- Mister Buker Krolij? — Navahu indiāņa balss skanēja vārgi, drebelīgi, it kā lidotu šurp no pašas Timbuktu.
- Kā klājas, mister Jazij? — Krolijs runāja draudzīgā, taču atturīgā balsī.
Klusuma brīdis.
- Atgadījies kas neparedzēts. Vai esat dzirdējis par sludinātāju Donu Speitsu?
- Bez šaubām, esmu.
- Viņa nolasītais sprediķis ir sacēlis pamatīgu jezgu šeit, mūsu ļaužu vidū. Kā zināt, navahu nācijas teritorijā misionāri darbojas idn aktīvi. Tagad dzirdu, ka arī Vašingtonā var rasties zināmas grūdbas.
- Jā, - Krolijs atteica. - Tā tas ir.
- Man šķiet, tas projektam "Izabella" var sagādāt nopietnas nepatikšanas.
- Katrā ziņā. - Krolijs piekrita.
Viņš bija zvanījis Speitsam labi ja pirms nedēļas. Šis būs viens no viņa karjeras šedevriem.
- Ko mēs, mister Krolij, varētu iesākt?
Krolijs ļāva klusumam ievilkties.
- Nu, diez vai es varu kaut ko iesākt. Man bija radies iespaids, ka jums mani pakalpojumi nav vajadzīgi.
- Mūsu līguma termiņš beidzas pēc sešām nedēļām. Jums honorārs izmaksāts līdz pirmajam novembrim.
- Mister Jazij, mēs neesam māju izīrētāju kantoris. Šādi Vašingtonā darīšanas nekārto. Diemžēl. Mūsu darbs pie projekta "Izabella", par lielu nožēlu, ir noslēdzies.
Krakšķis, šņāciens.
- Zaudēt valsts īres naudu par projektu "Izabella" navahu nācijai būtu liels trieciens.
Krolijs turēja klausuli pie auss un neteica ne vārda.
- Man stāsta, ka Speitss rītvakar savā televīzijas pārraidē atkal gānīs projektu "Izabella". Klīst baumas, ka "Izabellai" uzbrukušas visādas ķibeles. Viens no zinātniekiem izdarījis pašnāvību. Mister Krolij, es apspriedīšos ar cilts padomi par iespēju atjaunot mūsu līgumu. Mums tomēr būs nepieciešama jūsu palīdzība.
- Man ļoti žēl, mister Jazij, taču jūsu vieta klientu sarakstā jau ir aizpildīta. Man nudien gaužām žēl Tomēr, ja neiebilstat, atgādināšu, ka es jūs par šādu iespējamību jau brīdināju. No sirds nožēloju šādu iznākumu — gan no personiskā, gan no profesionālā viedokļa. Varbūt jums izdosies sameklēt kādu citu firmu, kas uzņemtos šo lietu? Es varu ieteikt vairākas kompānijas.
Klusumu klausulē pārtrauca vienīgi sprakšķi. Krolijs izdzirdēja tikko saklausāmu spokainu sarunu, kas norisinājās paralēli. Johaidī, kas viņiem par tālruņu sistēmu? Vai tikai turienes tālruņu līnijas nav uzstādītas vēl deviņpadsmitajā gadsimtā?
- Paietu pārāk ilgs laiks, līdz cita firma izprastu lietas būtību. Mums nepieciešama Crawley and Stratham. Mums esat nepieciešams jūs.
Mums esat nepieciešams jūs. Kungs tētīt, tas viņa ausīm bija kā liega melodija.
- Man neizsakāmi žēl, mister Jazij. Šādai lietai jāatvēl īpašs cilvēks, kas nodarbotos galvenokārt ar to. Darbs būtu ārkārtīgi intensīvs. Un mēs esam aizņemti līdz ārprātam. Lai no jauna uzņemtos šo lietu… Tas nozīmētu, ka jāpieņem darbā papildu cilvēki, varbūt pat jānoīrē papildu telpas.
- Mēs labprāt…
Krolijs viņu pārtrauca.
- Mister Jazij, man no tiesas ārkārtīgi jāatvainojas, taču mani gaida svarīgas lietišķas pusdienas. Vai jūs būtu tik laipns un piezvanītu man pirmdien pēcpusdienā, ap četriem pēc mūsu laika? Es tiešām gribētu jums palīdzēt un apsolos visu labi apdomāt. Rītvakar noskatīšos Speitsa sarunu šovu, jūs ar cilts padomi varētu darīt to pašu, lai mums rastos lielāka skaidrība par pretējo pusi. Parunāsim pirmdien.
Vīrieds izgāja no kabīnes, apstājās, lai aizdedzinātu nodzisušo cigāru, un ievilka dziļu dūmu. Tas bija kā saldas, reibinošas smaržas. Visa cilts padome skatīsies pārraidi — tas tik ir numurs! Jācer, ka Speitss sarīkos iespaidīgu izrādi.
