Viļiš apklusa. Cepures platās malas slēpa ēnā vīrieša acis.
- Vai tāds, jūsuprāt, ir notikuma izklāsts? — Keita taujāja.
- Šādi to rekonstruējuši FIB aģenti.
- Taču jūs tam nedcat.
No tumšās apmales zem cepures Fordā raudzījās vērīgas acis.
- Un jūs?
- Man šķita nedaudz dīvaini tas, ka viņš bija sev iešāvis un ļāvis, lai auto noripo no kraujas, — Fords atzina. Viņš iedomājās par vēstuli. Vai pastāstīt Biam? Labāk, lai to nokārto Lokvuds.
- Patiesībā tieši šis moments man liekas dcams, — Bia nepiekrita.
- Vai jūs mulsina tas, ka viņš sakravāja koferi?
- Daži pašnāvnieki tā rīkojas. Pašnāvības nereti ir spontānas.
- Tad kas īsti jūsos izraisa aizdomas?
- Mister Ford, kā jūs zinājāt, ka tuksnesī atrodas mašīna?
- Es ieraudzīju svaigus riepu nospiedumus un nolauztu vībotņu krūmu… un tad pamanīju klijānus.
- Taču gravu jūs neredzējāt?
— Nē.
- Tā no ceļa nav saskatāma. Es pats par to pārliecinājos. Kā Volkonskis zināja par tās esamību?
- Viņš bija izmisuma un bezcerības pārņemts, nobrauca no ceļa, lai nošautos, ieraudzīja gravu un nolēma — drošs paliek drošs, jāiebrauc tajā.
Fords pats īsti neticēja šim izklāstam, un diez vai tam ticēja arī Bia.
- Tieši tā domā arī FIB.
- Bet jūs ne.
Bia iztaisnojās un pieskārās cepurei.
- Nu tad uz redzīti.
- Pagaidiet! — uzsauca Keita.
Bia apstājās.
- Jūs taču nedomājat, ka viņu nogalinājis kāds no mums? — Keita vaicāja.
Bia notrausa no biksēm pielipušu tamariska zariņu.
- Teiksim tā — ja tā nav pašnāvība, tā ir gaužām gudri nostrādāta slepkavība.
To pasacījis, viņš kārtējo reizi pieskārās ar pirkstiem cepures malai, iegrūda zirgam sānos kāpšļus un pajāja garām.
Pirmais vārds Forda prātā bija — Vordlo.
34
BLEKHORSA IZSKATĪJĀS VĒL DRŪMĀK nekā Forda pirmajā ierašanās reizē pirmdien — tas bija vientuļš putekļiem klātu treileru puduris, iekārtojies starp Sarkanā galdkalna klints sienu un zemiem dzelteniem pakalniem. Gaisā vēdīja čūskuzāles smarža. Zemes pleķītī, kurā todien bija rotaļājušies bērni, šūpoles vientuļas zvārojās vējā. Fords ieprātojās, kur atrodas skola. Droši vien Blūgepā, trīsdesmit jūdžu attālumā.
Tad nu gan īstā vieta bērnu audzināšanai! Tomēr navahu apmetnei piemita zināms askētisms, kas atgādināja klostera dzīvi, un Fordu tas saistīja. Navahi nemēdza apaugt ar mantu kā citas tautas. Pat viņu mitekļi bija necili.
Jādams garām aplokam, Fords pamanīja Nelsonu Bigeju ap- kaļam sarkanbrūnu zirģeli, kas bija piesiets pie ciedra koka staba. Viņš ar precīzi mērķētiem vesera sitieniem locīja un dauzīja nesakarsētu pakavu, novietojis to uz laktas. Belzieni atbalsojās no galdkalna sienas.
Bigejs ar klaudzienu nolika veseri un pakavu, tad iztaisnojās, gaidīdams, lai viesi pienāk tuvāk.
Fords ar Keitu apstājās, nokāpa un piesēja zirgus pie aploka žoga. Fords sveicināja, paceldams roku, un Bigejs pamāja, aicinādams abus nākt pie viņa.
- Tā ir doktore Keita Mersera, projekta "Izabella" direktora asistente.
Bigejs viegli pacēla cepures apmali pret Keitu. Viņa pienāca klāt un paspieda indiānim roku.
- Jūs būtu fiziķe? — Bigejs noprasīja, neticīgi nopētīdams sievieti.
— Jā, esmu.
Bigejs tikko manāmi parāva augšup uzacis, tad ceremoniāli lēni uzgrieza muguru, piespieda plecu zirga sānam, pacēla tā pakaļkāju un sāka piemērīt pakavu. Tad, novietojis pakavu uz laktas, viņš vēl dažas reizes uzsita pa to ar veseri.
Kamēr Fords stāvēja un apcerēja navahu kultūras nianses, Keita uzrunāja Bigeja zili rūtaino muguru:
- Mēs bijām iecerējuši ar jums aprunāties.
- Tad runājiet.
