- Negribēju izklausīties vīzdegunīga, — Keita ierunājās. - Es tikai jau sen lauzu galvu, kāda tam jēga. Tam, kāpēc mēs esam uz šīs zemes.
Viņš pamāja.
- Jūs neesat vienīgā.
Ilgo klusumu, kas pēc tam sekoja, pārtrauca Keita.
- Paldies, ka pastāstījāt to visu.
Bigejs, to dzirdot, atslējās krēslā un novietoja plaukstas uz ceļgaliem.
- Dinč kultūrā pieņemts dalīties ar informāciju. Es jums pastāstīju šo to interesantu par savu darbu, tāpēc tagad gribu paklausīties par jūsējo. Misters Fords man mēģināja iegalvot, ka projektā "Izabella" jūs izmeklējat kaut kādu Lielo sprādzienu.
- Tā ir.
- Es par to drusku aizdomājos. Ja Visumu radīja Lielais sprādziens, kas bija pirms tā?
- To neviens nezina. Daudzi fiziķi uzskata, ka nebija nekā. Patiesību sakot, nebija tāda "pirms tam". Pad eksistence ir sākusies ar Lielo sprādzienu.
Bigejs nosvilpās.
- Un kas izraisīja sprādzienu?
- Šādu jautājumu grūd izskaidrot cilvēkam, kas nav fiziķis.
- Jūs tomēr pamēģiniet.
- Kvantu mehānikas teorija apliecina, ka dažreiz šis un tas notiek tāpat vien, bez iemesla.
- īsi sakot, jūs iemeslu nezināt.
- Nē, es saku, ka šāda iemesla nav. Tikpat labi iespējams, ka pēkšņā Visuma rašanās tukšā vietā nav ne pretdabiska, ne nezinātniska. Pirms tam nebija pilnīgi nekā. Ne telpas, ne laika, ne pastāvēšanas. Un tad tas vienkārši nodka — un radās pastāvēšana.
Bigejs pablenza uz sievieti un pašūpoja galvu.
- Nu jau jūs maļat kā mans brāļadēls Lorenco. Gudrs puisis, pilna stipendija Kolumbijas universitātē, studēja tur matemātiku. Tas viņam sagrozīja prātu — tā visa Bilagaana pasaule viņu samaitāja. Izstājās no augstskolas, aizskrēja uz Irāku un pārradās mājās, vairs neticēdams nekam. Tieši tā arī ir — nekam. Tagad viņš pelna iztiku, slaukot sasodītu baznīcu. Vismaz to viņš darīja agrāk, līdz nesen aizšmauca.
- Vai jūs tajā vainojat zinātni? — Keita vēlējās precizēt.
Bigejs papurināja galvu.
- Nē, nē, es nevainoju zinātni. Tomēr jūsu runas par to, ka pasaule radusies no nekā, man atgādināja tos niekus, ko viņš brīžam izspļauj… Kā pasaules radīšana var vienkārši notikt?
- Mēģināšu izskaidrot. Stīvens Houkings izvirzīja ideju, ka pirms Lielā sprādziena laiks nepastāvēja. Ja nav laika, nav iespējams noteikt nekā pastāvēšanu. Houkingam izdevās matemātiski pierādīt, ka nebūtībai tomēr piemīts kāds telpisks potenciāls un kaut kādos noteiktos dīvainos apstākļos telpa var pārvērsties laikā un otrādi. Viņš pierādīja, ka tad, ja sīka sīciņa telpa pārtop laikā, šī laika parādīšanās var izraisīt Lielo sprādzienu. Tas tāpēc, ka pēkšņi rastos kustība, būtu cēloņi un sekas un rastos īsta telpa, īsta enerģija. Laiks spētu to visu izveidot. Mums Lielais sprādziens šķiet kā laika, telpas un vielas eksplozija no viena vienīga punktiņa. Taču te ir kāds pagalam savāds āķis. Ielūkojoties tajā pirmajā sekundes daļiņā, var redzēt, ka sākuma nav vispār — laiks, šķiet, pastāvējis vienmēr. Tādējādi mūsu rīcībā ir Lielā sprādziena teorija, kas šķietami izvirza divas pretrunīgas tēzes — pirmkārt, laiks nav eksistējis vienmēr; otrkārt, laikam nav sākuma. Tas nozīmē, ka laiks ir mūžīgs. Abi apgalvojumi ir patiesi. Padomājiet labi — ja laiks nepastāv, tad nav nekādas atšķirības starp mūžību un vienu sekundi. Tātad, tiklīdz radās laiks, tas vienmēr bija pastāvējis. Nekad nav bijis laiks, kad tas nepastāvētu.
Bigejs nogrozīja galvu.
- Tas nu ir tīrais neprāts.
Paplukušajā dzīvojamā istabā nolaidās neveikls klusums.
- Vai navahiem ir savi pasaules radīšanas mīti? — Keita taujāja.
