- Nemuldi. Tikko ienāca Fords.
- Tā bija iepriekšēja vienošanās. Tagad neviens nedrīkst iet prom līdz pat rītausmai. Es arī ne. Tādi ir drošības noteikumi.
- Muļķības! Ja nu te sāktos ugunsgrēks vai atgadītos cita nelaime? — Viņa izaicinoši nostājās, trīcot pie visām miesām.
- Ārdurvju drošības kodi, ar kuriem var atvērt durvis pirms rītausmas, ir pieejami vienīgi Tonijam. Un lēmums ir viņa, vecākā izlūkošanas virsnieka, ziņā. Tonij?
- Neviens nedrīkst aiziet, — flegmātiski noburkšķēja Vordlo.
- Es atsakos pieņemt šādu atbildi, — Džūlija atcirta, balsij panikā kļūstot skaļākai.
- Diemžēl citas izejas jums nav, — Hazēliuss aizrādīja.
- Tonij, es gribu tikt ārā! Esi nolādēts! — viņas balss jau izklausījās pēc kliedziena.
- Atvainojiet, tas nav iespējams, — Vordlo nepiekāpās.
Džūlija metās virsū apsargam ar visu savu piecu pēdu un trīs
collu garo augumu. Vordlo gaidīja, kad sieviete pieskrien klāt, paceltām dūrēm metas viņam virsū, un tad tās satvēra.
- Laid mani, nelieti! — Viņa bezpalīdzīgi locījās un grozījās.
- Rāmu garu!
- Es netaisos mirt kaut kādu dzelžu dēļ! - Džūlija saļima, atspiedās pret vīrieša stāvu un iešņukstējās.
Fords pārsteigts nolūkojās scēnā.
- ļa viņa grib iet prom, laidiet viņu ārā.
Vordlo veltīja viņam nelaipnu skatienu.
- Tas ir pretrunā ar kārtību.
- Vai šī sieviete jelkādi apdraud drošību? Paskadeties paši — viņa taču jūk ārā pa vīlēm.
- Noteikumi ir pamatoti, — Vordlo atcirta. - Neviens nedrīkst atstāt "Izabellu" tās darbināšanas laikā, vienīgi gadījumos, kad dek apdraudēta kāda dzīvība.
Fords pagriezās pret Hazēliusu.
- Tas taču nevar būt. - Viņš paraudzījās apkārt. - Vai tad pārējie nepiekrīt?
Taču atbalsta vietā viņš saskadja šaubas, nedrošību. Bailes.
- Jūs nevarat viņu te ieslodzīt pret pašas gribu.
Tikai tagad Fords pirmo reizi aptvēra, cik lielā mērā šejienieši bija krituši par upuri Hazēliusa varai.
- Keita? — viņš pagriezās pret sievied. - Tu taču saproti, ka tas nav pareizi.
- Vaimen, mēs visi paraksdjāmies par noteikumu ievērošanu. Ari viņa.
Hazēliuss piegāja pie Tibodo un pamāja Vordlo. Vecākais izlūkošanas virsnieks palaida Džūliju vaļā, tā ieslīga Hazēliusa rokās un pūlējās izrauties, tomēr projekta vadītājs viņu turēja maigi, taču noteikti. Raudas rimās, sieviete klusi šņukstēja un elsoja. Viņš turēja Tibodo maigi, gandrīz mīloši, un viņa piespiedās tam pie krūtīm, klusiņām elsodama kā maza meitene. Hazēliuss burzīja un glāstīja matus sievietei uz pakauša, ar īkšķi notrausa asaras, ne mirkli nemitēdamies čukstēt viņai ausī. Pagāja dažas minūtes, un viņa nomierinājās.
- Piedodiet, lūdzu, — Tibodo nomurmināja.
Hazēliuss paplikšķināja Džūlijai pa galvu, nogludināja matus un jutekliski pārlaida plaukstu viņas platajai mugurai.
- Tu mums esi nepieciešama, Džūlij. Man tu esi nepieciešama. Bez tevis mēs netiksim galā. Tu to zini.
Tibodo pamāja un nošņaukājās.
- Es zaudēju savaldīšanos. Piedodiet. Tas vairs neatkārtosies.
Hazēliuss turēja Džūliju savās rokās, līdz viņa pilnīgi nomierinājās. Viņš nolaida rokas, un sieviete, nodūrusi galvu, atkāpās.
- Džūlij, paliec šeit kopā ar mani. Es tev apsolu — tu būsi drošībā.
Viņa atkal palocīja galvu.
Fords izbrīnīts noraudzījās Džūlijai pakaļ, līdz ievēroja Hazēliusu lūkojamies uz viņu ar skumju, laipnu skatienu.
- Vai esam vienojušies, Vaimen?
Fords ieskatījās vīrieša zilajās acīs un neatbildēja.
