- Nečakarē prātus! — atskanēja brēciens. No lauka, kur bija piesējis zirgu, šurp soļoja Villijs Besenti.
- Stop! — Reportieris pagriezās pret Besenti. - Paklau, Villij, man te ir intervija. Tu nevarētu nomierinādes?
- Viņš tur gvelž kā pa ķešu.
- Ja tu tā izrunāsies, mēs nevarēsim tevi rādīt televīzijā.
Ieskatījies Fordam sejā, Besenti apstājās kā zemē iemiets. Varēja
manīt, ka viņš Fordu ir pazinis.
- Eu, tas tak esi tu!
- Sveiks, Villij. - Fords pastiepa roku sveicienam.
Villijs nelikās to manām.
- Tu esi no šitiem!
— Jā.
- Tu man esi parada divdesmitnieku, draudziņ!
Fords pasniedzās pēc kabatas portfeļa.
Besend uzvaroši piesarka.
- Paturi vien savu naudiņu. Man to nevajag.
- Villij, es biju cerējis, ka mēs varam visi kopā nonākt pie atrisinājuma.
- Nepļurksti! Redzat, kas tur augšā ir? — Besenti norādīja ar kalsno roku uz ielejas malas pusi. Piedurkne atslīdēja, atklājot tetovējumu. - Tur, klintīs, ir drupas. Kapi. Jūs apgānāt mūsu senču kapus.
Kamera atkal bija ieslēgta.
- Kā jūs atbildēsiet, mister Ford? — reportieris ierunājās, atkal bāzdams mikrofonu viņam sejā.
Fords atturējās norādīt, ka patiesībā tās bija anasazi mītnes drupas.
- Ja kāds varētu norādīt šo kapu atrašanās vietu, mēs varētu pasargāt…
- Tie ir visur! Kur vien acis met! Mirušo gari ir neapmierināti un klaiņo apkārt. Te notiks kas nelāgs. Es to jūtu. Jūs ne? — Besenti paskatījās apkārt. - Vai jūs to nejūtat?
Piekrītoši mājieni un murmināšana.
- Chindii ir mums visapkārt, cilvēki, kas spēj pārvērsties par dzīvniekiem un darīt ļaunu. Kopš laika, kad Peabody Coal atņēma Sarkanajam galdkalnam dvēseli, tā kļuvusi par nejauku, nejauku vietu.
- Nejauka vieta, — apkārtstāvošie atsaucās kā atbalss.
- Tas ir vienīgi kārtējais gadījums, kad baltais ierodas un atņem indiāņiem zemi. Tā tas ir. Vai man taisnība?
Skaļāka piekrītoša murdoņa.
- Villij, tev ir visas tiesības tā domāt, — Fords apstiprināja. - Taču mums par attaisnojumu esmu spiests atgādināt, ka daļēji pie vainas ir navahu cilts valdība, kas noslēdza šo darījumu, neapspriežoties ar vietējiem iedzīvotājiem.
- Navahu cilts valdība ir tikai bariņš maukasbērnu, ko nolīguši Bilagaana sev par roklaižām. Pirms Bilagaana ierašanās mums nebija nekādas navahu cilts valdības.
- Jūs nevarat to padarīt par nebijušu. Es ari ne. Tomēr mēs varam visi kopā panākt uzlabojumus. Vai jūs to vēlaties?
- Uz to mana atbilde ir — ej ellē! - Besenti draudīgi tuvojās. Fords nekustējās, abi stāvēja, blenzdami viens otrā. Besenti elsoja, izspiedušās ribas cilājās, cīpslainie roku muskuļi te savilkās, te atlaidās.
Fords izturējās mierīgi, atslābināti.
- Villij, es esmu jūsu pusē.
- Nerunā ar mani tādā aizbildnieciskā tonī, Bilagaana! — Viņš bija par trešdaļu mazāks nekā Fords un divreiz vieglāks, taču izskatījās, ka kuru katru brīdi varētu sākties kautiņš. Fords pablenza uz Bigeju. Šamaņa bezkaislīgā seja liecināja, ka viņš ļaus notikumiem ritēt savu gaitu.
TV kamera turpināja filmēt.
Besenti ar plašu žestu norādīja apkārt.
- Paraugieties! Jūs, Bilagaana, atņemat mūsu galdkalnu un ieurbjades simtiem pēdu dziļi klintī, lai varētu apūdeņot savus stulbos laukus, bet manai tantei Emmai jābrauc trīsdesmit jūdžu, lai dabūtu ūdeni mazbērniem un aitām. Kā jūs domājat — pēc cik ilga laika izsīks Blūgepas vai Blekhorsas akas? Un Hanta vīruss? Visi zina, ka pirms nodkumiem Fortvingeitā mums nekāda Hanta vīrusa nebija.
Vairāki jātnieki skaļi piebalsoja, pauzdami piekrišanu senajai sazvērestības teorijai.
