Vulfs piegāja pie klints malas. Gar pašu dzegu stiepās klintī iecementēts cauruļžogs. Viņš satvēra salto tērauda margu un vērās milzīgajā, kalnu ieskautajā tuksnesī, kas bija izvietojies desmit tūkstoš kvadrātjūdžu platībā. Necaurredzamajā tumsā tikai vietumis atspīdēja pa gaišam punktiņam. No lejas uzpūta vēss vējiņš, nesdams zemes smaržu un kādas nakts puķes vieglu aromātu. Pēc nolaišanās ar virvi gar klints sienu Vulfs staigāja, lepns kā gailis. Varens stāsts, ar kuru padižoties draugiem Losalamosā.
Aiz muguras bija dzirdama rāciju šņākoņa un daži nesaprotami vārdi. Viņš pagriezās paskatīties. Vīrieši, kas darbojās ap lādiņiem, bija pārtraukuši darbu un, sapulcējušies ap Dērfleru, steigšus runāja rācijās. Vulfs mēģināja saklausīt, taču sacītā jēga nebija uztverama. Acīmredzot nodcis kas neparedzēts.
Vulfs pieslīdēja klāt.
- Ei, kas lēcies?
- Virsotnē sācies uzbrukums. Neviens nezina, kas tie par cilvēkiem.
Brīnišķīgi, domās nopukojās Vulfs.
No augšas gar klintīm atbalsojās daži skaļi paukšķi, un debesis virs galdkalna dzegas iezaigojās sarkanā krāsā.
- Kas tur notiek?
Millers pameta ašu skatienu uz Vulfu.
- Lidlauka angāriem pielaista uguns… Viņi aplenkuši helikopteru.
- Kas? Velns ar ārā, kas tie viņi tādi ir?
Millers pakratīja galvu. Pārējie vienības locekļi bija iegrimuši drudžainās sarunās ar karavīriem, kas bija palikuši augšā. Paukšķi kļuva aizvien skaļāki, un Vulfs piepeši aptvēra, ka tie ir šāvienu blīkšķi. Atskanēja kluss kliedziens. Visi pacēla galvu. Pēc brīža kaut kas pašāvās garām no augšas, ilga, aizžņaugta kliedziena pavadīts. Tas pazibēja platformas prožektora gaismā un tūlīt pazuda — tas bija cilvēka augums uniformā. Kliedziens pēkšņi aprāvās tālu lejā līdz ar klusu būkšķi un birstošu akmentiņu graboņu.
- Velns parāvis, kas tas bija? — viens no karavīriem iebļāvās.
- Frenkiju nosvieda no klints!
- Skatiedes! Uzbrukums no augšas! — kliedza cits karavīrs.
Visi neaptveramās šausmās raudzījās uz desmitiem tumšu stāvu, kas slīdēja lejup pa virvēm.
SLUDINĀTĀJS RASELS EDIJS VĒROJA, kā draudze pārlingo pēdējo karavīru pāri klints malai. Lai arī caur un caur nīzdams vardarbību, viņš saprata, ka šis karavīrs bija pretojies Dieva gribai. Lai tā notiek! Varbūt viņi atradīs mierinājumu un atpestīšanu, kad Kristus augšāmcels viņus no mirušajiem un šķīstīs no grēka savu ganāmpulku. Varbūt.
Viņš uzrāpās uz Humvee motora pārsega un pārskatīja notiekošo. Karavīri bija atklājuši uguni uz viņa draudzi, un tā kā cu- nami bija vēlusies uz klints malu, līdz lielākā daļa karavīru bija pazuduši pāri dzegai melnajā tumsā.
Lai notiek Viņa prāts.
Sludinātājs Edijs vērās uz brīnumu, šoseja bija pārpildīta ar ticīgajiem, kas nāca no Renesceļa puses, tumsā spīdinādami lāpas un kabatas lukturīšus. Ticīgo straume plūda pāri žogam norobežotajā zonā un izklīda, gaidot turpmākos norādījumus. Pus- jūdzes attālumā liesmas no degošajiem lidlauka angāriem snaik- sdjās pāri izspūrušajām koku galotnēm, pāri galdkalna virsmai metot spilgd sarkanu gaismu. Gaisā virmoja asa degvielas un degošas plastmasas smaka.
Viņam priekšā ļaudis drūzmējās gar klints malu. Karavīri klints augšpusē bija pametuši krietni daudz ekipējuma, un Douks acīmredzot prata ar to apieties. Viņš bija Edijam atzinies, ka desmit gadus nodienējis īpašajos spēkos, tāpēc tagad palīdzēja cilvēkiem dkt galā ar siksnām un lencēm, ar dažādām karabīnēm un citām detaļām, kā arī rādīja, kā laisdes lejup gar klind, neatlaidīgi iegalvodams, ka viņi to spēj.