SLUDINĀTĀJS RASS EDIJS SĒDĒJA treileri un lūkojās sava iMac datora divdesmit collu ekrānā. Nupat bija beigusies raidījuma "Amerikas apaļais galds" dešraide internetā. Edija smadzenes dega kā ugunis, dvēsele šķita kvēlojam un prātā joprojām atbalsojās mācītāja Speitsa teiktais. Viņš, Rasels Edijs, bija "pārliecinātais krisdetis, kas uzturas netālu no notikuma vietas", viņš atmaskojis projektu "Izabella". "Garīdznieks tāpat kā es", mācītājs Speitss bija apliecinājis miljoniem skatītāju. Tieši Edijs, pārcieds lielas briesmas, Tā Kunga neredzamās rokas vadīts, bija savācis ārkārtīgi svarīgo informāciju. Šie nebija parasti laiki. Dieva taisnās dusmas visā neaptveramajā spēkā pavisam drīz kritis pār cilvēci. Pat klintis nepasargās pagānu zinātniekus no visvarenā Kunga atriebes.
Edijs sēdēja pie zilā ekrāna, un viņa prāts bija Dieva godības pārņemts. Sāka parādīties lielā plāna aprises. Dieva plāna, kurā svarīga vieta ierādīta viņam. Viss sākās ar paša Dieva rokas vadīto indiāņa krišanu, un tā bija nepārprotama zīme Edijam par Viņa gaidāmajām dusmām. Gals bija tuvu. Jo atnākusi Viņa lielā dusmu dima! Kas varētu pastāvēt?
Edijs palēnām atguvās un skaidrākām acīm paraudzījās uz treileri. Noplukušajā guļamistabā valdīja pilnīgs klusums, it kā nekas nebūtu noticis. Tomēr pasaule bija mainījusies. Viņam paredzētais Dieva plāns bija atklājies. Taču kāds bija nākamais solis? Ko Dievs vēlas, lai viņš darītu?
Zīme… Viņam nepieciešama zīme. Edijs aizcirta Bībeli, rokas saviļņojumā drebēja. Dievs parādīs viņam, kas darāms.
Viņš nolika grāmatu uz muguriņas un ļāva tai atvērties. Nolasītās lapas šķīrās vaļā, līdz Bībeles vāki noslīga uz galda, paverot skatienam Jāņa Atklāsmes grāmatu. Pirmais, ko viņš ieraudzīja tajā, bija teikums:
"Tam tika dota mute runāt lielas lietas un zaimus…"
Muguru stindzināja salti šermuļi. Šis pants bija viens no skaidrākajiem un nepārprotamākajiem Antikrista aprakstiem visā Bībelē.
Tas bija apstiprinājums.
PAR SPĪTI SASPĪLĒTAJAI GAISOTNEI telpā, šoreiz jaudas virsotnes sasniegšana notika vēl garlaicīgāk nekā pirmajā reizē, domāja Fords. Ap desmidem "Izabella" bija sasniegusi deviņdesmit deviņus, komats, piecus procentus jaudas. Viss noritēja tāpat kā iepriekš — rezonanse, caurums telplaikā, dīvainais attēls vizualizētāja vidū. "Izabella" dūca, kalns drebēja.
It kā pēc grafika vizualizētājs iegrima tumsā. Parādījās pirmie vārdi.
Atkal sarunājamies.
- Ķeries klāt, Vaimen, — Hazēliuss norādīja.
Fords sāka klabināt tausdņus. Pastāstiet par sevi. Viņš juta Keitu pieliecamies klāt, vērojam viņu.
Tikpat labi es varētu izskaidrot vabolei, kas esat jūs.
- Reja? — Hazēliuss uzsauca. - Vai izdodas?
- Pagaidām vēl zvejoju.
Tik un tā pamēģiniet, Fords lūdza.
Drīzāk paskaidrošu, kāpēc jūs mani nesaprotat.
- Džordž, vai tu seko? — Hazēliuss jautāja.
- Jā, - atsaucās Iness, priecīgs, ka viņa padoms var noderēt. - Gudri gan — apgalvojums, ka mēs nesapratisim, ir veids, kā izvairīties no iespējamiem misēkļiem sīkumos.
Dariet tā, Fords raksdja.
Jūs apdzīvojat pasauli, kas atrodas vidū starp Planka garumu un Visuma diametru.
- Izskatās, ka tā ir robotprogrammatūra, — sprieda Edelšteins, pētīdams datus ekrānā. - Tā pārkopējas, izdzēš sevi iepriekšējā atrašanās vietā un nodzēš visas pēdas.
- Jā gan, — atsaucās Čena. - Un man te ir bariņš izsalkušu ro- botprogrammatūru pēddziņu, kas klīst pa "Izabellu" tās meklējumos.
Jūsu smadzenes ir ārkārtīgi labi piemērotas dzīvei jūsu pasaulē, taču nav domātas tās pamata realitātes izpratnei. Jūsu evolūcija Jauj svaidīt akmeņus, nevis kvarkus.
- Esmu uz pēdām! — Čena sauca.
- Galvenais dators tūlīt nobruks! — rāmi ieteicās Edelšteins. - Pārslēdzam "Izabellas" vadību uz rezerves serveriem.