- Keita! — Fords sauca tumsā.
Atbildes nebija.
Fords sataustīja savu Sig Sauer. Astoņas patronas izlietotas, palikušas piecas.
- Man drusku reibst galva, — Hazēliuss pasūdzējās.
Viņi gausi virzījās uz priekšu un no šaura tuneļa nonāca kādā šķērsejā. Fords vairs nesaprata, kur atrodas. Balsis kļuva aizvien skaļākas un spokainā kārtā šķita nākam no visām pusēm.
- Es tiešām ne uz bridi… negaidīju… neko tādu. - Hazēliusa balss izdzisa.
Fords gribēja atkal saukt Keitu, taču neuzdrošinājās. Te bija tik biezi putekļi, tik daudz tuneļu — ja viņa atsauksies, vajātāji var sievieti atrast.
Hazēliuss atkal paklupa un sāpēs iekliedzās. Fords vairs tikai ar grūtībām spēja viņu noturēt. Zinātnieks nošļuka zemē, sa- gumstot kā pustukšs maiss. Vairs nejaudādams vīrieti pastiept, Fords pieliecās un mēģināja uzmest Hazēliusu sev plecos, tomēr tunelis bija pārāk šaurs, un pūliņi sagādāja Hazēliusam pārāk lielas mokas.
Fords nolaida zinātnieku zemē un pataustīja pulsu — tas bija sekls un straujš. Hazēliusam uz pieres izsitās mikli sviedri. Viņam sākās šoks.
- Gregorij, jūs mani dzirdat?
Zinātnieks novaidējās un pagrieza galvu.
- Piedod, — viņš čukstēja. - Es nevarēšu.
- Es apskatīšu jūsu kāju.
Fords pāršķēla bikšu staru ar kabatas nazi. Kājā bija vaļējs lūzums, augšsdlba kauls bija pārplēsis ādu. Turpinot ceļu, pastāvēja bažas, ka pārlūzušais kauls var pārcirst augšsdlba artēriju.
Fords slidināja apkārt Maglite lukturīša staru, taču neuzdrošinājās celt to augstu. Tuvumā nevienu neredzēja, taču pārdesmit pēdu attālumā pretējā sienā zem tuneļa grīdas līmeņa bija sekla cirtne, kuru daļēji aizsedza nobirušie akmeņi. Tas būtu labs patvērums.
- Mēs tur paslēpsimies.
Viņš paņēma Hazēliusu aiz padusēm un ievilka nišā. Salasījis izbārstītos klints gabalus, Fords uzslēja zemu sienu, aiz kuras varētu patverties. Balsis skanēja aizvien tuvāk.
Kaut nu Keitai izdotos aizmukt.
Fords bija uzlasījis visus tuvumā sakritušos akmeņus. Sieniņa bija divas pēdas augsta, un aiz tās varētu noslēpties, ja abi noguļas zemē. Fords aizlīda aiz sienas, novilka jaku un saritināja to, palikdams Hazēliusam pagalvī, un tad izslēdza lukturīti.
- Paldies, Vaimen, — Hazēliuss ieteicās.
Kādu brīdi ne viens, ne otrs nebilda ne vārda, līdz Hazēliuss lietišķā balsī sacīja:
- Zināt, mani nogalinās.
- Nenogalinās, ja vien es varēšu to novērst. - Fords sagrābstīja ieroci.
Hazēliuss tumsā sataustīja viņa roku.
- Nē. Nevajag slepkavot. Tas būtu nepareizi — pat neņemot vērā faktu, ka mums pretī stājas milzīgs pārspēks.
- Tas nav nepareizi, ja jūs pašu grasās nogalināt.
- Mēs visi esam viens, — Hazēliuss pamācīja. - Nonāvēt vienu ir tas pats, kas nonāvēt sevi pašu.
- Lūdzu, iztiksim bez tām reliģiskajām blēņām.
Hazēliuss ievaidējās un norija siekalas.
- Vaimen, esmu jūsos vīlies. Jūs esat vienīgais no mums, kas nespēj pieņemt šo pārsteidzošo pavērsienu.
- Pārtrauciet runāt un neslejieties augšā.
Abi pieplaka aiz nelīdzenās akmens sieniņas. Gaiss oda pēc putekļiem un pelējuma. Balsis tuvojās, akmens gaiteņos atbalsojās soļi un klaudzoņa. Pēc neilga brīža putekļainajā gaisā iezai- gojās blāvs lāpu spīdums. Lielā sasprindzinājuma dēļ Fordam pat bija grūti elpot. Pūlis nāca aizvien tuvāk un kļuva arvien trokšņaināks. Negaidot tas atradās tepat blakus. Edija orda šķietami veselu mūžību slāja garām, to kabatas lukturīši un lāpas meta uz griesdem ellišķīgus oranžus apveidus, un ēnas uz sienām izskatījās nedabiskas, kroplīgas. Ar laiku garāmejošo cilvēku saceltais troksnis noklusa, pierima, drebelīgo liesmu mestā gaisma izplēnēja. Atgriezās tumsa. Fords dzirdēja Hazēliusu gari, sāpjpilni nopūšamies:
- Mans Dievs!
Fordam ienāca prātā traka doma — vai tiešām Hazēliuss iegrimis lūgšanā?
