Pasaulē atzīta reliģija… Vai tas ir iespējams? Vai uz to norādīja Hazēliusa prātojumi? Vai tāds bija viņa rūpīgi atlasītās komandas mērķis? Un tās locekļu traģiskā pagātne? "Izabella", dižākais zinātniskais eksperiments cilvēces vēsturē? Savrupība? Galdkalns? Ziņas? Noslēpumainība? Dieva balss?
Fords dziļi ieelpoja, noliecās un čukstus uzrunāja zinātnieku.
- Volkonskis tieši pirms nāves uzrakstīja zīmīti. Es to atradu. Tajā bija arī šādas rindas: "Es redzēju cauri šim neprātam! Lai to pierādītu, es nosaukšu tikai vienu vārdu. Džo Blics."
— Jā… Jā… - Hazēliuss atteica. - Pīters bija gudrs… Pārāk gudrs, un tas viņam nāca par sliktu… Šajā gadījumā es pieļāvu misēkli.
Bija jāizvēlas kāds cits. - Klusums un gara nopUta. - Mans prāts bija aizklidis. - Balss svārstījās uz robežas ar neprātu. - Ko es izstāstīju?
Hazēliuss bija atgriezies īstenībā, lai ari uz īsu brīdi.
- Džo Blics patiesībā bija L. Rons Habards. Cilvēks, kurš izgudroja pats savu reliģiju. Ko jūs ar to visu domājāt?
- Es murgoju.
- Bet tāds bija jūsu plāns, — Fords neatlaidās. - Vai ne?
- Nesaprotu, ko jūs ar to domājat, — Hazēliusa balss vērtās mazdrusciņ skarbāka.
- Skaidrs, ka saprotat. Jūs visu sīki izplānojāt — "Izabellas" izveide, nedienas ar aparatūru, Dieva balss. Tas viss patiesībā bija jūsu roku darbs. Hakeris esat jūs.
- Vaimen, jūs gvelžat pilnīgas muļķības. - Tagad izklausījās, ka Hazēliuss ir pilnībā atžirdzis un atgriezies realitātē.
Fords papurināja galvu. Atbilde gandrīz nedēļu bija atradusies burtiski acu priekšā — viņam izsniegtajā dosjē.
- Jūs lielāko daļu savas dzīves esat noņēmies ar utopiskām politiskajām shēmām, — Fords bilda.
- Vai tad daudzi ar to nenodarbojas?
- Ne jau līdz apsēstībai. Jūs bijāt kā apmāts, un ļaunākais bija tas, ka neviens jūs neuzklausīja pat pēc tam, kad ieguvāt Nobela prēmiju. Tas jūs droši vien padarīja traku — gudrākais vīrs uz zemeslodes nevar atrast dzirdīgas ausis. Tad nomira jūsu sieva, un jūs noslēdzāties no visas pasaules. Divus gadus vēlāk nācāt atklātībā ar savu ideju par "Izabellu". Jums bija kas sakāms. Jūs gribējāt, lai jūsos ieklausās. Tagad jūs vairāk par visu alkāt mainīt pasauli. Kā to paveikt vislabāk, ja ne kļūstot par pravieti? Aizsākt pašam savu reliģiju…
Fords dzirdēja Hazēliusa smago elpu tumsā.
- Jūsu teorija ir… totāls vājprāts, — Hazēliuss ievaidēdamies atcirta.
- Jūs nācāt klajā ar priekšlikumu izveidot projektu "Izabella" — iekārtu, kas izmeklētu Lielo sprādzienu, pašu radīšanas brīdi. Jūs to uzbūvējāt. Jūs pats atlasījāt savus padotos pēc principa, lai viņi psiholoģiskajā ziņā būtu viegli ietekmējami. Jūs visu izrīkojāt un izkārtojāt, jūs bijāt iecerējis izdarīt vislielāko atklājumu zinātnes vēsturē. Un kāds tas ir? Atklāt Dievu, ko gan citu. Šāds atklājums padarītu jūs par Viņa pravieti. Tā taču ir, vai ne? Jums bija padomā kļūt par vēl vienu L. Ronu Habardu.
- Jūs nudien esat pavisam sajucis.
- Jūsu sieva nāves brīdī nebija stāvokli. To jūs izdomājāt. Jūs būtu tā reaģējis uz jebkuru vārdu, kuru iekārta nosauktu. Jūs uzminējāt skaitļus, kurus bija iedomājusies Keita, jo viņu labi pazināt. Tur nebija pilnīgi nekā pārdabiska.
Vienīgā atbilde bija Hazēliusa vienmērīgā elpa.