- Man diez ko nepatīk sarunāties ar cilvēka muguru.
Bigejs nometa pakavu un iztaisnojās.
- Redzat, kundzlt, es neesmu jūs šurp saucis. Un taisni tagad esmu dikti aizņemts.
- Nesauciet mani par kundzīti. Es esmu zinātņu doktore.
Bigejs nokāsējās, nolika darbarīkus un pagriezās pret sievieti.
Viņa sejā bija neizdibināma izteiksme.
- Nu? — viņa ieprasījās. - Nīksim karstajā saulē? Vai jūs tomēr ieaicināsiet mūs uz kafiju?
Bigeja sejai pārslīdēja izmisums, kas jaucās ar uzjautrinājumu.
- Labi jau, labi. Nāciet iekšā.
Fords jau otro reizi attapās patukšajā dzīvojamā istabā ar armijnieku fotogrāfijām pie sienām. Kamēr Bigejs salēja kafiju, Fords ar Keitu apsēdās uz brūnā dīvāna. Kad krūzītes bija pilnas, Bigejs iekārtojās salauztajā Barcalounger atpūtas krēslā.
- Vai visas zinātnieces ir tādas kā jūs?
- Kā es?
- Kā mana vecmāmiņa. Jūs iebildumus neuzklausāt, vai ne? Jūs pat varētu būt D/ne [5]. Patiesībā… - viņš paliecās uz priekšu un vērīgi nopētīja sievietes seju, — …vai jūs neesat…
- Pa pusei japāniete.
- Skaidrs. - Viņš atliecās. - Tā. Nu, esam apsēdušies.
Fords vilcinājās, ļaudams, lai Keita sāk runāt pirmā. Viņai bija ķēriens nodibināt saikni ar cilvēkiem, kā pati nupat pierādīja. Viņš ziņkāri gaidīja, kādu pieeju sieviete izvēlēsies.
- Es gribēju noskaidrot, — Keita ieteicās, — kas īsti ir šamanis?
- Es esmu tāds kā ārsts.
- Kādā ziņā?
- Es veicu ceremonijas. Es dziedēju cilvēkus.
- Kādas ceremonijas?
Bigejs neatbildēja.
- Piedodiet, ja šķietu okšķerīga, — Keita veltīja indiānim žilbinošu smaidu. - Tas piederas pie manas profesijas.
- Man nav nekas pret jautājumiem, ja vien tos nevada dīkdie- nīga ziņkāre. Es veicu dažādas ceremonijas — "Svēttšanas ceļu", "Ienaidnieka ceļu" un "Krītošās zvaigznes ceļu".
- Kāda ir šo ceremoniju nozīme?
Bigejs norūcās, iedzēra malku kafijas un atgāzās krēslā.
- "Svētīšanas ceļš" atjauno cilvēka dzīvē līdzsvaru un skaistumu, teiksim, pēc nepatikšanām ar narkotikām, alkoholu vai cietumā pavadīta laika. "Ienaidnieka ceļš" ir domāts karavīriem, kas atgriežas no kara, un šajā ceremonijā noņem nogalināšanas zīmi. Tas tāpēc, ka nonāvējot cilvēkam pielīp maza drusciņa ļaunuma; tas nekas, ka tas notiek karā un pastrādātās slepkavības ir likumīgas. Tos, kuri neiziet "Ienaidnieka ceļa" ceremoniju, ļaunums vienkārši saēd no iekšienes.
- Mūsu ārsti to sauc par pēctraumatiskā stresa traucējumiem, — Keita piebilda.
- Jā, - Bigejs piekrita. - Piemēram, mans brāļadēls Lorenco, kurš karoja Irākā… Viņš vairs nebūs tāds kā agrāk.
- Vai "Ienaidnieka ceļš" dziedē pēctraumatiskā stresa traucējumus?
- Lielākoties, jā.
- Ārkārtīgi interesanti. Un "Krītošās zvaigznes ceļš"?
-Šo ceremoniju mes neapspriežam, — Bigejs strupi atmeta.
- Vai esat jelkad apsvēris iespēju veikt ceremoniju cilvēkam, kas nav jūsu ciltsbrālis?
- Kas nu? Jums sagribējies?
Keita iesmējās.
- Man nemaz nekaitētu kārtīgs "Svētīšanas ceļš".
Bigejs izskatījās aizvainots.
- Tā nav nekāda štrunta lieta. Šai ceremonijai ir labi jāsagatavojas, un tā izdosies vienīgi tad, ja cilvēks tai dc. Daudziem Bila- gaatia ir grūti nodcēt tam, ko de neredz paši savām acīm. Un tie var būt New Age piekritēji, kuri izvairās no apgrūtinošajiem sagatavošanās darbiem — karsēšanās mūsu sviedrēšanās pirtiņās, gavēņa, atturēšanās no seksa. Taču es neatteiktu veikt ceremoniju Bilagaana tikai tamdēļ, ka tie ir baltie cilvēki.