- Melisas dēļ visi tagad domā, ka mēs esam mīļākie, — Keita paskatījās uz vīrieti. - Viņa ir neciešama. Vispirms skrēja pakaļ Inesam, tad Dolbijam, visbeidzot tev. Viņai vienkārši vajadzētu kārtīgu veci. - Keita izmocīja smaidu. - Jūs varētu vienreiz sapulcēties kopā un vilkt salmiņus.
- Paldies, es atteikšos. - Fords nosēdās uz siena ķīpas. Stallī bija vēss, un gaisā virmoja puteklīši. No skaļruņiem atkal plūda kāda Blondie dziesma.
- Piedod, Vaimen, ka nebiju īpaši pretimnākoša tobrīd, kad tu ieradies. Tomēr gribu pateikt, ka priecājos par tavu atbraukšanu. Mūsu šķiršanās nenotika tā, kā es būtu vēlējusies.
- Jā, iznāca visai nejauki.
- Mēs bijām jauni un dumji. Es kopš tā laika esmu krietni pieņēmusies prātā. Diezgan daudz, dci man.
Fords vēlējās, kaut nebūtu lasījis Keitas dosjē un nezinātu par sāpēm, kuras viņa piedzīvojusi šo gadu laikā.
- Es ari.
Keita pacēla rokas un ļāva tām noslīgt gar sāniem.
- Un te nu mēs atkal esam.
Stāvēdama putekļainajā stallī ar sienu matos, viņa izskatījās tik cerību pilna. Un tik elpu aizraujoši skaista.
- Negribi dodes izjādē? - Fords piedāvāja. - Es gribu vēlreiz apciemot Bigeju.
- Man ir daudz darba…
- Pagājušajā reizē mēs tīri labi sadarbojāmies.
Viņa atglauda matus un pētoši, uzmanīgi noskatīja vīrieti, tad bija ar mieru.
Viņi apsegloja zirgus un devās dienvidrietumu virzienā — pretī smilšakmens klintīm ielejas malā. Keita jāja pirmā, slaidais augums nosvērti turējās zirga mugurā, šūpodamies līdz ar to vienotā, gluži vai erodskā ritmā. Galvā viņa bija uzmaukusi nobružātu austrāliešu kovboja cepuri, un melnie mati plīvoja vējā.
Dievs tētīt, kā lai es to pastāstu?
Tuvojoties galdkalna malai, kur cauri klints plaisai lejup izlauzās Pusnakts taka, Fords piesteidzās viņai blakus. Abi jātnieki apstājās divdesmit pēdu attālumā no klints malas. Keita noraizējusies vērās apvārsnī. Vējš cēlās augšup, ik pa laikam uzbrāzdams neredzamu smilšu mākoni. Fords nospļāvās smiltīs un ērtāk iekārtojās seglos.
- Vai tu joprojām domā par iepriekšējā vakara notikumiem? — viņš taujāja.
- Es par to vien domāju. Vaimen, kā tas varēja uzminēt skaitļus?
- Nezinu.
Viņa lūkojās pāri plašajam, sarkanajam tuksnesim, kas aizstiepās līdz zilajiem kalniem un mākoņos ietītajai bezgalībai.
- Redzot šādu ainavu, nav grūti ticēt Dievam, — viņa klusi sacīja. - Galu galā — kas zina, varbūt mēs patiesi runājām ar Dievu.
Viņa atglauda matus no sejas un skumīgi uzsmaidīja ceļabiedram.
Fords bija izbrīnīts. Šī Keita stipri atšķiras no skarbas sportistes, kādu viņš atcerējās no studiju laikiem. Viņš atkal sevi pieķēra gudrojam, kas gan ar Keitu atgadījies šajos divos gados, par kuriem nebija nekādu ziņu.
32
BUKERS KROLIJS IEGRŪDA ZOBOS Churchill cigāru un, pieliecies pie snūkera galda, notēmēja ar kiju. Apmierināts ar redzēto, viņš apņēmīgi uzsita pa balto bumbiņu un vēroja, kā tā izgrūsta pārējās.
— Lieliski, — novērtēja pretspēlētājs, skatīdamies, kā trīs bumbiņas cita aiz citas iebirst pītajā ādas kabadņā.
Aiz šaurās logu rindas saulē spīguļoja upe. Ceturtdienas rīts Potomac klubā bija patīkams, lielākā daļa kluba biedru bija darbā. Arī Krolijs atradās darbā, vismaz viņš pats tā uzskatīja. Viņš izklaidēja potenciālo klientu, kam piederēja saliņu virkne pie Hate- rasa raga un kurš vēlējās, lai valsts par divdesmit miljoniem uzceļ tiltu uz salu. Tilts viņa zemesgabalu vērtību divkāršotu, pat trīskāršotu. Krolijam šāds uzdevums bija tīrā bērnu spēle. Jaunākais senators no Ziemeļkarolīnas bija palicis viņam parādā pēc brauciena uz Skotijas pilsētas Sentendrjūsas slavenajiem golfa laukumiem, un uz šo cilvēku varēja paļauties — viņš bUs uzticams un ar labu atmiņu attiecībā uz izdarītajiem pakalpojumiem. Viens tālruņa zvans, finansiāls ieguldījums kādā ar šo gadījumu pilnīgi nesaistītā likumprojektā, un Krolijs nekustamo īpašumu attīstītājam nopelnīs miljoniem dolāru, pats tikām iebāzdams kabatā ar septiņiem cipariem rakstāmu honorāru. Ja Aļaska varēja atļauties tiltu kaut kur ellē ratā, arī Ziemeļkarolīnai tāds tiks.
