Pie Forda pieskrēja Keita.
- Mums jāiet tūlīt.
Fords pagriezās, un abi ar Keitu iesteidzās datortelpā. Zinātnieki drūzmējās ap avārijas izeju, kamēr Vordlo pūlējās akdvizēt ieejas paneli, ar vienu roku nepārtraukti ievadīdams kodu, otru turēdams piespiestu pie plaukstu nospieduma lasītāja ekrāna blakus durvīm. Taču lasītājs nedarbojās.
Bum! Durvis uz komandtiltiņu atsprāga vaļā un grabēdamas nozvēlās uz grīdas. Cauri telpai izšāvās ložu krusa. Dolbijs iekliedzās un kā nopļauts sabruka pie savas darbstacijas.
- Kur ir Antikrists? — auroja kāds vīrietis. Fords pieskrēja pie datortelpas durvīm un aizslēdza tās.
Vordlo izņēma atslēgu, atrāva vaļā otras tastatūras paneli, kas ari atradās blakus durvīm, un steigšus ievadīja kodu. Velti.
- Viņi ir tālākajā istabā!
- Laužam ārā durvis!
Otrais mēģinājums bija veiksmīgs, durvis ar vieglu klikšķi atvērās, un zinātnieki sabira drēgnajā, melnajā ogļraktuvju tumsā, kur oda pēc pelējuma. Fords izgāja pēdējais, pastumdams Keitu sev pa priekšu. Tālumā aizstiepās garš, plats tunelis, nostiprināts ar aprūsējušām tērauda sijām, kas, izvietotas netālu cita no citas, balsdja pusiegruvušos, ieplaisājušos griestus. Te valdīja mitruma un puvuma smārds gluži kā vecumvecā purvā — kādreiz tāds šeit bijis. No griestiem pilēja ūdens.
Vordlo aizcirta durvis un mēģināja tās aizslēgt, taču elektrības padeve bija traucēta un elektroniskās slēdzenes nedarbojās.
Datortelpā nodārdēja varens blīkšķis, un pūļa auri kļuva skaļāki. Tarāns bija izgāzis datortelpas durvis.
Vordlo pūlējās iedarbināt slēdzenes vispirms ar magnētisko karti, tad — ievadīdams kodu, spēcīgi spaidot taustiņus.
- Ford, šurp!
Vordlo izvilka aiz jostas aizbāzto otro ieroci un pasniedza Fordam. Tā bija Sig Sauer P229 pistole.
- Es mēģināšu viņus te aizkavēt. Šīs ir tās saucamās kameru sistēmu raktuves ar stabu stiprinājumu, un visas telpas ir savienotas. Steidzieties uz priekšu, turieties kreisajā pusē, paejiet garām strupceļiem, līdz nonāksiet plašajā zālē, kur ogļu slānis izsīkst. Tas ir apmēram trīs jūdžu attālumā. Šahta atrodas tās kreisajā tālākajā kaktā. Ārā tiksiet caur to. Mani negaidiet. Ātri ved visus ārā! Paķer arī šo.
Viņš iegrūda Fordam rokā Maglite kabatas lukturīti.
- Viens jūs neatkausieties, — Fords aizrādīja. - Tā ir tīrā pašnāvība.
- Es viņus aizkavēšu. Tā ir jūsu vienīgā iespēja.
- Tonij… — Hazēliuss iesāka.
- Glābieties!
- Nonāvēt Antikristu! — aiz durvīm slāpēti bauroja. - Nonāvēt!
- Bēdziet! — Vordlo ierēcās.
Viņi skrēja pa tumšo tuneli. Fords noslēdza gājienu, šļakstīdamies cauri peļķēm, kas bija sakrājušās uz raktuvju grīdas, un taustījās ar lukturīti. Vēl aizvien varēja dzirdēt dauzīšanos pa durvīm, brēcienus un vārdu "Antikrists!" atbalsojamies cauri tuneļiem. Pēc brīža atskanēja vairāki šāvieni. Pūlis turpināja aurot un šaudīties, grimstot juceklī un panikā.
Tunelis bija garš un taisns, ik pēc piecdesmit pēdām labajā sienā pavīdēja ejas uz citu tuneli, kas stiepās paralēli. Bitumena ogļu slānis kreisajā pusē bija pamests, vēl pilnībā neiztukšots, atstājot daudzus aklos tuneļus, cirtnes un tumšu ogļu slāņu tiklus.
Aizmugurē atskanēja šāvieni, trokšņi slēgtajā telpā vēlās šurp un turp kā neprātīgi. Gaiss šeit bija nekustīgs un smagnējs, sienas klāja balta salpetra kārta un valgums. Tunelī sākās plats pagrieziens. Fords pieskrēja pie Džūlijas Tibodo, kura sāka atpalikt, aplika viņai roku ap vidu un palīdzēja skriet tālāk.
Apšaude turpinājās. Vordlo ir devies savā pēdējā cīņā kā Leonīds Termopilu kaujā, Fords ieprātojās, apsarga drosmes un ziedošanās pārsteigts.
