- Keita, tu taču to nedomā nopietni.
- Vaimen, aizmirsti visu un uzklausi, ko es saku. Tikai to. Es pirmo reizi dzīvē esmu dzirdējusi kādu paužam vienkāršas patiesības. Tas līdzinās zvanu dimdoņai pēc gadiem ilgas klusēšanas. Tas, ko… šis Dievs apgalvo, ir neaptverami patiesi.
Fords pārlaida skatienu apaļajai telpai un piekala skatu Edel- šteinam. Edelšteins, mūžīgais neticīgais. Viņam pretī vērās tumšo acu uzvarošais skatiens.
- Alan, nāciet man talkā!
- Es nekad neesmu meklējis Dievu, — Edelšteins attrauca.
- Visu dzīvi esmu bijis nelokāms ateists. Man nevajag Dievu, nekad nav vajadzējis un nevajadzēs.
- Vismaz kāds, kurš man piekrīt, — Fords atviegloti noteica.
Edelšteins smaidīja.
- Tādējādi mana pievēršanās ticībai ir vēl jo iespaidīgāka.
- Pievēršanās ticībai?
- Tieši tā.
— Jūs… ticat Dievam?
- Protams. Es esmu matemātiķis. Par loģiku es stāvu un krītu. Un loģiski, ka būtne, kas ar mums sarunājas, ir kāda augstāka vara. Sauciet to par Dievu, sauciet to par galveno dzinējspēku, sauciet to par Lielo Garu — tam nav nozīmes.
- Es to saucu par krāpšanu.
- Kādi ir jūsu argumenti? Neviens programmētājs nav radījis programmu, kas būtu izturējusi Tjūringa testu. Nav arī uzbūvēts tāds dators ar mākslīgo intelektu — pat "Izabellas" superdatora smadzenēm tas nav pa spēkam. Jūs nevarat izskaidrot, kā šī būtne uzminēja Keitas iedomātos skaitļus vai Gregorija bērnu vārdus. Vissvarīgākais ir tas, ka es tāpat kā Keita saskatu tās sludināto dziļo patiesību. Ja tas nav Dievs, tā ir ar milzu intelektu apveltīta vienība no šīs vai citas pasaules, un tādējādi tā ir pārdabiska būtne. Jā, es nemeklēju dziļāku jēgu. Jāizvēlas visvienkāršākais skaidrojums. Okama bārdas nazis"'.
- Turklāt dati plūst tieši no nulles koordinātas, — iestarpināja Čena. - Kā jūs to izskaidrosiet?
Fords vērās visos pēc kārtas, redzēdams gan Dolbija smalko, tumšo, asaru samitrināto seju, gan Džūlijas Tibodo neprātīgu drebuļu pārņemto augumu. Neticami, viņš prātoja. Palūk, šie visi tic. Maikls Cečīni, kura kokainā seja piepeši bija atdzīvojusies un staroja… Reja Čena… Hārlans Sentvinsents… Džordžs Iness… visi. Pat Vordlo nelikās manām apsardzes kameru raidītās satraucošās ainas, bet verdziskā, lišķīgā dievināšanā blenza uz Hazēliusu.
Fords nepārprotami bija palaidis garām biedējošo, satraucošo attieksmes maiņu projekta darbinieku vidū. Pat Keitā — īpaši viņā.
- Vaimen, Vaimen, — Hazēliuss mierinoši bilda. - Jūsos runā emocijas. Mēs domājam. Tas mums padodas vislabāk.
Fords soli atkāpās.
- Nav runas par Dievu. Kāds hakeris stāsta jums to, ko jūs vēlaties dzirdēt, un jūs tam ticat.
- Mēs ticam tālab, ka tā ir patiesība, — Hazēliuss neatlaidās. - Es to jūtu gan ar prātu, gan ar kaulu smadzenēm. Paskatieties
* Par "Okama bārdas nazi" (Viljams Okams bija 14. gs. angļu filozofs un loģiķis, franciskāņu mūks) sauc principu, ka pieņēmumu skaits jāsamazina līdz absolūtajam minimumam — gadījumā, kad visi aspekti ir vienādi, visnoderīgākais ir vienkāršākais risinājums.
uz mums — es, Alans, Keita, Reja, Kens. Mēs visi — vai tiešām mēs visi maldāmies? Zinātniskā skepse mums ir asinis. Mēs burtiski tajā peldamies. Mūs neviens nevar apsūdzēt lētticībā. Kāpēc jums šķiet, ka esat gaišredzīgāks par mums?
Fordam nebija atbildes.
— Mēs zaudējam dārgo laiku, — Hazēliuss ieteicās, mierīgi pavērsās pret ekrānu un uzrunāja to: — Lūdzu, turpiniet. Mēs esam pati uzmanība.
Vai tiešām viņiem taisnība? Vai tas patiesi būtu Dievs? Ļaunu priekšnojautu mocīts, Fords pagriezās pret ekrānu, gaidīdams nākamo ziņu.
