- Ejam Jēzus Kristus vārdā!
- Lai slavēts Jēzus!
Edijs veda grupiņu, juzdams, ka spēki un paļāvība atgriežas. Zvanīšana ausīs palēnām pārgāja. Viņi kāpelēja pāri sadragātiem klints gabaliem, kas bija nokrituši no griestiem. No iegrimušajiem, ieplaisājušajiem griestiem joprojām bira sīkāki akmentiņi, taču gājējiem nedraudēja briesmas tikt apraktiem. Putekļiem nosēžoties, arī redzamība uzlabojās.
Grupiņa nonāca pie pazemes zāles, kurai vienā malā bija iegruvuši griesti. Cauri atverei ievējoja svaiga, dra gaisa plūsma, izklīdinot putekļus. Tālākajā sienā vīdēja prāva tuneļa atvere.
Edijs apstājās, gudrodams, uz kuru pusi Antikrists devies. Viņš ar zīmi pavēlēja pārējiem apklust un izslēgt lukturīšus. Klusumā un tumsā nekas nebija ne redzams, ne dzirdams. Mācītājs nolieca galvu.
- Kungs, rādi mums ceļu!
Viņš nedomādams pacēla lukturīti, ieslēdza to un ieraudzīja tā staru apspīdam kādu tuneli.
- Mēs dosimies šeit, — Edijs norādīja. Pārējie sekoja, un lukturīšu gaisma zvārojās un šūpojās biezajā tumsā kā gailošas acis.
SPRĀDZIENA APDULLINĀTAIS BIGEJS gulēja augsti saaugušās lucernas laukā, pārspiediena viļņi vēlās pāri ielejai un klinšu galotnēm. Triecienviļņi nolieca līdz ar zemi vībotnes, ar visām saknēm izrāva kokus, šķaidīja smiltis un granti kā automāts, kas šauj ar kartečām. Zeme drebēja un trīcēja. Viņš aizklāja seju un, kad pirmie viļņi patraucās garām, piecēlās sēdus. Virs klintīm mutuļoja milzīga uguns bumba, liesmojoša lode, kas svaidīja apkārt dūmu mutuļus, putekļus un atlūzas. Sejā ietriecās svilinošs karstums, un viņš aizgriezās.
No lucernas biežņas atskanēja aizžņaugti lāsti, un drīz no turienes iznira Villija Besenti galva ar sajauktiem madem.
- Jods viņ' rāvis!
Šur tur laukā gausi kājās cēlās cilvēki. Zirgi, kurus indiāņi sprādziena brīdī pulcēja kopā, bija satrūkušies, saslējušies pakaļkājās un spārdījušies, mežonīgās bailēs krākdami. Daži bija izrā- vušies un pa galvu, pa kaklu metušies bēgt pāri lucernas laukam.
Bigejs izslējās. Tipi bija aizpūsts, kārtis salūzušas mētājās kur kurā, audekls bija saplosīts kā konfed. Sprādziens bija nostūmis veco Nakajiokas tirgotavu no pamadem. Viņš vērās tumsā un mēģināja saskatīt savu zirgu Ziemu, prātodams, kur tas varētu būt.
- Kas ta' šitas bija? — Besenti ieprasījās, lūkodamies augšup.
Milzīgā uguns bumba šķita peldam augstu pāri koku galotnēm, karājamies viņiem virs galvām. Tā slīdēja un virpuļoja, kļūdama tumši sarkanbrūna, un pamazām ruka.
Galdkalna virsotnē virs "Izabellas" Bigejs bija redzējis sapulcējamies simdem, varbūt pat tūkstošiem ļaužu. Ko ar dem bija izdarījis sprādziens? To iedomādamies, viņš nodrebēja. Sprādziena dārds bija atskanējis no pazemes — tur, kur pirmīt Bigejs bija dzirdējis klusus šāvienu paukšķus.
Pārlaidis skatienu laukam, Bigejs aši saskaitīja. Neviens nebija pazudis.
- Mums jāved visi prom, un pa fikso! — viņš uzsauca Marijai Atsitijai. - Tas nekas, ka zirgu maz. Sasēdieties pa diviem un jājiet uz Pusnakts taku.
Netālu dienvidu pusē zeme ierūcās un nodrebēja. Ielejas otrā galā lucernas lauks ieliecās, iegrima, un zemi izvagoja plaisu tīkls. Gaisā uzšāvās putekļu mākonis — zemē iepletās milzīgs caurums, tik liels kā futbola laukums, un tā malas ieslīdēja pazemes tumsā.
- Vecās raktuves gāžas kopā, - Besenti noteica.
Atkal iedrebējās zeme, tad vēlreiz. Gan tuvu, gan tālu gaisā uzvijās putekļu vērpetes. Sarkanbrūnā ugunsbumba slīdēja, aizvien satumstot, palēnām samazinājās un gurdi izplēnēja.
Bigejs satvēra Mariju Atsitiju aiz pleciem.
