Jūsu evolūcijas iznākums ir tāds, ka jūs redzat pasauli fundamentāli kļūdaini. Piemēram, jūs uzskatāt, ka apdzīvojat trīsdimensiju telpu, kurā atsevišķi objekti virzās pa vienmērīgiem, viegli paredzamiem lokiem, ko jūs dēvējat par laiku. To jūs saucat par realitāti.
- Pārslēgšana pabeigta.
- Atslēdziet elektrību galvenajam datoram.
- Pagaidiet! — asi iebilda Dolbijs. - Tā nebija paredzēts.
- Mēs gribam būt droši, ka ļaunprātīgās programmatūras tur nav. Atslēdz, Alan.
Edelšteins vēsi pasmaidīja un atkal pievērsās datoram.
- Dievs tēvs, pagaidiet! — Dolbijs pielēca klāt, taču nokavēja.
- Paveikts! — Edelšteins ziņoja, skaļi noklaudzinādams taustiņus.
Puse ekrānu pie sienām izdzisa. Dolbijs nedroši stāvēja, viegli līgodamies. Pagāja mirklis. Nekas nenodka. "Izabella" turpināja dūkt.
- Viss strādā, - ierunājās Edelšteins. - Ken, vari atslābt.
Dolbijs pazibināja baltu aci zinātnieka virzienā un atgriezās
pie savas darbstacijas.
Vai gribat teikt, Fords rakstīja, ka mūsu realitāte ir māns?
Jā. Dabiskā atlase jums iedvesusi mānu, ka izprotat realitātes pamatus. Nekā tamlīdzīga. Kā gan jūs varētu to aptvert? Vai vaboles apjēdz realitātes pamatus? Un šimpanzes? Jūs esat tādi paši dzīvnieki kā viņi. Jūs evolucionējāt tāpat kā viņi, jūs vairojaties tāpat kā viņi, jums visumā ir tāda pati nervu sistēma. No šimpanzēm jūs atšķir vien divsimts gēnu. Kā šāda niecīga atšķirība ļautu jums aptvert Visumu, ja šimpanze nespēj aptvert smilšu graudiņu?
- Es zvēru! — Čena iekliedzās. - Ari šoreiz dad plūst no nulles koordinātas!
- Tas nav iespējams! — Hazēliuss neticēja. - Ļaunprātīgā programmatūra slēpjas detektorā. Citu aiz cita apstādini un pārstartē detektora procesorus.
- Pamēģināšu.
Ja gribam, lai mūsu saruna ir auglīga, jums jāatmet visas cerības saprast mani.
- Atkal gudra dūmu pūšana acīs, — Iness iejaucās. - Principā tā ir tukša muldēšana, nekas vairāk.
Fords juta sev uz pleca vieglu pieskārienu.
- Vai varu uz bridi apsēsdes tavā vietā? - Keita lūdza.
Viņš pavirzījās malā, ļaudams Keitai apsēsties pie tastatūras.
Kādas ir mūsu ilūzijas, viņa rakstīja.
Evolūcijas rezultātā jūs redzat pasauli, kas veidota no sīksīkiem priekšmetiem. No pirmā radīšanas brīža viss ir sajaucies. Tas, ko jūs dēvējat par telpu un laiku, ir vienīgi dziļākas realitātes redzamākās daļas. Tajā realitātē nav atdalāmības. Tur nav laika. Tur nav telpas. Viss ir viens.
Pastāstiet sīkāk, Keita lūdza.
Jūsu kvantu mehānikas teorija, lai cik apšaubāma, tomēr skar dziļo patiesību — Visums ir vienots.
Labi, lai nu tā būtu, Keita raksdja, taču kāda tam nozīme mūsu ikdienas dzīvē?
Liela nozīme. Jūs uzskatāt sevi par atsevišķu indivīdu ar unikālu un atšķirīgu prātu. Jūs uzskatāt, ka esat dzimuši, uzskatāt, ka mirsiet. Visu dzīvi jūs jūtaties atdalīti un vientuļi. Brīžam pat līdz izmisumam. Jūs bīstoties nāves, jo baidāties zaudēt individualitāti. Tas viss ir māņi. Jūs, viņš, viņa, viss, kas jums apkārt — gan dzīvs, gan nedzīvs, gan zvaigznes, gan galaktikas un tukšā telpa pa vidu — tie nav atsevišķi, atšķirīgi objekti. Viss pamatos ir sajaucies kopā. Dzimšana un nāve, sāpes un ciešanas, mīlestība un naids, labais un ļaunais — viss ir māņi un maldi. Tie ir evolūcijas procesa atavismi. Tie realitātē nepastāv.
Tātad viss ir ilūzija — tā, kā uzskata budisti?
Nebūt ne. Pastāv absolūtā patiesība, realitāte. Taču cilvēka prāts, kaut pa spraudziņu ielūkojies tajā, izputēs.
Piepeši Fordam un Merserai aiz muguras parādījās Edelšteins, pametis savu datora konsoli.
- Alan, kāpēc tu atstāji savu darbstaciju? — iesāka Hazēliuss.