58
STAVEDAMS BĀZES KLAJUMA malā ar Douku pie sāniem, Edijs vēroja plūstam šurp transportu. Stundas laikā Renesceļu bija mērojuši vairāki simti spēkratu — vispirms krosa motocikli, kvadricikli un džipi, tad pikapi, šosejas motocikli, apvidus auto un citas mašīnas. Jaunatnācēji atnesa ziņas par radītiem šķēršļiem un kavēkļiem. Uz četrdesmitās starpštatu šosejas, astoņdesmit devītā ceļa cauri Pelēkajam kalnam un simt sešdesmit devītā ceļa pie Kauspringsas policija bija uzstādījusi posteņus un nelaida nevienu cauri, taču dcīgie bija atraduši izeju un braukuši pa rezervāta zemes ceļu labirintu.
Transporta līdzekļi bija novietoti, kur pagadās Renesceļa galā, taču Edijs sprieda, ka tam nav nozīmes. Tāpat neviens vairs nebrauks ar tiem mājās. Viņi dosies mājās — augšup, pretī Dievam.
Brīžam jaunatnācēju masas šķita anarhijas pārņemtas — bija dzirdamas skaļas balsis un zīdaiņu raudas, daži bija iedzēruši, pat salietojušies narkotikas. Taču agrīnie atbraucēji sveica un organizēja jauniņos ar lūgšanām, Bībeles pantiem un Dieva Vārdu. Vismaz tūkstoš dievlūdzēju pulcējās klajumā kalniņa pakājē, gaidīdami turpmākās norādes. Daudziem rokās bija Bībeles un krucifiksi. Daži nesa šaujamieročus, cid bija paķēruši pirmo, kas gadījies pa rokai, sākot no dzelzs pannām un virtuves dunčiem līdz veseriem, cirvjiem, mačetēm un dārza krūmu cērpamajiem sirpjiem. Zēni dižojās ar lingām, gaisa šautenēm un beisbola nūjām. Daži bija atveduši rācijas, kuras Edijs pievāca un izdalīja nelielajai grupiņai, kuru bija izvēlējis par komandieriem, paturēdams vienu arī sev.
Ediju pārsteidza tas, cik daudz bērnu bija paņemts līdzi; netrūka pat zīdaiņu. Bērni Armagedonā? Taču, ja tā labi padomā, tas ir loģiski. Šī bija pastardiena. Viņi visi pacelsies debesis kopā.
- Ei! — Douks iebaksdja Edijam. - Kruķu autiņš.
Edijs ar skatienu sekoja viņa rokai. Satiksmes plūsmā bija redzams policijas patruļauto, kas, bākugunīm zibsnījot, sprīdi pa sprīdim virzījās augšup pa Renesceļu.
Viņš pagriezās pret savu jauno draudzi. Pūlis te uzplūda, te atplūda. Balsis murmināja un čaukstēja kā lietus. Kabatas lukturīšu stari mirgoja. Viņš dzirdēja klinkšķam metālu — tur pielādēja pistoles un bises. Kāds vīrs no sausu pinjonu zariem gatavoja lāpas un izdalīja pārējiem. Lejā valdīja neparasta kārtība.
- Es pūlos izdomāt, ko lai viņiem saku, — Edijs bilda.
- Runājot ar kruķiem, jābūt uzmanīgam, — Douks piekodināja.
- Nē, es domāju savu sprediķi Tā Kunga armijai, pirms dosimies ceļā, - Edijs paskaidroja.
— Jā, bet ko iesāksim ar kruķi? — Douks vaicāja. - Autiņš tikai viens, bet tam ir rācija. Var sanākt ziepes.
Edijs vēroja mirgojošās ugunis, brīnīdamies, ka dažas priekšā braucošās mašīnas platākos ceļa posmos pabrauca malā, lai palaistu patruļauto garām. Vecie paradumi — paklausība valstij un tās varai — neiznīkst. Tāds varētu būt viņa sprediķa temats — tagad un turpmāk viņiem jāklausa dkai Dievam.
- Viņš brauc augšup pa Renesceļu, — Douks norādīja.
Drīz galdkalna virsmu sasniedza sirēnas kaukoņa, sākumā tik tikko saklausāma, bet pēc laika tā kļuva skaļāka. Kūsājošais pūlis sabiezēja, izpletās viņam priekšā un gaidīja rīkojumus. Daudzi skaitīja lūgšanas, un viņu vārdi lidoja augšup nakts gaisā. Vairāki stāvēja aplīšos, sadevušies rokās un noliekuši galvu. Šur tur bija dzirdama dziedāšana. Tas Edijam atgādināja — šādu viņš iztēlojās pūli, kas noklausījās Kalna sprediķi. Pareizi! Tieši ar to viņš sāks savu sprediķi. Svētīgi miera nesēji, jo tie tiks saukti par
Dieva bērniem. Nē, tas nebija labs sākums sprediķim. Vajadzēs kaut ko sparīgāku. Vai zemei un jūrai! Jo velns nonācis pie jums lielās dusmās, zinādams, ka tam maz laika atlicis. Antikrists. Lūk, kas būs viņa sprediķa galvenais temats. Antikrists. Daži vārdi, un viņš vedis savu armiju kaujā.