Viņš varēs izglābt "Izabellu". Viņš zināja. Ja tas nebūs iespējams, tad nebija jēgas dzīvot.
Esmu tepat, "Izabella". Noturies vēl tikai mazu brītiņu.
RASELS EDIJS BIJA TO PAVEICIS. Viņš bija nogalinājis. Dievs viņam bija piešķīris spēku. Kauja sākusies.
Grēcinieka nonāvēšana bija vienā mirklī atdzīvinājusi pūli, gluži vai elektrizējusi visus klātesošos, un ļaužu pūlis uzbudinājumā viļņojās. Enerģijas pārpilns, Edijs stingriem soļiem piegāja pie lielajām titāna durvīm. Viņš pastāvēja pie tām, pagriezās un pacēla šaujamieroci.
- Antikristam bija dotas spējas iedvest dzīvības garu zvēra tēlam! Kurš stāsies man blakus cīņā pret Antikristu?
Ļaužu bars izgrūda piekrišanas aurus.
- Kurš stāsies man blakus cīņā pret zvēru?
Vēl viens vājprātīgs rēciens. Ediju caurstrāvoja spēcinoša šautra.
- Viņš ir nelikumīgais!
Rēciens.
- Ļaunais!
Kā nevaldāms pērkona dārds.
- Dieva un Viņa vienpiedzimušā dēla Jēzus Kristus vārdā mēs viņu iznicināsim!
Visi kā viens metās pie durvīm, taču titāna slānis pat nesakustējās.
- Atkāpties! — Edijs sauca. - Mēs iziesim cauri durvīm!
Viņš jau notēmēja, taču plaukstu sagrāba kāda roka.
- Mācītāj, ar revolveri vien būs par maz.
Priekšā iznāca vīrieds, ģērbies maskēšanās uniformā, uz muguras viņš nesa AR-15 triecienšauteni.
- Redzat to ietaisi? — viņš norādīja uz trim konusiem, kas, uzstādīti uz trijkājiem, bija pavērsti pret durvīm. - Tā ir sienu spridzināšanas iekārta. Tā ir uzstādīta un gatava darbam. Šie karavīri bija nodomājuši izsist durvīs caurumu. Arī viņi bija gribējuši iekļūt "Izabellā".
- Kā tu to zini?
- Maiks Frosts, agrākais īpašo spēku piektās grupas kaujinieks. - Vīrietis spēcīgi saspieda Edija plaukstu sveicienā.
- Ielaid mūs kalnā, Maik.
Frosts piesardzīgi apstaigāja ierīci, apskatīdams metāla konusus.
- Piebāzts ar C-4 sprāgstvielu. Mums ir patiešām paveicies, ka neviena nomaldījusies lode nav te trāpījusi. Visus trīs savieno vadi. Te ir detonators.
Viņš pacēla nelielu cilindru, kam bija pievienots vadiņš. Tādu bija trīs, viņš katru uzmanīgi iestūma sprāgstvielā un aizvilka vadus līdz iekārtām.
- Lieciet visiem atkapties. Talu. Tur, mala. Un uzgrieziet mu- guru.
Edijs steigšus dzina kusdgo puli pec iespejas talak. Frosts izvilka vadus līdz galam, noņēma detonatora vāciņu un novietoja pirkstu uz slēdža.
- Aizklājiet ausis.
FORDS AR PĀRĒJIEM SEKOJA VORDLO, kurš veda zinātniekus datortelpā aiz komandtiltiņa — garā, pustukšā istabā ar pelēkām sienām un trim rindām neuzkrītošu, pelēku plastmasas skapju. Te atradās visātrākais, visjaudīgākais superdators pasaulē. Tā procesori joprojām dūca, katra procesora nelielajos paneļos mirguļoja lampiņas, lielākoties sarkanā un dzeltenā krāsā. Telpas dziļumā bija tērauda durvis.
Grupiņu panāca Hazēliuss.
- Dolbijs atteicās mums pievienoties.
- Mums ir trīs problēmas, — Vordlo pavēstīja. - Pirmā. "Izabella" uzsprāgs. Otrā. Aiz galvenajām durvīm gaida bruņots pūlis. Un trešā. Mēs nevaram saukt palīgā.
- Ko lai mēs darām? — Tibodo gaudās.
- Tērauda durvis gala sienā ved uz vecajiem ogļraktuves tuneļiem. Mums jālaižas prom. Līdz sprādziena brīdim jādek pēc iespējas tālāk.
- Kā mēs no tuneļiem dksim ārā? - Fords jautāja.
- Raktuvju otrā galā ir veca šahta, kuru vēlāk pārvērta par ventilācijas šahtu, lai izvadītu metāna gāzi. Tur joprojām atrodas vinča, lai gan droši vien vairs nedarbojas. Būs kaut kas jāuzmeistaro.
- Vai citas izejas nav?
- Tikai divas — šī un caur galvenajām durvīm, taisni agresīvajā pūlī.
Klusuma brīdis.