Tunelis pārauga plašā telpā ar zemiem griestiem — te bija galvenais slānis, kuru balstīja masīvi monolīta stabi, domāti griestu nostiprināšanai. Tie bija divdesmit pēdas plati, to ogļu melnās skaldnes vizēja lukturīšu gaismā, un zāle atgādināja labirintu, kurā juceklīgi izvietoti resni stabi un kameras. Fords apstājās, lai izņemtu magazīnu, un konstatēja, ka tā ir pilnībā pielādēta ar deviņu milimetru patronām. To bija trīspadsmit. Viņš iegrūda magazīnu pistolē.
- Turēsimies kopā! - Hazēliuss uzsauca, mazliet iepalikdams. - Džordž un Alan, jūs abi nāciet talkā Džūlijai. Viņai ir grūti. Vaimen, tu uzkavējies. Tev būs mūs jāpiesedz.
Hazēliuss satvēra Keitu aiz abiem pleciem un ieskatījās viņai sejā.
- Ja ar mani kaut kas atgadās, tu esi manā vietā. Skaidrs?
Keita pamāja.
***
VĪRU GRUPIŅU AR EDIJU PRIEKŠGALĀ atspieda atpakaļ, to apšaudīja viens cilvēks, aizslēpies aiz tuvākā ogļu staba.
- Sargieties! — Edijs kliedza, tēmēdams ar savu Blackhazvk revolveri tur, kur bija pēdējo reizi redzējis zibsni. Viņš izšāva, lai piespiestu ienaidnieku meklēt patvērumu. No mugurpuses atskanēja šāvieni — tur šāva citi, mērķēdami uz vietu, kur pirmīt plaik- snīja uguntiņas ieroča stobra galā. Tunelī lodāja ducis kabatas lukturīšu staru.
- Viņš atrodas aiz tās ogļu sienas! — Edijs sauca. - Piesedziet mani!
Sienu kapāja lodes, šķaidot ogļu atlūzas.
- Pārtraukt uguni!
Edijs piecēlās un pieskrēja pie robustā staba, kas pletās vismaz divdesmit pēdu platumā, pagriezās un pieplaka tam. Tad pamāja ar roku vairākiem citiem kaujiniekiem steigties gar otru pusi un pats, turēdams ieroci gatavībā, zagās gar ogļu staba grumbuļaino virsmu.
šāvējs tādu gājienu bija gaidījis un traucās uz nākamo stabu.
Edijs pacēla ieroci, izšāva, bet netrāpīja. Tomēr vīrietis nepaguva aizskriet līdz stabam — atskanēja vēl viens šāviens, viņš pakrita un sāka līst uz priekšu. No staba otras puses iznāca Frosts, turēdams pistoli abās rokās, un divas reizes iešāva lienošajam vīrietim. Tas savilkās kamolā. Frosts piegāja klāt un iešāva viņam lodi galvā.
- Gaiss drs, — viņš pavēstīja, pārlaizdams tunelim lukturīša staru. - Tikai viens. Pārējie ir aizbēguši.
Rasels Edijs nolaida ieroci un izgāja tuneļa vidū. Ļaudis spiedās cauri durvīm un pildīja telpu, pildīdami to ar skaļu kņadu. Viņš pacēla rokas. Iestājās klusums.
- Atnākusi Viņa lielā dusmu diena! — Edijs sauca.
Viņš juta telpā ieplūstam cilvēku masas, viņš juta sevī iebrāžamies enerģiju, kas kā dinamomašīna uzkurināja apņēmību. Taču sekotāju bija pārāk daudz. Tālāk jādodas mazākā skaitā, ar grupiņu, kas spējīga pārvietoties ātrāk. Viņš pagriezās un iesaucās, pārkliegdams iekārtu griezīgo dūkoņu:
— Tunelī es vedīšu dkai dažus. Un dkai bruņotus vīriešus. Neņemšu līdzi ne sievietes, ne bērnus. Vīri, kam ir gan ierocis, gan pieredze — iznāciet priekšā! Pārējie lai atkāpjas!
Apmēram trīsdesmit vīriešu izspraucās apļa vidū.
- Nostājieties ierindā un parādiet ieročus. Paceliet tos gaisā!
Vīrieši gavilēdami pavicināja ieročus — šautenes un pistoles.
Edijs apstaigāja ierindu, katru pēc kārtas apskatot. Dažus viņš atraidīja — divus ar antīku ieroču kopijām, kas lādējamas pa stobru, pāris pusaudžu ar divdesmit otrā kalibra bisēm un vēl pārīti vīru, kuri izskatījās garā vāji. Palika divi duči.
- Jūs, vīri — jūs nāksiet man līdzi. Sadzīsim pēdas Antikristam, piebeigsim viņa mācekļus. Nostājieties tur.
Viņš pagriezās pret pūli.
- Jūs, pārējos, gaida darbs tajās istabās, kurām nupat gājām cauri. Dievs grib, lai jūs iznīcināt "Izabellu"! Iznīciniet bezdibeņa zvēru, kam vārdā Abadons! Ejiet, ticības kareivji!