Viņš pielika pie acīm binokli. Kāds no kāpējiem bija nonācis turpat zem izolatoriem. Douks vēroja, kā vīrietis ieņēma vietu uz kāpnēm un apvija kājas ap torņa režģiem. Pārliecinājies, ka turas stingri, viņš noņēma no pleca bisi, iemeta patronu un pielika ieroci pie pleca.
Tas būs varens skats.
Douks vēroja, kā vīrietis uzmanīgi notēmē. Citi kāpēji bija apstājušies un arī skadjās. Parādījās gaišs zibsnis, un nākamajā brīdī ausīs ieskanējās blīkšķis. Ap vadu pašķīda dzirksteļu spiets, un tas nodrebēja. Apkārtējie vienā balsī iegavilējās.
Vīrietis atkal saņēmās un ielādēja otro patronu. Vēl viens uz- zibsnījums un blīkšķis. Izsprāga tūkstošiem dzirksteļu, un vads saritinājās kā spļāvējkobra, kurai iesists ar akmeņsāls gabaliņu. Ļaudis no jauna uzgavilēja.
Trešais šāviens. Šoreiz cauri tumsai izšļācās milzīgas uguns strūklakas. Ar dobju, spindzošu trinkšķi, kas šķita sadrebinām gaisu, vads pārtrūka, un tā gals slīga lejup kā pātaga palēninātā filmā. Vada ritulis, no kura pilēja uguns, vērpdamies krita virsū pūlim, kas drūzmējās lejā. Atskanēja vairāki būkšķi, noplaiksnīja ugunis, uzšvirkstēja dūmi, vairākus cilvēkus spēcīgi atsvieda malā, un sākās baiļpilna skriešana, ko pavadīja kliedzieni.
Vareni.
Douks atkal pievērsās tornim. Vīrietis pielādēja ieroci un atkal notēmēja. Bet tagad torni uzrāpušies viņam kaut ko sauca. Ko deši? Lai viņš pārstāj? Nē, domās pavēlēja Douks. Aiziet!
Atkal šāviena baukšķis. Ugunīgu dzirksteļu ieskauts, novirpu- ļoja izolatora gabals, pārtrūka otrs vads, taču šoreiz brīvais gals aptinās ap torni. Radās iespaids, ka neredzams milzis ir sapurinājis torni — cilvēki atlupa no kāpnēm un krita, to ķermeņi triecās pret torņa režģiem zemāk un griezdamies vēlās lejup, līdz ar būkšķi atsitās pret zemi.
Vads ieblieza pa torni un locīdamies šāvās atpakaļ, virsū Dou- kam, kaukdams kā milzu elektriskā ģitāra. Douks nolēca no auto, un sprakstošais kabelis, izšķiezdams dzirksteļu šald, pārlidoja pāri. Viņš iemetās panikas pārņemtajā pūlī un, bradādams pa nokritušajiem, pūlējās aizbēgt pēc iespējās tālāk. Humvee uzliesmoja, pēc brīža Douku sasniedza karstuma vilnis un pēkšņs gaismas izvirdums, uzsprāgstot benzīna bākai.
Piecēlies kājās, Douks pārskatīja posdjumus.
Vads bija pārslīdējis pāri pusei nožogotās teritorijas, aiz sevis atstādams uguns sliedi. Arī lifta tornītis un pusducis priežu bija liesmās. Visapkārt degošajam apvidus auto mētājās mirušu un šausmīgi apdegušu cilvēku līķi.
Vēl dažas dvēseles nonākušas debesīs, nodomāja Douks. Vēl dažas dvēseles nosēdušās Tam Kungam pie labās rokas.
68
KENS DOLBIJS VĒROJA monitorā īslaicīgu jaudas pārsprie- gumu, pēc brīža spriegums nokritās un sāka mežonīgi lēkāt.
- "Izabella"! — Viņš atkal drudžaini ievadīja izslēgšanas kodus. Uz ekrāna parādījās viens un tas pats uzraksts:
KODA APIEŠANAS KĻŪDA.
- Velns!
Iekaucās sirēna, kā purva spīgana piegaudodama visu komandtiltiņa telpu, un pie griestiem iezibsnljās sarkanā lampiņa.
- Ārkārtas pārslodze! — Sentvinsents auroja.
Telpu satricināja dobjš būkšķis, un vizualizētāja ekrāns sašķīda sīkos gabaliņos, nobirdinādams uz grīdas stikla šķembu krusu.
- "Izabella"! — Dolbijs sauca, abām rokām apķēris darbstaciju.
Turies, "Izabella"!
Sentvinsents darbojās ap savu konsoli, pūloties izslēgt jaudas slēdžus.