Un viņi dešām spēja. Ar šādu aprīkojumu tas nebija grūd. Nebija vajadzīgas nekādas īpašās prasmes. Daudzi Doukam tuvumā stāvošie cits aiz cita pagaisa aiz klints malas virvēs — kā ūdenskritums, kas aizslīd tumsā pāri kraujas malai. Tie, kas bija nolaidušies, sūtīja augšup siksnas, cilpas un karabīnes, ko varēja izmantot nākamie.
Edijs vēroja Douku skaļi izkliedzam pavēles. Ieslēdzis rāciju, Edijs sazinājās ar grupiņu, kas uzturējās lidlaukā.
- Redzu, ka esat pielaiduši uguni angāriem. Lielisks darbs.
- Ko mums iesākt ar helikopteru?
- Vai tas ir apsargāts?
- Viens karavīrs un vēl arī pilots. Bruņots… un diezgan satrakojies.
- Nogalināt abus. - Vārdi paspruka, pat neapdomājoties. - Neļaujiet viņiem pacelties gaisā.
- Labi, mācītāj.
- Vai tur ir kāda smagā tehnika?
- Te ir ekskavators.
- Izdragājiet skrejceļus un helikopteru nolaišanās laukumu.
Edijs vēroja pūli. Spītējot ceļu policijas pūlēm un masu arestiem, cilvēku bija aizvien vairāk. Neaptverama aina. Pienācis laiks sākt nākamo uzbrukuma fāzi.
Edijs pacēla rokas un sauca:
- Kristieši! Klausieties!
Aizvien pieaugošais pūlis izlīdzinājās un pierima.
Edijs norādīja ar drebošu pirkstu.
- Vai redzat augstsprieguma elektrības vadus?
- Rausim nost! — kāds pūli iebļāvās.
- Tieši tā! Mēs atslēgsim "Izabellai" elektrību! — viņš sauca. - Es aicinu brīvprātīgos uzrāpties torņos un noplēst vadus!
- Plēšam nost! — pūlis auroja. - Plēšam nost!
- Atslēgsim elektrību!
- Atslēgsim elektrību!
No pūļa atšķēlās cilvēku bariņš un aizplūda pie tuvākā torņa apmēram simts jardu attālumā.
Edijs pacēla abas rokas, un no jauna iestājās klusums. Viņš atkal norādīja ar roku, šoreiz uz antenu, satelītšķīvju, mikroviļņu radaru un mobilo sakaru raidītāju bariņu, kas atradās lifta torņa galotnē pašā klints malā.
- Aizklājiet Sātanam acis! Aizbāziet tam ausis!
- Aizklājiet Sātanam acis!
No pūļa nodalījās vēl bariņš ļaužu un sadrūzmējās ap torni. Pūlim tagad bija skaidra virzība. Tam bija dots rīkojums. Edijs ar drūmu patiku vēroja, kā cilvēki sakāpa uz žoga, kas ieskāva vienu no elektrības torņa kājām, spieda, grūstīja to, līdz visbeidzot žogs ar skaļu kaucienu nogāzās zemē. Pūlis metās uz priekšu, kāds virs satvēra kāpņu zemāko pakāpienu, pievilkās klāt un sāka kāpt augšup. Viņam sekoja vēl viens, tad trešais, un pēc neilga brīža tornis izskadjās pēc koka stumbra, pa kuru rāpuļo skudras.
Edijs nolēca no Humvee un piegāja pie Douka, kas stāvēja klints malā.
- Mans darbs šeit ir paveikts. Es dodos lejā. Dievs ir noteicis, ka tieši man jāstājas pretī Antikristam. Tu pārņem vadību šeit, augšā.
Douks viņu apskāva.
- Lai Dievs jūs svētī, sludinātāj.
- Tagad parādi, kā tikt lejā.
Douks pieliecās, izvilka no kaudzītes sev pie kājām neilona siksnu mudžekli un uzmauca tās Edijam kājās līdz pat gurniem, nostiprinot ar karabīni un uzslidinot tai virsū bremzēšanas kara- bīni.
- To sauc par šveiciešu sēdeklīti, — milzis stāstīja. - Dubultvirve ir izvērta cauri bremzēšanas karabīnei. Kad to palaiž vaļā, kustī- ba dek pārtraukta. Vienu roku te, otru — tur, atliecieties atpakaļ un slidinieties lejā, atsperdamies no klints sienas. Ļaujiet, lai virve slid cauri karabīnei. - Vīrietis pasmaidīja un uzklapēja Edijam pa plecu. - Vienkārši!
Viņš pagriezās un uzsauca:
- Ceļu! Dodiet ceļu sludinātajam Edijam! Viņš laidīsies lejā.
Pūlis pašķirās, un Douks pieveda Ediju pie klints malas. Edijs
pagriezās, satvēra virvi, kā norādīts, un pārslīdēja pāri malai, bikli atsperdamies no klints sienas, kā bija redzējis darām citus. Sirds šķita kāpjam ārā pa muti, un viņš drudžaini bēra lūgšanas.