Fords prātoja, vai uzstājīgais vīriņš zina vai nojauš viņa īsto uzdevumu. Pēc visa spriežot, viņš ir uzminējis.
- Četrdesmit astoņas stundas, — Hazēliuss klusi atkārtoja.
- Lai notiek, — Fords bija ar mieru.
- Paldies, — Hazēliuss pateicās, viņa balss bija aizsmakusi no emociju pārpilnības. - Tagad kāpsim augšā.
Fords novietoja plaukstas uz pakāpieniem un nesteidzīgi sekoja Hazēliusam augšup pa bīstamo taku. Laika zobs bija izgrauzis un atmaidzinājis pakāpienus; pirkstiem un pēdām bija grūd rast atbalsta punktu.
Nonākuši pie nelielajām drupām, viņi atvilka elpu uz dzegas durvju ailas priekšā.
- Lūk! — Hazēliuss norādīja uz vietu, kur apmetnes senais iemītnieks bija izlīdzinājis ārējo dubļu slāni uz akmens sienas. Lielākā daļa apmetuma bija izdzisusi, taču pie koka palodas izkaltušajos dubļos vēl bija saskatāmi plaukstu nospiedumi un svītras.
- Labāk ieskatoties, pirkstu nospiedumos var saredzēt līniju lokus un cilpas, — norādīja Hazēliuss. - Tie ir tūkstoš gadu veci, un tas ir viss, kas no šā cilvēka saglabājies.
Viņš nostājās ar seju pret zilo apvārsni.
- Un tāpat ir ar nāvi. Pēkšņi vienā dienā pazūd pilnīgi viss. Atmiņas, cerības, sapņi, mājas, mīlestības, īpašumi, nauda. Ģimene un draugi notrauš pa asarai, notur ceremoniju un aiziet savās dzīvēs. Mēs pārvēršamies par dažām izbalējušām fotogrāfijām albumā. Tad nomirst tie, kuri mūs mīlējuši, tad aiziet tie, kuri mīlējuši viņus, un drīz izgaist pat atmiņas par mums. Jūs noteikd esat pamanījis antikvariātos tos vecos fotoalbumus, kuros redzami cilvēki deviņpadsmitā gadsimta apģērbos — vīrieši, sievietes, bērni. Neviens vairs nezina, kas viņi ir. Tie tāpat kā cilvēks, kas atstāja šo rokas nospiedumu, ir miruši un visu aizmirsd. Un kāda tam jēga?
- Diemžēl uz to es atbildēt nevaru, — Fords atteica.
Lai arī rīts sāka iesilt, Fordam, kāpjot lejup, pār muguru pārskrēja salti šermuļi — tik ļoti viņu bija satricinājušas domas par paša mirstīgumu.
30
NONĀCIS SAVĀ NAMIŅĀ, FORDS aizslēdza durvis, aizvilka aizkarus, izņēma no dokumentu skapja portfeli un sastādīja kodu.
Ej taču gulēt, muļķi! viss organisms brēca, taču Fords nelikās to manām un izvilka no portfeļa klēpjdatoru un Volkonska pierakstus. Šis bija pirmais brīvais brīdis, kad varēja atšifrēt pierakstus. Viņš iekārtojās sakrustotām kājām gultā, atspiedās ar muguru pret koka galvgali un ielika datoru klēpī. Fords vispirms atvēra HEX redaktoru un sāka ievadīt skaitļus un burtus datu failā. Noslēpumainajā zīmītē atstātais heksadecimālais kods bija jāievada datorā, un tikai tad varēs to apstrādāt.
Šis kods varēja but jebkas — neliela datorprogramma, datu fails, teksta fails, sīks attēls, Bēthovena Piektās simfonijas pirmās notis. Tāpat tās var būt RSA privātā atslēga — lai gan no tās nav nekādas jēgas, jo FIB bija pievācis Volkonska datoru.
Fords aizsnaudās un noslīga uz priekšu, klēpjdators noslīdēja no sakrustotajām kājām. Uztrūcies no miega, viņš aizsoļoja uz virtuvi pagatavot kafiju. Viņš nebija gulējis četrdesmit astoņas stundas.
Bērdams pēdējo karotīti filtrā, Fords juta kuņģī ieduramies asas sāpes un atcerējās, ka pēdējās dienās izdzēris krietni daudz kafijas. Viņš pastūma kafijas aparātu malā un izrakņāja bufeti, līdz atrada plauktā ekoloģiskās zaļās tējas kastīd. Divi maisiņi, kas ievilkās desmit minūtes, un viņš atgriezās guļamistabā, nesdams krūzīti ar zaļu šķidrumu. Apsēdies Fords turpināja ievadīt kodu, malkodams karsto, rūgto tēju.
Viņš gribēja pabeigt darbu ātri, lai pagūtu nosnausties un vēlāk doties lejup uz Blekhorsu, lai beidzamo reizi mēģinātu Bigeju atrunāt no protesta akcijas rīkošanas, taču acis miglojās, skatienam šaudoties turp un atpakaļ starp ekrānu un papīru, un viņš nemitīgi pieķēra sevi kļūdāmies.
