Postīt izslāpušie cilvēki aizplūda caur atvērtajām durvīm, vicinādami veserus, cirvjus un beisbola nūjas. No tuvākās telpas jau atlidoja belzienu un cirtienu troksnis.
Iekārta iegaudojās, gluži kā ciešot mokošas sāpes.
Edijs pieķērās Frostam.
- Tu, Maik, turies man līdzās. Tava lietpratība noderēs.
- Labi, mācītāja kungs.
- Labs ir, vīri! Uz priekšu!
HAZĒLIUSS VEDA ZINĀTNIEKUS pa platiem maslvajā ogļu slāni izcirstiem tuneļiem. Fords gāja pēdējais. Viņš raudzījās tumsā un ieklausījās. Apšaude starp Vordlo un pūli bija beigusies, taču vajātāju kliedzienus varēja skaidri dzirdēt — tie bija metušies zinātniekiem pa pēdām.
Klausot Vordlo ieteikumam, viņi turējās kreisajā pusē, brīžiem nonākot strupceļā un kādā aklajā ejā, un tad bija spiesti griezties atpakaļ. Raktuves bija milzīgas, lielais bitumena ogļu slānis stiepās trijos virzienos un šķita bezgalīgs. Slānī bija izcirsts līkloču tuneļu labirints, šur tur atstājot stāvam četrstūrainus ogļu stabus, un šāda sistēma veidoja neparedzamu, neiedomājamu telpu jeb kameru virteni un mudžekli. Zemē bija iestrādātas vagonešu sliedes, kas palikušas vēl no divdesmitā gadsimta piecdesmitajiem gadiem. Vietumis mētājās sarūsējušas metāla vagonetes, pūstošas virves, salauzd motori un pamestu ogļu kaudzes. Zemākās vietās nācās laipot starp gļotaina ūdens lāmām.
Skrienot cauri tuneļiem, viņi dzirdēja "Izabellas" dobjos rēcienus, kas atgādināja nāvīgi ievainota zvēra pirmsnāves baurus. Ikreiz apstājies un ieklausījies, Fords dzirdēja arī vajātāju saklaigāšanos.
Pēc minūtēm divdesmit Hazēliuss atvēlēja īsu atpūtas brīdi. Visi sabruka uz miklās zemes, nelikdamies zinis par melnajiem, glumajiem ogļu dubļiem.
Keita notupās blakus Fordam, un viņš aplika tai roku ap pleciem.
- "Izabella" jebkurā brīdī var uziet gaisā, - Hazēliuss brīdināja. - Nav zināms, kāds būs sprādziens — vai kā milzīga parasta bumba, vai kā neliela atombumba.
- Ak, ļēzus, — Iness nopūtās.
- Vēl nejaukāk ir tas, ka daži detektori ir pildīti ar šķidro ūdeņradi, tas ir ugunsnedrošs, — Hazēliuss turpināja. Vienā neitrīno detektorā ir piecdesmit tūkstoši galonu* perhloretilēna, otrā — simts tūkstoši galonu alkānu. Tie ir viegli uzliesmojoši. Paraugie- ties apkārt — raktuvēs palicis papilnam viegli degošu ogļu. Tiklīdz "Izabella" eksplodēs, viss kalns drīz būs vienās liesmās. Un to nekādi nevarēs apturēt.
Klusums.
- Sprādziens var arī sagraut raktuvju šahtas un ejas.
No tuneļiem atbalsojās vajātāju pūļa saceltā kakofonija, kurā ik pa brīdim ieskanējās kāds šāviena blīkšķis. Tā uz laiku nomāca "Izabellas" čerkstošo, drebelīgo, vibrējošo dūkoņu.
Fords saprata, ka pūlis pamazām tuvojas.
- Es mazliet atpalikšu un raidīšu viņu virzienā pa kādai lodei, — viņš pieteicās. - Lai patraucētu medības.
- Lieliski, — atsaucās Hazēliuss. - Tikai iztiksim bez slepkavošanas.
Viņi devās tālāk. Fords iegāja kādā sānu tunelī, izslēdza lukturīti un vērīgi klausījās. Cauri alām šurp vēlās pūļa saceltais tracis.
Turēdams roku uz sienas, Fords taustījās pa tuneli, iegaumēdams ceļu. Troksnis pamazām auga augumā, un drīz viņš tālumā varēja izšķirt tikko manāmus šaudīgus kabatas lukturīšu starus. Viņš izņēma ieroci, notupās aiz ogļu staba un pavērsa to ieslīpi pret griestiem.
Gūstītāji nāca tuvāk. Fords nospieda mēlīti, citu aiz citas izšaudams trīs lodes no deviņu milimetru Parabellum revolvera, šā-
* 189 270,6 litri
vieni ierobežotajā telpā nodārdēja kā pērkona grāvieni. Edija orda atkāpās, mežonīgi šaudīdamies tumsā.
Pieliecies un ieskrējis tumšā ejā, Fords sataustīja tālāko sienu un, pie tās turēdamies, steigšus pagāja garām vēl divām ejām. Šurp nāca cita meklētāju grupiņa — acīmredzot vajātāji bija sadalījušies bariņos. Šāvienu dēļ tā tagad virzījās piesardzīgāk. Viņš izšāva piecas reizes, lai kaut uz brīdi tos aizkavētu.
