Sacēlās kliedzienu vētra.
- Mans vīrs! — iespiedzās kāda sieviete. - Mans Dievs!
Gaisā nošalca beisbola nūja un iezvēla viņam pa kāju. Policists izšāva vēl divas reizes, līdz nūja sašķaidīja viņam roku un pistole aizlidoja.
Aurojošā varza lamādamās sabruka viņam virsū, spēra un sita.
Bia noslīdēja uz vēdera un pūlējās sagramstīt pistoli, taču kāds zābaks to spēcīgi piespieda pie zemes. Viņš iekliedzās, apgriezās un mēģināja palīst zem patruļmašīnas.
- Nomētāsim viņu ar akmeņiem! Slepkava! Ar akmeņiem!
Akmeņi un zari kā krusa bira pār policista ķermeni, zvetēja
pa kauliem un muskuļiem, pret policijas mašīnas dzelzs un stikla virsbūvi triecās akmeņi. Sāpēs rlstoties, leitnantam gandrīz izdevās palīst zem auto, taču tad viņu aiz kājas izrāva ārā; spērienu un sitienu viesulis sākās no jauna. Sāpēs un bailēs kliegdams, Bia sarāvās čokurā, mēģinādams pasargādes no mežonīgā sitienu biruma. Belzieni turpinājās, taču tagad de skāra kādu citu — šajā ceļojumā bija devies kāds cits un gāja aizvien tālāk. Auri noklusa, līdz pārvērtās tāltālos čukstos, un laimīgā kārtā drīz iestājās ilgi gaidītā tumsa.
EDIJS VĒROJA PŪLI KĀ SUŅU BARU veļamies pāri vietai, kur vēl pirms brīža bija stāvējis policists. Viņš skatījās, kā vīrieds pūlas pieceldes kājās, bet tad pazūd skatienam, ierauts satrakoto cilvēku uzplūdu zemūdens straumē.
Skandēšana aprimās, pūlis šķita izklīstam, tad atvirzījās nostāk. Palika tikai policista cepure un saplosīts, sabradāts formastērps.
Ļaužu drūzmai pamazām izretinoties, nodkuma vietā palika tikai ceļos nometusies sieviete, kas, žēlabaini kaukdama, turēja apskautu asinīm noplūdušu vīrieti. Edijs manīja uzbangojam paniku. Kāpēc viss tik ļod atšķīrās no tā, kā viņš bija to iedomājies? Kāpēc tas šķita tik aptraipīts?
- Tas ir Armagedons! — atskanēja dobjā, mierinošā Douka balss. - Kādā brīdī tam bija jāsākas.
Doukam bija taisnība. Viņi bija nodedzinājuši aiz sevis visus tiltus. Kauja bija sākusies. Dievs vadīja viņu roku, un Viņa gribu neviens nedrīkstēja apstrīdēt. Edijs juta sevī ieplūstam pašpaļāvību.
- Sludinātāj? — Douks čukstēja. - Ļaudīm jūs esat vajadzīgs.
- Jā, protams. - Edijs paspēra soli uz priekšu un pacēla rokas. - Mani draugi iekš Kristus! Uzklausiet! Mani draugi iekš Kristus!
Iestājās nemierpilns klusums.
- Es esmu sludinātājs Rasels Edijs! — viņš sauca. - Es esmu tas, kurš atmaskoja Antikristu!
Agresijā iekarsušais pūlis vēlās šurp viļņiem kā okeāns, kas tiecas nonākt krastā.
Edijs satvēra Douku aiz rokas un pacēla to gaisā.
- Šīs samaitātās pasaules karaļi, politiķi, sekulārie liberāļi un humānisti slēpsies alās un kalnu klintīs. Viņi sauks kalniem un klintīm: "Krītiet uz mums, apslēpiet mūs no Tā vaiga, kas sēd goda krēslā, un no Jēra dusmām. Jo atnākusi Viņu lielā dusmu diena! Kas varētu pastāvēt?"
Nakts gaisu satricināja auri, un aizvien pieaugošais pūlis viļņojās.
Edijs pagriezās, norādīja ar roku "Izabellas" virzienā un pērkonīgi nodārdināja:
- Tur, trīs jūdzes uz austrumiem, atrodas žogs. Aiz žoga ir klints. Lejup gar klints sienu var iekļūt "Izabellā". Un "Izabellā" atrodas Antikrists. Viņš ir pazīstams ar vārdu Gregorijs Norts Hazēliuss.
Klintīs atbalsojās rēkoņa, un debesis pāršķēla šāvienu blīkšķi.
- Ejiet! — Edijs spiedza, kraddams roku, ar kuru rādīja virzienu. - Ejiet visi kā viens, Cionas liesmojošā zobena vadīti! Ejiet un atrodiet Antikristu! Iznīciniet viņu un zvēru. Lielā, Visvarenā Dieva cīņa ir sākusies! Saule aptumšosies un mēness nedos savu spīdumu, un zvaigznes kritīs no debesīm!