- Pirmās līnijas padeve pārtraukta. Kā tas iespējams?! Nevar būt!
- Kūlis! — Keita iekliedzās, satverdama termināli. - Tas slīd sāņus! Te ir… novirze!
Hazēliusam paspruka kliedziens.
-Čena! Pēdējo ziņu es neizlasīju vispār! Vai tā tev ir?
- Nevaru atrast! — Čena attrauca. - Laikam būs pazudusi. Nē, šķiet, ka ir pazudis viss!
- Pamēģini izdrukāt visu sarunu, — Hazēliuss auroja.
Dolbijs ar pūlēm izslēdza no apziņas apkārt valdošo jucekli.
"Izabella" nereaģēja ne uz vienu ievadīto komandu. Kaut kas bija atgadījies — acīmredzot no ierindas izgājuši visi trīs serveri. Viņš pagriezās pret Edelšteinu.
- Iedarbini galveno datoru. Atslēdz startēšanas un testēšanas sekvences, ielādē to draņķi, un viss!
Pāri sašķidušajam ekrānam pārskrēja dzirksteļojošs loks. Dziļi alā nogranda sprādziena dunoņa, pēc brīža sprādziens atskanēja vēlreiz. "Izabellas" dūkoņa spēcīgi noraustījās, pulsēja un drebēja. Telpā ieplūda dūmi.
- Mēs radām miniatūru melno caurumu, — Keita neskanīgi sacīja.
- Neticami! — iebrēcās Vordlo. - Vai zināt, kāpēc atslēdzās strāva no pirmās līnijas? Tie nelieši pāršāva vadu… Pie "Izabellas" durvīm spiežas vesels bars šo ļautiņu… Ak kungs, tūlīt atslēgsies apsardzes kameras… Tās iet caur liftu…
Vesela rinda ekrānu vienlaikus nošņācās, noņirbēja un izdzisa.
- Nē, dkai ne to!
Vēl vairāki ekrāni ar klusu paukšķi iegrima tumsā. Vairs nedarbojās neviens apsardzes posteņa monitors, brīdinājuma lampiņas mirguļodamas izdzisa. "Izabella" vaidēja, dūkoņa turpināja raustīdes.
- Vai tu drukā? - Hazēliuss uzkliedza Čenai.
- Es atradu. Tagad meklēju printeri, kas vēl darbojas! — Sieviete skaļi klabināja taustiņus, sviedriem ritot pār seju.
- Dievs! Reja, tikai nepazaudē!
- Rokā ir! — Čena iesaucās. - Drukājam!
Viņa pielēca kājās, skrēja uz otru telpas malu, kur bija izvietoti printeri, paķēra papīra lapu, kas tinās ārā, un noplēsa to. Hazēliuss izrāva plato papīra lenti viņai no rokām, salocīja un iegrūda bikšu aizmugurējā kabatā.
- Laižam prom!
Telpu sadrebināja vēl viens slāpēts būkšķis, nogrūzdams Dol- biju zemē. Gaismas noraustījās, datoru monitoriem pārskrēja dzirksteļojošs loks. No "Izabellas" dzīlēm izlauzās dobjš rēciens, it kā agonijas kliedziens. Dolbijs uztrausās kājās un atgriezās savā darba vietā.
Fords saķēra viņu aiz rokas.
- Ken, mums jābēg prom!
Dolbijs nokradja viņa tvērienu un jau kuro reizi ievadīja kodu.
KODA APIEŠANAS KĻODA
Galvenais dators sāka startēšanas rutīnu.
- Alan! Es taču tev liku izslēgt IBM p5 serverus! — Dolbijs brēca.
- Lai paliek, Ken! Laižamies! — Atkal Fords.
Nepadodies," Izabella".
Viņš turpināja darboties. Tā vai citādi, bet viņam bija jāatdzīvina "Izabella". Iekārta bija jāapstādina droši. Bojātais magnēts ira. Abi kuļi caurulē ik pa laikam novirzījās no kursa. Ja tie pie- dursies caurules malai vai aizķers viens otru…
- Dolbij! — Hazēliuss sagrāba vīrieti aiz pleca. - Tu nevari to izglābt. Jādodas prom!
— Aizvācies! — Dolbijs sita Hazēliusam, taču netrāpīja. Viņš pagriezās pret monitoru un iedegās dusmās. - Alan, nolādēta būšana! Tavi serveri vēl darbojas! Es pavēlēju tos apstādināt!
Atbildes nebija. Dolbijs paskadjās apkārt, mēģinādams piedūmotajā telpā atrast Edelšteinu. Viņš izslaucīja asarām pielijušās acis un nokāsējās. Dūmi spiedās visur. Komandtiltiņš bija tukšs. Visi bija aizgājuši.