Klusums ieilga, Speitss bargi vērās kamerā. Šis cilvēks zināja, kāds spēks ir klusumam, sevišķi televīzijā.
Krolijs aptupās uz pašas krēsla maliņas, raudzīdams aptvert šā šokējošā paziņojuma nozīmi. Jutīgais iekšējais radars, politisko satricinājumu tuvošanās noteicējs, nupat vēstīja, ka, nez no kurienes cēlies, strauji tuvojas milzīgs blīkšķis. Tas taču bija pilnīgs neprāts! Iespējams, doma pasviest bumbiņu Speitsam un ļaut, lai tas rīkojas tālāk, nav bijusi pārāk prātīga. Varbūt vajadzēja jau no rīta aizsūtīt pa faksu Jazijam jaunu līgumu — ar lūgumu aši to parakstīt.
Visbeidzot Speitss ierunājās:
- Mani draugi, es nebūtu nācis klajā ar šādu paziņojumu, ja nebūtu pilnīgi pārliecināts par faktu patiesīgumu. Mans avots, pārliecināts kristietis un garīdznieks tāpat kā es, uzturas netālu no notikuma vietas un ieguva šīs ziņas no pašiem zinātniekiem. Patiesi. Šī milzīgā iekārta ar nosaukumu "Izabella" uzskata sevi par Dievu. Jūs dzirdējāt pareizi — uzskata sevi par Dievu. Ja mana informācija ir maldīga, es aicinu viņus publiski to atspēkot.
Speitss piecēlās no krēsla, un prasmīgs operatora darbs šo teatrālo žestu paspilgtināja. Viņš it kā slējās pāri skadtājiem kā ar pūlēm apvaldītu dusmu stabs.
— Es lūdzu, es pieprasu, lai Gregorijs Norts Hazēliuss, šā projekta vadonis, nostājas Amerikas tautas priekšā un paskaidro savu rīcību. Es to pieprasu. Mēs, Amerikas tauta, esam iztērējuši četrdesmit miljardus dolāru šīs ellišķās mašīnas uzbūvēšanai, mašīnas, kas radīta ar nolūku pierādīt, ka Dievs melo! Un tagad šī iekārta pati apgalvo, ka tā ir Dievs!
O, mani draugi! Kāda zaimošana! Kāda zaimošana!
FORDS IERADĀS KOMANDTILTIŅĀ astoņos. Ieejot telpā, viņš paraudzījās uz Keitu, uz viņas darbstaciju. Abu skadeni sastapās. Viņi nepārmija ne vārda, taču skatieni bija daiļrunīgi. Pārējie zinātnieki bija noliekušies pār savām darbstacijām, un Hazēliuss diriģēja koncertu no kapteiņa grozāmā krēsla telpas vidū. Iekārta dūca, taču vizualizētājs grima tumsā.
Pārējie sveica ienākušo ar galvas mājieniem un izklaidīgiem uzsaucieniem. Vordlo veldja viņam ilgu skatienu, tad uzgrieza muguru un nostājās savā vietā pie apsarga galdiņa.
Hazēliuss paaicināja viņu klāt.
- Kā tur augšā iet? — viņš apvaicājās.
- Domāju, ka mums nekādu sarežģījumu nebūs.
- Labi. Jūs esat ieradies tieši laikā, lai novērotu kontaktu nulles koordinātā. Ken, kā mums sokas?
- Turamies stabili pie deviņdesmit procentiem, — Dolbijs atsaucās.
- Magnēts?
- Joprojām viss kārdbā.
- Tad esam gatavi sākt, — Hazēliuss secināja. - Reja, ieņem savu vietu pie detektoru vadības pults. Tiklīdz ieslēgsies vīruss, tev jāsāk rīkoties. Džūlij, tu būsi viņas dubliere.
Viņš pagriežas.
- Alan?
Edelšteins lēni pacēla galvu no darbstacijas.
- Novēro vienlaikus gan rezerves serverus, gan galveno datoru. Tiklīdz manīsi kādu nestabilitātes pazīmi, pārslēdz "Izabellas" vadību uz trim IBM p5 595 serveriem. Negaidi pilnīgu sistēmas sabrukumu.
Edelšteins pamāja un pāris reižu skaļi noklabināja taustiņus.
- Melisa, tev jānovēro caurums telplaikā. Ja kaut ko ieraugi, vienalga, ko, kas liecina par sarežģījumiem — negaidītu rezonansi, nepazīstamas supersmagas vai stabilas daļiņas, sevišķi, ja tās ir stabilas singularitātes, — cel trauksmi.
Sieviete pavicināja augšup paceltu īkšķi.
- Hārlan, mēs darbināsim "Izabellu" ar simtprocentīgu jaudu, cik vien ilgi nepieciešams. Tavs pienākums būs nodrošināt nepārtrauktu, vienmērīgu enerģijas padevi un novērot apkaimes tīklu, uzmanot, vai kāda trešā puse mums nevar sarūpēt nedienas ar elektrības padevi.
- Labs ir.