Sprādziens satricināja datortelpu, un Fords ar zinātniekiem, sakratīti kā zirņi kārbā, noslīga uz ceļiem. Eksplozijas troksnis atbalsodamies vēlās turp un atpakaļ, blīkšķis kā pērkondārds brāzās cauri kalnam. Gaismas telpā noraustījās, ekrāniem atkal pārskrēja dzirksteļojošs loks. Fords uztrausās kājās un palīdzēja Keitai piecelties.
- Vai tā bija "Izabella"? — Hazēliuss sauca.
- ļa uzsprāgtu "Izabella", mēs jau būtu pagalam, — Vordlo aizrādīja. - Pūlis nupat uzspridzināja titāna durvis.
- Tas nav iespējams!
- Ir, ja liek lietā armijas rīcībā esošos lādiņus.
Piepeši durvis uz komandtiltiņu sāka bungot ar dūrēm. Fords ieklausījās. Dolbijs, komandtiltiņa dūmu mutuļos rēgains kā spoks, stāvēja, noliecies pār darbstaciju, un sparīgi darbojās.
- Hazēlius! — aiz durvīm atskanēja spalgs, apslāpēts spiedziens. - Tu dzirdi, Antikrist? Tūlīt mēs tevi notversim!
SLUDINĀTĀJS RASELS EDIJS KLIEDZA uz tērauda durvīm.
- Hazēlius, tu esi zaimojis Dievu, Viņa vārdu un tos, kas mīt debesīs!
Durvis bija no bieza tērauda, un sprāgstvielu vairs nebija. Šādā slēgtā telpā šaut ar revolveri pa slēdzeni būtu nelietderīgi un pat bīstami.
Cilvēki spiedās pie durvīm, dauzīja ar dūrēm un kliedza.
- Kristieši! — Edija balss nodārdēja plašajā pazemes hallē. - Uzklausiet mani, kristieši!
Pūlis iegrima nemierīgā klusumā, ko pārtrauca vienīgi dziļāk tunelī izvietotās iekārtas velnišķīgā kaukoņa.
- Atkāpieties no durvīm! Mums jāorganizē uzbrukums! — Edijs rādīja. - Alas otrā galā ir sakrautas dubulta T veida tērauda sijas. Lai stiprāki vīri — tikai vīri! — paņem kādu siju un izsit durvis. Pārējiem būs dkpat svarīgs uzdevums. Sadalieties divās daļās. Pirmajai grupai jādodas garajā lokveida tunelī. Lūk, tur! — Vīrietis norādīja uz ovālajām durvīm sienām, par kurām lāsoja kon- densācijas atstātais mitrums. - Pārgrieziet un ar veseriem sadauziet caurules, kabeļus un vadus, kas ved uz superdatoru, uz zvēru!
Viņš pacēla papīra lapu, ko bija izdrukājis no interneta.
- Te ir karte!
Edijs pasniedza to vīriedm, kurš šķita mierīgāks par pārējiem. Viņš savu ieroci nēsāja brīvāk nekā citi, un viņā jautās vadonības gars.
- Lūdzu, ņem. Tu vedīsi viņus cīņā.
- Labi, mācītāja kungs.
- Līdzko izgāzīsim durvis, otrajai grupai jāseko man. Mēs iebruksim vadības telpā, sagūstīsim Antikristu un iznīcināsim visu aparatūru!
Piekrišanas rēcieni. Divdesmit vīri jau nesa šurp tērauda siju. Pūlis pamazām pašķīrās, kad tie klumburēja, pavērsuši sijas galu pret durvīm.
- Aiziet! — sauc Edijs, pakāpdamies malā. - Gāziet ārā durvis!
- Dauziet! Iznīciniet!
Vīri, kas nesa siju, cauri pūlim lēnā riksī tuvojās durvīm. Sija ar spēcīgu būkšķi triecās pret durvīm un mazliet tās ielieca. No atsitiena sija nodrebēja, un vīri ar pūlēm to noturēja.
- Vēlreiz! — Edijs nokomandēja.
TELPU SATRICINĀJA SLĀPĒTS KLAUDZIENS, un spēcīgais trieciens pa metāla durvīm atbalsojās visapkārt. Fords maldījās cauri dūmiem, līdz atrada Dolbiju un sagrāba zinātnieku aiz. pleca.
- Lūdzu, Ken! — viņš sauca. - Dieva dēļ, nāc mums līdzi!
- Neiešu. Piedod, Vaimen, — atvēcinājās Dolbijs. - Es palieku. Es varu… Es varu izglābt "Izabellu".
Fords dzirdēja pūļa kliedzienus un bļāvienus. Ārpusē esošie skaļi dauzīja durvis. Tās padevās, un viena eņģu tapa nokrita uz grīdas.
- Tu nepaspēsi. Vairs nav laika.
Aiz durvīm atskanēja pūļa rēciens:
- Hazēlius! Andkrist!
Dolbijs no jauna iegrima drudžainā darbā.