Fords piespieda sevi koncentrēdes.
Pusvienpadsmitos viņš bija pabeidzis ievadīšanu, atliecās taisni un salīdzināja datu failu ar pierakstiem. Izskatījās, ka viss sakrīt. Viņš saglabāja failu un lika pārveidot datus no heksadecimālās sistēmas uz bināro.
Uzreiz bija skaidrs, ka heksadecimālais kods ir binārais fails — milzīgs blāķis ar nullītēm un vieniniekiem.
Nojautas vadīts, Fords aktivizēja binārās-ASCII pārveidošanas modeli, un, viņam par izbrīnu, ekrānā parādījās vienkāršs teksts.
Apsveicu to, kas šito lasa. Ha-ha! Tavs IQ ir bišķi augstāks nekā parastam cilvēkidiotam.
Labi, es tinu makšķeres no šā trakonama un laižos uz mājām. Nosēdīšos pie teļjuka ar ledusaukstu šņabi un kāsīti un skatīšos, kā mērkaķi dauza būriem restes. Ha-ha! Varbūt vēl uzrakstīšu garu vēstuli Natašas tantei.
Es zinu patiesību, nelgas! Es redzēju cauri šim neprātam!
Lai to pierādītu, es nosaukšu tikai vienu vārdu. Džo Blics.
Ha-ha!
P. Volkonskis
Fords divas reizes pārlasīja zīmīti un atspiedās pret sienu. Nesakarīgo, mazliet murgaino teikumu virkni visādā ziņā varētu būt raksdjis psihiski nenosvērts cilvēks. Ko viņš bija domājis ar vārdu "neprāts"? Ļaunprātīgo programmatūru? "Izabellu"? Pašus zinātniekus? Kāpēc viņš iešifrēja zīmīti, nevis atstāja papīra lapiņu?
Un Džo Blics?
Fords ievadīja vārdu Google interneta meklētājā, un tas sniedza miljoniem rezultātu. Izskafijis dažas pirmās interneta vietnes, viņš neieraudzīja nekādu acīs krītošu saistību ar šo gadījumu.
Vīrietis izņēma no portfeļa satelīttālruni un brīdi blenza uz to. Viņš bija maldinājis Lokvudu. Pareizāk sakot, bija tam samelojis. Tagad viņš bija apsolījis Hazēliusam, ka nevienam nestāstīs par vīrusu.
Velns un elle! Kāpēc Fords bija ieņēmis galvā, ka, nokvernējis teju divus gadus klosterī, viņš varētu bez ierunām atgriezties CIP laiku melos un krāpšanā? Labi vismaz, ka varēs Lokvudam pastāstīt par zīmīti. Iespējams, Lokvudam radīsies kāda doma, ko iesākt ar šo noslēpumaino Džo Blicu. Viņš ievadīja numuru.
- Pagājušas vairāk nekā divdesmit četras stundas, — Lokvuds īgni ierunājās, pat nepapūlēdamies sasveicinādes. - Ar ko jūs nodarbojaties?
- Tonakt Volkonska mājā es atradu kādas piezīmes. Nolēmu jums par to pastāstīt.
- Kāpēc nepieminējāt to vakar?
- Tā bija tikai pārplēsta papīra lapa ar kaut kādu programmas kodu. Nezināju, vai tas ir kas īpašs. Taču man izdevās to atšifrēt.
- Nu, un kas tur teikts?
Fords nolasīja zīmītes tekstu.
- Sasodīts, kas tas vēl par Džo Blicu? — Lokvuds bija neizpratnē.
- Cerēju, ka jūs zināsiet.
- Likšu savējiem parakņāties. Un arī par Natašas tanti jānoskaidro.
Fords lēni nolika klausuli. Viņš bija pievērsis uzmanību vēl kādai īpatnībai — nešķita, ka šādu zīmīti varētu būt rakstījis cilvēks, kas grasās izdarīt pašnāvību.
AŠI NOSNAUDIES UN IETURĒJIS vēlas pusdienas, Fords kājām devās uz staļļiem. Viņam bija jānokārto svarīgas darīšanas ar Keitu. Viņa Fordam nebija slēpusi patiesību par notiekošo. Tagad pienācis laiks atmaksāt viņai ar līdzīgu atklātību.
Viņš atrada sievieti lejam zirgu silēs ūdeni no šļūtenes. Viņa pacēla galvu. Raižpilnā seja joprojām bija bāla, gandrīz caurspīdīga.
- Paldies, ka galvoji par mani tobrīd, — Fords uzrunāja bijušo draudzeni. - Piedod, ka nostādīju tevi neērtā situācijā.
Viņa pašūpoja galvu.
- Lai nu paliek. Es priecājos, ka man no tevis nekas vairs nav jāslēpj.
Fords stāvēja durvīs, pūlēdamies saņemt dūšu, lai visu izstāstītu. Bija skaidrs, ka Keitai tas būs pamatīgs trieciens. Drosme piepeši izplēnēja. Viņš nolēma pastāstīt vēlāk, pa ceļam.