi uz šo jautājumu un daudziem citiem. Tas ir mans ticības apliecinājums.
Uz akmens sienas saules apspīdētā nelielā laukumiņā bija pieķēries ķirzakas mazulis. Debesīs joprojām riņķoja kalnu ērglis, un tā spalgie ķērcieni atbalsojās klintis.
- Vaimen, — Hazēliuss turpināja, — ja ziņas par šo uzlaušanu nāks atklātībā, projekts būs iznīcināts, mūsu karjeras būs pagalam un Amerikas zinātne tiks atsviesta veselu paaudzi atpakaļ. Jūs taču to apzināties, vai ne?
Fords neatbildēja.
- Es jūs no sirds lūdzu — nestāstiet nevienam par šo neveiksmi, līdz mums rodas iespēja to izlabot. Citādi tas iznīcinās mūs visus, arī Keitu.
Fords veltīja viņam ašu skatienu.
- Jā, es manu, ka starp jums kaut kas ir, — Hazēliuss atzina. -Jūsu vidū valda labas attiecības. Pat svētas, ja atļauts tā izteikties.
Kaut tas būtu tiesa, Fords nodomāja.
- Es jūs lūdzu — atvēliet mums četrdesmit astoņas stundas, kuru laikā mēs mēģināsim atrisināt šo problēmu un izglābt projektu.