- Ir. Mēs to dēvējam par Dinč Bahanč. Tas nav pierakstīts. Tas ir jāatceras no galvas. Paiet deviņas naktis, līdz to noskaita. Tas ir "Svētīšanas ceļš", par kuru jums stāstīju, tas ir skandējums, kas vēsta par pasaules radīšanu. To skaita slima cilvēka klātbūtnē, un stāsts viņu izdziedē.
- Jūs to zināt no galvas?
- Protams, zinu. Tēvocis man to iemācīja. Piecu gadu laikā.
- Aptuveni tik ilgi, cik man aizņēma zinātņu doktora grāda iegūšana, — Keita piezīmēja.
Bigeja sejā varēja redzēt, ka šāds salīdzinājums viņam ir tīkams.
- Vai nolasīsiet dažas rindiņas?
Bigejs bija izvairīgs.
- "Svētīšanas ceļu" nedrīkst skandēt ikdienā.
- Nedomāju, ka mēs pašlaik risinām ikdienišķu sarunu.
Viņš vērīgi paskatījās uz sievieti.
— Jā, tas tā varētu būt.
Bigejs aizvēra acis. Kad viņš atvēra muti, balss bija trīcoša un augsta, un viņš skandēja vārdus nepierastā piecu toņu gammā. Rietumu cilvēku ausīm nepierastās harmonijas un navahu valodas skaņas — daži vārdi bija pazīstami, tomēr lielākā daļa bija sveši — pildīja Fordu ar ilgām pēc kaut kā nezināma, vārdā nenosaucama.
Pēc piecām minūtēm Bigejs apklusa. Acīs bija iezadzies valgums.
- Tas ir sākums, — viņš klusi sacīja. - Tā ir visskaistākā dzeja, kāda vien jebkad uzraksdta. Vismaz pēc manām domām.
- Vai varat to pārtulkot? — Keita lūdza.
- Cerēju, ka neprasīsiet man to. Labi, lai notiek. - Viņš dziļi ieelpoja.
Par to viņš domā, viņš domā.
Sensenos laikos par to viņš domā.
Par to, kā tumsa pastāvēt nāks, viņš domā.
Par to, kā Zeme pastāvēt nāks, viņš domā.
Par to, kā zilā debess pastāvēt nāks, viņš domā.
Par to, kā dzeltenā ausma pastāvēt nāks, viņš domā.
Par to, kā vakara krēsla pastāvēt nāks, viņš domā.
Par tumšās sūnas rasu viņš, par zirgiem viņš domā.
Par kārtību viņš domā, par skaistumu viņš domā.
Par to, kā viss palielināsies un vairs nesamazināsies, viņš domā.
Bigejs rimās skandēt.
- Angliski tas īpaši labi neizklausās, tomēr tāda ir aptuvenā nozīme.
- Kas ir tas "viņš"? — Keita prašņāja.
- Radītājs.
Keita smaidīja.
- Sakiet, mister Bigej — kas radīja Radītāju?
Bigejs paraustīja plecus.
- To mīd mums nevēsta.
- Kas bija pirms Viņa?
- Kas to lai zina!
- Tā vien šķiet, ka mūsu abu pasaules radīšanas mīdem ir viena un tā pati nepilnība — de noklusē to, kas bijis pirms tam, — Keita secināja.
Klusumā virtuves izlietnē skaļi noplaukšķēja ūdens pilīte, tai sekoja vēl vairākas. Bigejs beidzot piecēlās un aizkliboja pagriezt krānu ciešāk.
- Saruna bija interesanta, — viņš atgriežoties ieteicās. - Taču aiz šīm sienām ir īstā pasaule, un tajā mīt zirgs, kuram nepieciešami jauni pakavi.
Viņi iznāca spožajā saulē. Ejot uz aploka pusi, ierunājās Fords:
- Mister Bigej, vēl mēs gribējām jums pastāstīt, ka rīt darbināsim "Izabellu". Visi atradīsies pazemē. Kad ieradīsieties jūs ar jātniekiem, es būšu vienīgais, kas jūs sagaidīs.
- Mēs nerīkojam nekādu iepazīšanās vakaru.
- Es negribēju, lai jūs domājat, ka mēs izrādām necieņu.
Bigejs paplikšķināja un paglāstīja zirgam sānu.
- Paklau, mister Ford, mums ir pašiem savi plāni. Mēs uzstādīsim savu sviedrēšanās pirtiņu, veiksim ceremoniju, aprunāsimies ar zemi. Mēs būsim mierīgi. Kad ieradīsies policija mūs arestēt, mēs tai bez ierunām pakļausimies.
- Policija neieradīsies, — Fords aizrādīja.
Bigeja sejai pārslīdēja vilšanās.
- Policijas nebūs?
- Vai mums tai piezvanīt? — Fords sausi noprasīja.