- Tikpat labi mēs jau tagad esam "Izabellas" saindēd. Kuru katru dienu mūsu bērni sāks mirt kā mušas. - Viņš iebadīja putekļaino pirkstu Fordam krūtīs, taisni zem krūšu kaula. - Zini, Bilagaana, kas tad tu būsi? Slepkava!
- Rāmu garu, Villij. Esi mierīgs un cieņas pilns.
- Mierīgs? Cieņas pilns? Vai tālab jūsējie nodedzināja mūsu mitekļus un kukurūzas tīrumus? Vai tālab jūs izvarojāt mūsu sievietes? Un vai tāpēc jūs mūs aizsūtījāt Garajā pārgājienā uz Fort- samneru — lai mēs būtu mierīgi un cieņas pilni?
Fords no Rāmas laikiem atcerējās, ka navahi vēl aizvien nevarēja aizmirst Garo pārgājienu deviņpadsmitā gadsimta sešdesmitajos gados, kaut arī pārējiem šajā valsd tas bija senaizmirsts notikums, aizvēsturiski laiki.
- Dievs mans liecinieks, es nožēloju, ka nevaram mainīt dažus notikumus vēsturē, - Fords pavēsdja emocionālāk, nekā bija domājis.
Villija rokā, izvilkts no džinsu kabatas, parādījās lēts divdesmit otrā kalibra revolveris. Fords saspringa, gatavs rīkoties strauji.
Bigejs nekavējoties metās starpā.
- Dasvud, izslēdz kameru! — viņš asi uzsauca.
Reportieris pakļāvās.
- Villij, novāc ieroci!
- Lasies pie velna, Nelson! Es cinīšos, nevis gvelzīšu.
- Mēs uzstādīsim lauka vidū sviedrēšanās pirtiņu, — Bigejs klusā balsī atbildēja. - Mēs šeit uzkavēsimies visu nakti un veiksim mierīgas ceremonijas. Mēs atgūsim šo zemi garīgā ceļā, ar lūgšanām. šis ir lūgšanu un apcerējumu, nevis sadursmju laiks.
- Es biju domājis, ka tas ir protests, nevis sasodītas skvo dejas, — Besend atcirta, tomēr ieslidināja ieroci bikšu kabatā.
Bigejs norādīja uz augstsprieguma vadiem, kas pusjūdzes attālumā sdepās pāri galdkalna malai.
- Mēs esam ieradušies cīnīties ar to, nevis ar šo cilvēku.
Vadi tikko sadzirdami, tomēr nepārprotami zumēja un sprakšķēja.
- Rādās, jūsu mašiņš jau palaists, — Bigejs pagriezās pret Fordu un pavērās viņā neizteiksmīgu skatienu. - Domāju, jūs tagad varētu iet prom un ļaut, lai mēs nodarbojamies ar savām lietām.
Fords palocīja galvu, pagriezās un devās uz bunkuru.
- Pareizi, taisies, ka tiec! — Besenti nobļāva pakaļ. - Citādi dabūsi bišķi svina savā Bilagaana pakaļā.
Pieejot tuvāk "Izabellas" vārtiem, Fords dzirdēja, ka vadu zu- mēšana un sprakšķēšana kļūst skaļāka, un spokainā džinkstēšana lika šermuļiem skriet viņam pār muguru. Gluži vai likās, ka to rada dzīva būtne.
BEZ PIECĀM MINŪTĒM ASTOŅOS BUKERS Krolijs, neparastu gaidu pārņemts, iekārtojās pie televizora savā omulīgajā, ar ķirškoka sienas paneļiem izklātajā darbistabā, kas atradās viņa Džordžtaunas mājā Dambartonstrītā. Solīdams, ka prece būs samaksātās naudas vērta, Speitss nebija mānījies. Svētdienas sprediķis bija kā bises šāviens. Tagad "Amerikas apaļais galds" būtu kā zalve no otra stobra. Un pats pārsteidzošākais — lai to panāktu, bija pieticis ar vienu vienīgu tālruņa zvanu un pāris ziedojumiem skaidrā naudā. Nekā nelikumīga, tikai naudas pārskaitījums ziedošanas nolūkos reliģiskai organizācijai, kas atbilst ASV Ieņēmumu kodeksa 501 (c) nolikuma trešajam izņēmumam, turklāt nebija apliekams ar nodokli.
Lobists auklēja saujā konjaka glāzi, to sildīdams, un iedzēra malku kalvadosa, ko mēdza iemalkot pēc vakariņām. Skaļas, patriotiskas mūzikas pavadībā ekrānā iegaismojās pārraides "Amerikas apaļais galds" logotips, kuram visapkārt plīvoja Amerikas karogi, zibēja ērgļi un patriotiskas emblēmas. Pēc tam uz Kapitolija attēla fona parādījās ķirškoka apaļais galds, pie kura, savilcis nopietnu, bažīgu sejas izteiksmi, sēdēja Speitss. Viņam pretī sēdēja raidījuma viesis, sirms vīrietis uzvalkā, ar iekritušu seju, platām, izspūrušām uzacīm. Viņš bija savilcis lūpas, it kā apcerēdams lielo Visuma pastāvēšanas noslēpumu.