- Ja jūs esat Dievs, — ierunājās Edelšteins ar šķību smaidiņu, salicis rokas aiz muguras un staigājot gar vizualizētāju, — metīsim pie malas rakstīšanu. Jums vajadzētu mani dzirdēt.
Dzirdu skaļi un skaidri, vizualizētajā parādījās teikums.
- Mums te ir slēptais mikrofons, — Hazēliuss secināja. - Melisa, ķeries klāt. Tev tam jāsadzen pēdas.
- Skaidrs.
Edelšteins, it kā nekas nebūtu noticis, turpināja runāt.
- Jūs apgalvojat, ka viss ir vienots. Mums te ir skaitīšanas sistēma. Viens, divi, trīs… šādi es apgāzīšu jūsu apgalvojumu.
Viens, divi, trīs… Arī tas ir māņi. Skaitīšanas nav.
- Tā ir matemātiska gudrība, — Edelšteins, manāmi aizkaitināts, nepiekāpās. - Nav skaitīšanas? Es nupat atspēkoju jūsu apgalvoto, skaitīdams. - Viņš pacēla plaukstu. - Vēl viens atspēkojums — tas ir veselais skaitlis pieci.
Tā ir plauksta ar pieciem pirkstiem, nevis veselais skaitlis. Jūsu skaitīšanas sistēma reālajā pasaulē nepastāv atsevišķi no visa pārējā. Tā nav nekas cits kā izsmalcināta metafora.
- Es gribētu dzirdēt šāda absurda apgalvojuma pierādījumus.
Izvēlieties jebkuru skaitli no reālo skaitļu kopas. Iespēja ir tikai viena — jūs esat izvēlējies skaitli, kam nav nosaukuma, kam nav definīcijas, ar to nevar veikt aprēķinus un to nevar pierakstīt, pat ja darbā iesaistītu visu Visumu. Tas attiecas arī uz it kā definējamiem skaitļiem, tādiem kā 7i vai kvadrātsakni no skaitļa divi. Jūs nevarat aprēķināt skaitli pat tad, ja jūsu rīcībā būtu dators, tik liels kā Visums, kas darbotos bezgalīgi ilgu laiku. Sakiet, Edelštein — kā var apgalvot, ka šāds skaitlis pastāv? Kā var pastāvēt aplis vai kvadrāts, no kuriem šie divi skaitļi ir radušies? Kā var pastāvēt telpa no dimensijām, ja to nevar izmērīt? jūs,
Edeištein, esat kā pērtiķis, kas ar pārcilvēcisku garīgo piepūli iemācījies skaitīt līdz trīs. Atradis dažus oļus, jūs esat ieņēmis galvā, ka atklāta bezgalība.
Fords jau bija zaudējis strīda pavedienu, tomēr ar pārsteigumu redzēja Edelšteinu nobālam un apstulbušu klusējam, it kā matemātiķis būtu aptvēris kaut ko pavisam pārsteidzošu.
- Ak tā gan? — iesaucās Hazēliuss, atstāja komandtiltiņu, pastūma Edelšteinu malā un nostājās tieši pie ekrāna. - Jūs vērpjat skaistu valodu, dižojaties, ka pat vārds "Dievs" nepilnīgi apraksta jūsu varenību. Labs ir, pierādiet. Pierādiet, ka esat Dievs!
- Nevajag! — Keita iejaucās. - Neprasi to.
- Sasodīts, kāpēc ne?
- Ja nu tev tiek tas, ko tu lūdz?
- Ne štrunta man netiks. - Viņš pagriezās pret vizualizētāju. - Vai dzirdējāt? Pierādiet, ka esat Dievs!
īsu brīdi ekrāns grima tumsā, bet tad tajā parādījās atbilde.
ļūs paši radāt pierādījumus, Hazēlius. Es jūs brīdinu, tas ir pēdējais pārbaudījums, kurā esmu ar mieru piedalīties. Mums ir svarīgas darīšanas un pavisam maz laika.
- Pats uzprasījāties.
- Pagaidiet! — Keita nerimās.
Hazēliuss pavērsās pret viņu.
- Gregorij, ja esi tā apņēmies, tad ej līdz galam. Paveic to tā, lai nebūtu nekādu šaubu vai nevienprātības. Pajautā to, ko zini tikai tu. Tikai tu un neviens cits visā pasaulē. Uzdod kādu dziļi intīmu jautājumu, lūdz atklāt visslēptāko, vispersoniskāko noslēpumu. To, ko varētu zināt tikai Dievs, īstais Dievs.
- Jā, Keita, tas ir tiesa. - Viņš iegrima domās un tad klusi ieteicās. - Labi. Esmu izšķīries.
Klusums.
Visi pārtrauca strādāt.
Hazēliuss pagriezās pret vizualizētāju un lēnprātīgi un klusi uzrunāja to:
- Mana sieva Astrīda nāves brīdī bija stāvoklī. Mēs par to tikai nupat bijām uzzinājuši. Par grūtniecību nezināja neviens. Neviens. Pārbaudījums ir šāds. Kādu vārdu mēs izvēlējāmies savam bērnam?