- Ved visus prom! Paķeriet visus, gan cilvēkus, gan zirgus, kas ir tuvumā, un steidziedes uz Pusnakts taku.
— Un tu?
- Es skriešu sameklēt bēgļus.
- Vai tu esi traks?
Bigejs pašūpoja galvu.
- Arī Ziema ir aizlaidusies. Neprasi, lai es viņu te pametu.
Marija Atsitija ilgi vērās vīried, tad pagriezās un uzsauca pārējiem atstāt mantas un sakāpt zirgos — ja vajadzīgs, pa diviem.
- Viens tu to nevarēsi, — Besend aizrādīja.
- Būs labāk, ja tu dosies prom kopā ar visiem.
- Nekā nebija.
Bigejs uzsita draugam pa plecu.
- Paldies.
Galdkalna virsmu atkal satricināja pazemes grūdieni un dārdi, tagad no austrumu un dienvidu puses — tur, kur bija aizbēguši zirgi. Lūkodamies mēness gaismas pielietajā laukā, Bigejs vēroja, kā gaisā dažviet ik pa laikam uzvijas putekļu vērpetes.
Iegruvumi. Vecās raktuves patiešām bruka kopā. Uguns plosījās vietā, kur atradās "Izabella", debesīs vērpās bangojošu dūmu stabi, liesmu iekrāsoti viegli oranži. Pirmais sprādziens bijis tikai sākums — liesmas pamazām pārņēma aizvien plašāku galdkalna virsmu. Ogļu slāņiem izvagotie un metāna gāzu piesātinātie tuneļi šķietami ļāva dusmām vaļu.
Atgriezās Marija Atsidja ar kādu zirgu.
- Te izskatās kā pasaules gals.
Bigejs pašūpoja galvu.
- Iespējams, tas tiešām ir pasaules gals.
Viņš noklusa un sāka skandēt mazzināmos "Krītošās zvaigznes" vārdus:
- Aninč bichaha'oh koshee'…
KAD FORDS ATGUVĀS, visapkārt valdīja tumsa, gaisā biezēja putekļi un dvakoja pēc svaigas ogļu gāzes. Sabirzušu akmens šķembu klāts, viņš palūkojās apkārt. Ausīs zvanīja, galva plīsa pušu.
- Keita! — viņš sauca.
Klusums.
- Keita!
Fordu sagrāba panika. Viņš atstūma sabirzušo akmeni, pietrau- sās četrrāpus, pārlaidis plaukstas atlūzām, ieraudzīja atspīdumu un sadabūja savu kabatas lukturīd, kas nebija izdzisis. Paspīdinājis apkārt, gaismas starā viņš ieraudzīja, ka tunelī divdesmit pēdu attālumā, klinšu gabalu pa pusei aprakts, kāds guļ. Fords pierāpās klāt.
Tas bija Hazēliuss. Viņam no deguna stiepās asiņu tērcīte. Fords patausdja pulsu. Tas bija labi jūtams.
- Gregorij! — viņš iečukstēja vīriedm ausī. - Jūs mani dzirdat?
Zinātnieka galva pagriezās, pārsteidzoši dzidrās zilās acis atvērās… un samiedzās lukturīša gaismā.
- Kas… notika? — viņš izgārdza.
- Eksplozija. Un iebruka griesti.
Vīrieša acīs atausa saprašana.
- Kur pārējie?
- Es nezinu. Brīdī, kad sprāga, es steidzos jums pakaļ.
- Kad sāka birt akmeņi no griestiem, visi pamuka kur kurais. - Zinātnieks paraudzījās lejup. - Kāja…
Fords centās atbrīvot Hazēliusa ķermeņa lejasdaļu no drupām un atlūzām. Uz kreisās kājas bija uzkritis pamatīgs akmens. Viņš satvēra to aiz malām un lēni nocēla nost. Kāja izskatījās viegli ieliekta.
- Palīdzi man pieceldes, Vaimen.
- Diemžēl jums ir lauzta kāja, — Fords norādīja.
- Tas nekas. Mums jāiet tālāk.
- Bet ja tā ir lauzta…
- Palīdzi piecelties, nolādēts!
Fords aplika Hazēliusa roku sev ap pleciem un palīdzēja viņam pieslieties kājās. Turēdamies pie Forda, Hazēliuss klum- buroja uz priekšu.
- Es varēšu paiet, ja tu mani balstīsi.
Fords ieklausījās.
Varēja sadzirdēt tālas balsis un saucienus. Neticami — pūlis joprojām dzinās viņiem pakaļ. Bet varbūt tas, iespējams, tāpat kā zinātnieki gribēja tikt ārā no šā labirinta.
Virzīdamies cauri gruvešiem, Fords ik uz soļa balstija Hazēliusu, vilka zinātnieku pāri sakritušajiem klints gabaliem, zem prāvajiem caurumiem virs galvas, cauri ejām, kuras sprādziens bija izrāvis tuneļos, garām kambariem, kurus iegruvums bija aizbēris. No pārējiem zinātniekiem nebija ne miņas.