Viņš ieslīdēja biljarda istabā, atstādams aiz sevis dūmu vērpeti un juzdamies septiņas pēdas garš. Taču, ieraugot Safordu noliekušos pie galda un pētot bumbiņu izkārtojumu no dažādiem leņķiem, Krolijam iedzēla aizkaitinājums. Laiks nogriezt āķi.
Bija Krolija kārta sist, un Safords muļķīgā kārtā bija novietojis balto bumbiņu tā, lai pretinieks varētu iesist citu bumbiņu starp balto un mērķa bumbiņu.
Pēc piecām minūtēm mačs bija galā. Safords bija ar kaunu zaudējis.
- Re, kā, - Safords novilka, paņēma martīni glāzi un sadūšojās pasmaidīt. - šaubos, Buker, vai būšu ar mieru vēl kādreiz spēlēt ar jums biljardu. - Viņš izmocīja liekuļotu smiekliņu. - Tagad parunāsim par honorāru, — viņš turpināja balsi, kas piederētos kovboju filmām. - Jūsu vēstulē minēto summu mēs pat nevaram apspriest. Mūsu budžets tādu nesedz. Turklāt, ja atļauts runāt vaļsirdīgi, es neesmu pārliecināts, ka tā ir adekvāta paredzamajam nepieciešamajam darbam.
Krolijs atlika kiju statīvā un ielidināja cigāru smilšu spaini. Viņš pagāja garām savai martīni glāzei, pat nepūlēdamies to paņemt rokās, un, galvu nepagriezis, izmeta:
- Diemžēl man gadījušās svarīgas darīšanas, Saford. Tālab esmu spiests atcelt mūsu pusdienas.
Tajā brīdī viņš pagriezās, lai pa tīksminātos par nekustamo īpašumu attīstītāja sejas izteiksmi. Vīrietis stāvēja, turēdams kiju, cigāru, martīni glāzi, un izskatījās tā, it kā viņam būtu uzplīkšķināts pa pakausi.
- Ja pārdomāsiet par honorāru, piezvaniet man, — Krolijs piebilda, izsoļodams pa durvīm.
Safordam Montegjū Makgratam III šonakt gultā nestāvēs, tas nu ir skaidrs kā diena.
33
FORDS NONĀCA GALDKALNA PAKĀJĒ un jāja pa vecās upes gultni Blekhorsas virzienā. Keita viņu panāca un jāja līdzās. Pusceļā viņš izdzirdēja sveša zirga sprauslošanu un pagriezās. - Kāds jāj mums aiz muguras, — Fords sacīja un savilka grožus, pavēlēdams Beljū apstāties.
Aiz tamarisku biežņas atskanēja pakavu dipoņa, un pēc brīža krūmājiem cauri izlauzās slaida auguma vīrietis masīva, spēcīga zirga mugurā. Bia. Cilts policijas leitnants apstājās un pieskārās cepures malai.
- Devāties izpriecas izjādē? - viņš apjautājās.
- Mēs jājam uz Blekhorsu, — Fords paskaidroja.
Bia pasmaidīja.
- Jauka dieniņa tādai izjādei. Nav pārāk karsts, drusku vējiņš uzpūš. - Viņš novietoja plaukstas uz seglu loka. - Esat iecerējuši apciemot Nelsonu Bigeju, jādomā?
- Tā tas ir, — Fords neliedzās.
- Lāga zellis, — Bia sacīja. - Ja es paredzētu protesta akcijas laikā kādas nekārtības, nosūtītu dažus savus policistus. Taču šajā gadījumā tas varētu vienīgi traucēt.
- Piekrītu, — Fords bija priecīgs par leitnanta vērīgumu.
- Lai viņi dara, ko sadomājuši. Es viņus pieraudzīšu. Apdomīgi un takdski.
- Pateicos.
Bia pamāja un paliecās uz priekšu.
- Ja reiz jūs sastopu, vai drīkstu uzdot pāris jautājumu?
- Speriet vaļā, - Fords atsaucās.
- Šis Pīters Volkonskis… vai viņš labi sapratās ar visiem?
Atbildēja Keita.
- Ar lielāko daļu, jā.
- Nebija nekādu personiskas dabas sadursmju vai domstarpību?
- Viņš bija drusku uzvilkts, bet mēs to īpaši neņēmām galvā.
- Cik nozīmīgs viņš bija šim projektam?
- Viens no svarīgākajiem tā dalībniekiem.
Bia paraustīja cepuri.
- Vīrs iesviež koferī dažus apģērba gabalus un aizbrauc. Pulkstenis ir deviņi, plus mīnus viena stunda, mēness jau uzlēcis. Kādas desmit minūtes braucis, viņš nogriež no ceļa un mēro apmēram ceturtdaļjūdzi pāri tuksnesim, nonāk pie dziļas gravas. Apstādina auto slīpumā pie pašas malas, pavelk rokasbremzes sviru, izslēdz dzinēju un ieliek neitrālajā ātrumā. Tad viņš labajā rokā paņem pistoli, pieliek pie galvas, ar kreiso roku atlaiž bremzes sviru, ielaiž labajos deniņos lodi, un automašīna nogāžas pār malu.