Atkāpdamies, taču neatraudams plaukstu no sienas, viņš saskaitīja trīs stabus, līdz atļāvās ieslēgt lukturīti. Fords skrēja vieglā riksī, mazliet pieliecies, cerēdams drīz panākt biedrus. Taču skriedams viņš izdzirdēja dīvainu troksni, kas atgādināja skaļu kāsu, un apstājās. "Izabellas" rūkšana pēkšņi mainīja tonalitāti, vienā mirklī spalgi iespiedzās, līdz pārvērtās ausis plosošā kaucienā. Baismīgais rēciens kļuva aizvien skaļāks un skaļāks, kalnu satricināja kreščendo. Aptvēris, kas tūlīt notiks, Fords nometās uz zemes.
Rēciens pārgāja zemestrīcē — zeme iedrebējās. Atskanēja visaptverošs blaukšķis, cauri raktuvēm izbrāzās pārspiediena vilnis, kas cilvēku pacēla kā lapu un ietrieca ogļu stabā. Pērkona dārdam aizplūstot tālāk alās, tam pa pēdām traucās spēcīgs vējš, kaukdams kā sirēna. Fords sarāvās ogļu staba aizvējā un pielieca galvu. Garām lidoja ogļu gabaliņi un akmeņi.
Tad viņš apvēlās un pacēla acis. Tuneļa griesti sprēgāja un plaisāja, bira javas atlūzas un ogļu krikumi. Viņš pielēca kājās un metās skriešus, mēģinādams aizbēgt no brūkošā tuneļa, kas rēkdams tuvojās.
SPRĀDZIENA SPĒKS NOTRIECA Ediju zemē. Viņš gulēja uz vēdera dubļainā peļķē. Visapkārt bira akmentiņu un grants krusa, tuneļos te tuvu, te tālu dimdēja un atbalsojās grāvieni kā pērkona dārdi. Gaisā virmoja putekļi, un bija grūti elpot. Šķita, ka viss brūk un jūk.
Aizritēja dažas minūtes, un griestu iegrūšana mitējās, tikai retumis kaut kur nodārdināja. Trokšņiem aprimstot, iestājās nemierpilns klusums — "Izabellas" balss bija izdzisusi. Mašīna bija pagalam.
Viņi bija to nobeiguši.
Edijs uztrausās sēdus un ieklepojās. Patausdjies apkārt putekļu mākoņos, kas vai žņaudza nost, viņš atrada savu kabatas lukturīti, kas joprojām spīdēja tumsā. Ari pārējie slējās kājās, un viņu lukturīši mirdzēja kā bezķermeniski jāņtārpiņi miglā. Tikai divdesmit jardus aiz muguras griesti bija iegruvuši, taču viņiem bija laimējies palikt dzīviem.
- Lai slavēts Tas Kungs! — Edijs uzsauca, iekāsēdamies.
- Lai slavēts Tas Kungs! — kāds tuvumā piebalsoja.
Edijs pārskatīja sekotājus. Dažus kaujiniekus bija ievainojuši krītoši akmeņi. Dažiem bija asinīm noplūdušas pieres un brūces plecos. Citi likās neskarti. Tomēr neviens nebija gājis bojā.
Edijs atbalstījās pret klints sienu, aumaļām vilkdams plaušās gaisu. Pēdīgi, ar pūlēm nostājies taisni, viņš ierunājās:
- Es redzēju jaunas debesis un jaunu zemi, jo pirmā debess un pirmā zeme bija zudusi.
Viņš pacēla abas rokas, vienā turēdams revolveri, otrā — kabatas lukturīti.
- Dieva kareivji! Zvērs ir beigts! Taču neaizmirsīsim, ka mūs gaida vēl svarīgāks uzdevums. - Edijs norādīja uz virmojošo melnumu. - Tur, tumsā, slapstās Antikrists ar saviem mācekļiem. Mums ir jāpabeidz kauja. - Mācītājs paraudzījās apkārt. - Celties! Zvērs ir miris! Lai slavēts Tas Kungs!
Viņa aicinājums pamazām iedvesa dzīvību sastingušajā grupiņā.
- Sameklējiet savus ieročus un kabatas lukturīšus! Stājieties man līdzās!
Tie, kam no rokām bija izkrituši ieroči, sameklēja tos, un pēc dažām minūtēm visi nostājās apkārt, bruņoti un gatavi turpināt ceļu. Tas bija brīnums — tunelis iegruvis vietā, kur viņi vēl pirms brīža bija stāvējuši. Taču Tas Kungs bija viņus saudzējis.
Edijs bija neuzvarams. Ja Kungs ir viņa pusē, kurš gan var viņu pārspēt?
- Viņi bija tur, priekšā, - vajātāju vadonis rādija. - Tajā tuneli. Tur griesti iebrukuši tikai daļēji, un mēs varēsim pārrāpties pāri gruvešiem. Ejam!