- Tonij, pat ja mēs pārslēgsimies uz trim serveriem, apsardzes sistēmas paliks darbojamies. Neaizmirsti, ka augšā ir demonstranti, kas var izstrādāt kādu muļķību — teiksim, rāpdes pāri žogam.
- Klausos, ser.
Viņš paskatījās apkārt.
— Džordž?
- Jā? - Iness atsaucās.
- Parasti tev iekārtas darbināšanas laikā ir maz darba. Taču šoreiz ir citādi. Es gribu, lai tu atrodies tuvumā vizualizētājam, lai vari nolasīt vīrusa radītos tekstus un izanalizēt tos no psiholoģiskā viedokļa. Šo ļaunprātīgo programmatūru radījis cilvēks, un atbildēs varētu atrasties norādes uz viņu. Meklē kādas atklāsmes, idejas, psiholoģiskus āķīšus, kas var palīdzēt mums atrast šo hakeri vai tā iesūtīto vīrusu.
- Lieliska doma, Gregorij. Es to noteikti darīšu.
- Keita, es gribētu, lai tu sēdi pie tastatūras un ievadi jautājumus.
- Es… — Keita sastomījās.
Hazēliuss izlieca uzaci.
— Jā?
- Es labāk atteikšos, Gregorij.
Zilās acis spraigi nopētīja sievieti un pavērsās pret Fordu.
- Jums nekas nav darāms. Vai esat ar mieru uzdot jautājumus?
- Jā, labprāt.
- Nav pat svarīgi, ko jūs vaicājat, galvenais — panāciet, lai vīruss ar jums sarunājas. Lai izsekotu šo vīrusu, Rejai nepieciešama stabila datu plūsma. Nepārspīlējiet, nesāciet uzdot garus vai sarežģītus jautājumus — lai tie ir īsi. Keita, ja Vaimens saminsti- nās vai viņam aptrūkstas ideju, esi gatava viņu nomainīt. Mēs nedrīkstam šķiest ne sekundi.
Fords piegāja pie Keitas darbstacijas. Sieviete cēlās kājās, piedāvādama apsēsties viņas krēslā, taču viņš uzlika plaukstu uz Keitas pleca un pieliecās, it kā uzmanīgi pētīdams ekrānu.
- Sveika, — Fords čukstēja, saspiezdams viņas roku.
-Čau.
Keita brīdi vilcinājās un tad klusā balsī turpināja:
- Apsoli man, Vaimen. Lai kas šeit norisinātos — vienalga, kas šeit notiks, — mēs sāksim visu no gala. Tu un es. Apsoli, ka tas, kas notika atpakaļceļā uz galdkalnu, nebija tikai atsevišķs gadījums.
Keita stipri pietvīka un pielieca seju, lai to noslēptu. Melnie mati kā aizkars noslīdēja priekšā.
Viņš viegli saspieda sievietes roku.
- Es apsolu.
Hazēliuss bija pabeidzis apspriest dažādus sīkumus ar vairākiem zinātniekiem un atgriezās komandtiltiņa vidū. Nostājies viņš pārlaida žilbinoši zilo acu skatienu grupiņai.
- Esmu to jau reiz teicis un tagad atkārtošu. Mēs dodamies nezināmos ūdeņos. Es jūs nemānīšu. Mūs gaida bīstams uzdevums. Taču citas izejas nav, mēs esam iespiesti stūrī. Mums jāatrod šis vīruss un jāiznīcina. Tas jāpaveic šovakar.
Ilgajā klusumā, kas sekoja šiem vārdiem, iekārtas dūkoņa te kļuva skaļāka, te noklusa.
- Mēs vairākas stundas būsim atslēgti no ārpasaules, — Hazēliuss atsāka runāt. Dedzīgais, spīvais acu skatiens apriņķoja telpu. - Vai kādam ir jautājumi?
- Ēē, man, — atsaucās Džūlija Tibodo. Viņas seja bija sviedru klāta, un tumšie riņķi zem acīm šķita teju caurspīdīgi. Saķepušie mati nošūpojās, kad viņa sakustējās.
Hazēliuss pavērsās pret sievieti.
— Jā?
- Es… — viņa vilcinājās.
Hazēliuss pacēla uzacis un gaidīja. Sieviete piepeši atstūma krēslu un piecēlās. Ritenīši ieķērās paklājā, un viņa gandrīz paklupa.
- Tas ir neprāts! — viņa skaļā balsī pavēstīja. - Iekārtā ir pārāk silts magnēts, nestabils dators un ļaunprātīga programmatūra, bet mēs vēl aizvien grasāmies tajā ievadīt pārsimts megavatu enerģijas. Jūs taču kalnu uzlaidīsiet pie velna! Ar mani varat nerēķināties!
Hazēliusa skatiens zibenīgi apstājās pie Vordlo un tad atgriezās pie Tibodo.
- Diemžēl par vēlu, Džūlij.
- Nekā tamlīdzīga! — viņa atbrēca. - Es tinos prom.
- Bunkura durvis ir aizvērtas un cieši noslēgtas. Tu kārtību zini.