- Viņi uzskata mani… par Andkristu… — vīrietis klusi, ērmoti nosmējās.
Fords piecēlās kājās un vērās tumsā. Pūļa troksnis pamazām izgaisa, un atkal iestājās klusums, kuru lāgu lāgiem pārtrauca birstošu akmentiņu grabēšana.
- Varbūt es patiešām esmu Antikrists… — Hazēliuss iegārdzās. Fords nedka gudrs, no smiekliem vai sāpēm. Hazēliuss pamazām zaudē saprātu, viņš nosprieda, atgaiņāja šo domu un sāka lauzīt galvu, ko tagad iesākt. Tunelī vilka viegls vējiņš, nesdams līdzi degošu ogļu smārdu un tikko samanāmu biedējošu vibrāciju — ugunsgrēka vēstnesi.
- Mums jātiek ārā.
Hazēliuss neatbildēja.
Fords satvēra zinātnieku zem padusēm.
- Aiziet! Pamēģiniet pakustēties. Mēs nedrīkstam te uzkavēties. Mums jāatrod pārējie un jādek pie vinčas.
Cauri tuneļiem izvēlās slāpēta eksplozijas būkšķa atbalss. Gaisā sabiezēja ogļu dūmu smārds.
- Un tagad mani nogalinās… — Atkal atskanēja spokainie smiekli.
Uzcēlis Hazēliusu sev mugurā un saķēris aiz rokām, Fords vilka viņu pa tuneli.
- Paradoksāli… — Hazēliuss murmināja. - Kļūt par mocekli… Cilvēki ir tik dumji… tik lētticīgi… Bet es nebiju pārdomājis visu, kā nākas… Tāds pats muļķis kā pārējie.
Fords paspīdināja gaismu sev priekšā. Tunelis pārgāja paplatā alā.
- Tagad es par to samaksāšu… Antikrists, tā mani nodēvēja… Nudien, Antikrists! — Atkal samocīti, krampjaini smiekli. Fords lēnām steberēja uz priekšu un nonāca alai līdzīgajā cirtnē. Pa labi iebrukušas ogļu un akmens kaudzes jaucās ar grumbuļainajām, sastingušajām pirīta straumēm, kas kabatas lukturīša gaismā vizuļoja kā zelts.
Lēni, ar lielu piepūli Fords vilka savu nastu dziļumā. Tālajā kaktā no tumsas piepeši iznira šahta — apaļa bedre apmēram piecu pēdu diametrā. Tajā karājās virve.
Viņš noguldīja Hazēliusu uz akmens grīdas un pabāza tam pagalvī jaku. Telpu satricināja sprādziens, visapkārt no griestiem bira akmentiņi un cid krikumi. Dūmi koda acis. Jebkurā mirkli uguns, nākdama arvien tuvāk, varēja uzsūkt visu skābekli, un tad gals klāt.
Fords satvēra virvi. Tā izjuka viņam plaukstās, pašķīrās un at- šķēlās, tās gals virpuļodams noslīdēja dziļajā šahtā. Pēc dažiem mirkļiem lejā noplunkšķēja.
Viņš paspīdināja lukturīd augšup un redzēja, ka bedre ar gludenajām sienām sdepjas augšup, cik vien tālu skatiens sniedz. Sapuvušais virves gals līgojās gaisā. Vinča nekur nebija redzama.
Viņš piegāja pie Hazēliusa un manīja, ka zinātnieks slīgst neprāta murgos, ik pa laikam klusi iesmiedamies. Fords notupās un iegrima domās. Hazēliusa murmināšana apgrūtināja pārdomas, līdz viņš izdzirdēja to pieminam Džo Blicu.
Tad Fords ieklausījās.
- Vai jūs nupat teicāt — Džons Blics?
- Džons Blics… — Hazēliuss purpināja. - Leitnants Skots Mor- gans… Bernards Habels… Kurts fon Reičens… Kapteinis Čārlzs Gordons…
- Kas ir Džo Blics?
- Džo Blics… Kapteinis B. A. Nortrups… Renē Lafaijets…
- Kas šie cilvēki ir? — Fords dncināja.
- Nekas. Šie cilvēki… nepastāv… Noms de plūme…
- Pseidonīmi? — Fords pārliecās pār Hazēliusu. Vārajā gaismiņā zinātnieka seja viegli zaigoja sviedros. Acis bija glāžainas, taču ievainotajā jautās neparasts, gluži vai pārdabisks dzīvīgums. - Kā pseidonīmi tie bija?
- Kā gan cita? Dižā L. Rona Habarda… Gudrs vīrs… Tiesa, viņu nesaukāja par Antikristu… Tādā ziņā tam smurgulim veicās.
Tas bija kā zibens spēriens. Džo Blics ir L. Rona Habarda pseidonīms? Rons Flabards bija zinātniskās fantastikas rakstnieks, kas izveidoja pats savu reliģiju, nosaukdams to par scientoloģiju un pasludinādams sevi par pravied. Fords atcerējās plaši zināmo nostāstu, ka pirms scientoloģijas dibināšanas Habards bija paziņojis saviem kolēģiem — visdižākais cilvēka sasniegums uz šīs zemes ir izveidot visā pasaulē atzītu reliģiju. Rakstnieks to patiešām paveica, no pseidozinātnes un juceklīga misticisma izveidodams saistošu un izplatītu reliģiju.