Viņš vēroja, kā attīstītājs mērķē. Šis cilvēks nāca no tās īpašas dienvidu pavalstu cilts, kuriem bija trīs uzvārdi un romiešu cipars beigās. Viņa vārds bija Safords — Safords Montegjū Makgrats III. Makgrats bija cēlies senas skotu un īru dzimtas. Slaids, garš, gaišmatains Dienvidu muižniecības eksemplārs. Citiem vārdiem sakot, dumjš kā jauns teļš. Lai arī Makgrats tēloja izpratni par Vašingtonas nerakstītajiem likumiem, nebija grūd saredzēt aiz pā- ķiski atļukušās auss aizspraustos salmus. Krolijam radās nojauta, ka šis vīrieds par honorāru cīnīsies kā futbolisti par bumbu divus jardus no piezemēšanas zonas. Šāda tipa jaunekļiem bija jāiznāk no kaulēšanās ar sajūtu, ka predniekam licis ēst zemi, pretējā gadījumā viņam šovakar gultā nestāvēs.
- Kā klājas senatoram Strethemam? — Makgrats apvaicājās, it kā veco nelied pazītu.
- Labi, tīri labi. - Nav šaubu, ka vecais zēns bauda pusdienās Gerber zirņu putru un sūc Etisure šķidro maltīd caur salmiņu. Patiesībā Krolijs nekad nebija strādājis kopā ar veco senatoru Stret- hemu — viņš nopirka firmu Stratham & Co. tad, kad Strehems jau bija aizgājis pensijā. Līdz ar firmas iegādi viņš bija ieguvis cienījamu auru, sasaisti ar vecajiem labajiem laikiem, kas viņu ērti izcēla visu pārējo Keistrītas lobistu vidū, kuri bija saradušies pēc pēdējām vēlēšanām kā sēņu bariņš pēc lietus.
Nākamais Makgrata sidens aiztrieca bumbiņu gar stūri, tā palēcās pie atveres un aizslīdēja pa filcu. Vīrietis iztaisnojās un saknieba lūpas.
Krolijs varētu pretinieku samalt miltos ar aizvērtām acīm, taču tas nebūtu pareizi. Nē, labāk palikt mazliet priekšā visu spēli un pašās beigās zaudēt. Jānoslēdz darījums līdz ar pretinieka triumfa uzplūdiem.
Nākamajā reizē viņš aizsita bumbiņu garām, taču tikai mazliet, lai izskatttos ticami.
- Tā nekas, — Makgrats noteica. Viņš izpūta pamatīgu dūmu mākoni, nolika cigāru uz marmora pelnutrauka, pieliecās un notēmēja. Tad sita. Vīrieds acīmredzot bija sevi iztēlojies par prasmīgu pUla spēlētāju, taču snūkera spēlē viņam trūka smalkas lietpratības. Tomēr sitiens bija viegls, un bumbiņu ieripināt kabatā nebija grūti.
- Fūū… - Krolijs novilka. - Jūs, Saford, vēl liksiet man pasvīst.
Ienāca kalpotājs ar sudraba paplāti, uz kuras bija zīmite.
- Mister Krolij?
Krolijs ar plašu žestu paņēma zīmīti un smaidot nodomāja — kluba vadība joprojām izmanto vecumveco sistēmu. Pa kluba gaiteņiem slīdēja padzīvojušu nēģeru armija, iznēsādama zīmītes uz sudraba paplātes — nu gluži kā pirms Pilsoņu kara. Saņemt zīmīti uz sudraba paplātes bija nesalīdzināmi cienīgāk, nekā grābstīties pēc pļerkstoša mobilā tālruņa.
- Atvainojiet, Saford. - Krolijs atlocīja lapiņu. Tajā bija rakstīts: "Delberts Jazijs, Navahu nācijas padomes priekšsēdētājs, 11.35. Lūdzu, piezvaniet, cik drīz varat." Un tālruņa numurs.
Lencot paredzamo klientu, Krolijam patika izrādīt, ka viņam ir vismaz viens vēl svarīgāks klients. Cilvēki nicināja tos, kuriem viņi bija galvenie un nozīmīgākie klienti.
- Ārkārtīgi atvainojos, Saford. Man katrā ziņā jāpiezvana. Tikām, lūdzu, pasūtiet mums abiem pa glāzei martīni.
Viņš aizgāja uz vienu no vecajām ozolkoka tālruņu kabīnēm, kas bija atrodamas katrā stāvā, aizvēra durvis un sastādīja numuru. Pēc brīža klausulē atskanēja Delberta Jazija balss.