Viņš atkāpās, ņudzošā masa pagriezās un viļņodamās vēlās austrumu virzienā pāri mēness apspīdētajam galdkalnam, kabatas lukturīši un lāpas šūpojās un ņirbēja dimsā kā tūkstošiem mirdzošu acu.
- Vareni, — Douks novērtēja. - Jūs šos baigi uzkurinājāt.
Turēdams Douka spēcīgo roku, Edijs pagriezās un devās pūlim nopakaļus. Iedams viņš atskatījās uz Biu, kas bija sabrucis zemē kā lupatu kaudzīte, un sievieti, kas raudādama vieglītēm šūpoja mirušā vīra galvu.
Pirmie Armagedona upuri.
AĢENTS MILLERS, APMĒRAM divdesmit divus vai divdesmit trīs gadus vecs jauneklis ar veselīgu seju, sēdēja pie Humvee stūres un veda Bērniju Vulfu no lidlauka uz nožogoto teritoriju. Viņi izbrauca cauri vairākiem izgāztiem žogiem un apstājās stāvlaukuma vidū, kur gar malām bija novietotas dažas civiliedzīvotāju mašīnas. Visu apkārtni apspīdēja spilgtā jaudīgo prožektoru gaisma.
Vulfs paskatījās apkārt. Pie galdkalna dzegas drūzmējās karavīri, tie piestiprināja virves, lai pa tām nolaistos pie "Izabellas" durvīm.
- Mēs gaidīsim transportā, līdz mūs sauks, — norādīja Millers.
- Skaisti. - Vulfs svīda. Viņš bija datorspeciālists un šādām operācijām nebija radīts. Kuņģis rāvās smagā, ciešā čokurā. Vulfs sprieda, ka visprātīgāk būtu turēties blakus aģentam Milleram un tā milzīgajām rokām divdesmit divu collu apkārtmērā — ar tādām, šķiet, varētu pacelt pat vieglo automašīnu. Pavadoņa mugura un pleci bija tik plati, ka plecā pakarinātā 7.62 NATO triecienšaute- ne izskatījās pēc rotaļu bises.
Zinātnieks vēroja vīrus darbojamies pie galdkalna malas. Cits aiz cita tie pieķērās virvei un atmuguriski nolēca no dzegas, turēdami rokās apjomīgas somas. Lai ari ne reizi nebijis "Izabellā",
Vulfs to pazina kā savus piecus pirkstus, viņš bija projektējis daļu telpu izvietojumu un urbies cauri būvprojekta rasējumiem. Turklāt viņš pārzināja iekārtā izmantoto programmatūru, un Enerģētikas departamenta pārstāvis bija viņam izsniedzis aploksni ar visiem datora izslēgšanas un drošības kodiem. "Izabellas" izslēgšana nesagādās nekādas grūdbas.
Grūtāk būs nolaisties trīssimts pēdas lejup gar klinti.
- Es gribu čurāt! — viņš paziņoja.
- Izdariet to tepat blakus transporta līdzeklim. Un ātri, ser!
Vulfs izdarīja, kas darāms, un atgriezās.
Millers tajā brīdī nolika rāciju.
- Mūsu kārta, ser.
- Viņi jau ir iekšā?
- Nē. Jūs aicina ierasdes vēl pirms paredzētās caursišanas.
Pirms paredzētās caursišanas? Diez vai viņi paši apjēdz, cik muļķīgi tas izklausās.
Millers pamāja ar galvu.
- Jūs pirmais.
Juzdams, ka ikviens muskulīds pretojas, Vulfs ar grudbām pacēla somu. Pat cauri spožo prožektoru gaismai debesīs varēja saskatīt neskaitāmas zvaigznes. Gaiss bija dzidrs, smaržoja pēc ugunskura dūmiem. Attālinoties no klusi rūcošā Humvee, Vulfs pēkšņi aptvēra, cik klusa ir nakts. Visskaļāko troksni radīja krak- šķošie augstsprieguma elektropārvades vadi — "Izabella" darbojās ar pilnu jaudu. Viņš apšaubīja, ka pazemē atgadījies kas nopietns. Visdcamāk, kļūme datorā bija sabojājusi sakaru sistēmu, bet kāds nekompetents birokrāts sagājis sviestā un izsaucis desantniekus. Iespējams, paši zinātnieki bunkurā nemaz nezināja, kādu traci izraisījuši.
Tad pa ausu galam viņš izdzirdēja pāris klusu būkšķu, kas atgādināja šāviena trokšņus. Pēc brīža atskanēja vēl divi.
- Dzirdējāt? — viņš noprasīja Milleram.
- Jā. - Tas piešķieba galvu un ieklausījās. - Apmēram trīs jūdžu attālumā.
Viņi klausījās vēl bridi, taču vairs neko nedzirdēja.
- Varbūt kāds indiānis medī koijotu, — atmeta ar roku Millers.
Vulfs ļodzīgām kājām gāja nopakaļus Milleram uz klints malu. Zinātnieks bija cerējis, ka viņu nolaidīs lejā ar būri vai tamlīdzīgu ietaisi, taču tur nekā tāda neredzēja.