— Jūs sapulcinājāt divpadsmit paša atlasītus zinātniekus. Lasot viņu dosjē, mani pārsteidza tas, ka ikviens bija likteņa sists un dauzīts, ikviens meklēja dzīves jēgu. Un mani tas izbrīnīja. Tagad es zinu, kāpēc tas tā bija. Jūs nolūkojāt tos, kuri bija emocionāli uzņēmīgi, gatavi garīgām pārmaiņām.
— Jūs taču man neizdevās pievērst ticībai, vai ne?
- Tomēr trūka pavisam maz.
Abi klusēja. Tuneļos atbalsojās tikko dzirdamas cilvēku sarunas. Pūlis nāca atpakaļ.
Hazēliuss gari nopūtās.
- Mēs abi iesim bojā. Ceru, ka jūs to apjēdzat, Vaimen. Mēs abi nonāksim… mocekļa kārtā.
- To mēs vēl redzēsim.
- Jā, mans nodoms bija iedibināt jaunu reliģiju. Bet man joprojām nav skaidrs, kas tur īsti nogāja greizi. Kādā brīdi tas izslīdēja man no rokām. Man bija plāns… un es nepratu to noturēt. - Viņš atkal nopūtās un ievaidējās. - Edijs. Šī negaidītā kārts izjauca manu spēli. Šajā ziņā man sanāca muļķīgs misēklis. Bet mocekļa kārta piederas visiem praviešiem.
- Kā jums tas izdevās? Es domāju — uzlauzt datoru?
Hazēliuss izslidināja no kabatas veco truša ķepiņu.
- Es izurķēju visu tās korķa pildījumu un ievietoju tajā sešdesmit četru gigabaitu zibatmiņas draivu, procesoru, mikrofonu un bezvadu raidītāju ar balss atpazīšanas programmatūru un datiem. Es varēju to pievienot jebkuram no tūkstoš ātrdarbības bezvadu procesoriem, kas bija izvietoti visā "Izabellā" un pieslēgd superdatoram. Tajā ir jauka mākslīgā intelekta programmiņa, kuru uzrakstīju LISP programmēšanas valodā; pareizāk sakot, palīdzēju uzrakstīt, jo lielākā tās daļa ir pašas ģenerēta. Tā ir visskaistākā jebkad tapusī datorprogramma. Ar to bija viegli strādāt — tā visu laiku atradās man kabatā. Jāatzīst gan, ka programma pati nebija vienkārša, — neesmu pārliecināts, vai pats to īsti labi sapratu. Tomēr dīvaini, ka tā pavēsdja daudz ko tādu, ko es nebija paredzējis, par ko es pat nebiju sapņojis. Var pat apgalvot, ka tā pārsniedza instrukcijas.
- Derdzīgais manipulators.
Hazēliuss iegrūda truša ķepiņu kabatā.
- Šajā ziņā jūs maldāties, Vaimen. Es nebūt neesmu ļauns cilvēks, es rīkojos, tikai viscēlāko un altruistiskāko mērķu vadīts.
- Kā tad. Paskat, cik daudz vardarbības, cik daudz nāves! Par to esat atbildīgs jūs.
- Vardarbības ceļu izvēlējās Edijs ar saviem sekotājiem, nevis es. - Acumirklīgu sāpju pārņemts, viņš saviebās.
- Un vēl jūs noslaktējāt Volkonski — vai arī likāt to paveikt Vordlo.
- Nē. Volkonskis bija gudrs. Viņš uzminēja, kas man aiz ādas. Visu kārtīgi apdomājis, viņš nāca pie secinājuma, ka nevar mani apturēt. Viņš nespēja pārdzīvot to, ka ticis pataisīts par nerru, ka viņa mūža darbs tā apsmiets un izķēzīts. Tāpēc viņš pats atņēma sev dzīvību, taču izdarīja to tā, lai pašnāvība sētu aizdomas par slepkavību. Tāda manipulatīvā psiholoģija, īsti Volkonska garā. Viņam bija vienreizīgi viltīgs prāts.
- Kāpēc viņam bija jārada aizdomas par slepkavību?
- Volkonskis bija cerējis, ka izmeklēšana ar laiku apstādinās projektu "Izabella" un panāks tā slēgšanu, pirms es īstenoju savus nodomus. Tomēr nekas nesanāca. Notikumi risinājās pārāk strauji. Es uzņemos atbildību par viņa bojāeju. Taču es viņu nenogalināju.
- Cik bezjēdzīga un nevajadzīga nāve.
- Jūs neesat to labi apdomājis, Vaimen… — Hazēliuss bridi skaļi elsa un turpināja. - Šis ir tikai stāsta sākums. Jūs nevarat to apturēt. Les jeux sont faites*, kā teicis Sartrs. Visparadoksālākais ir tas, ka to panāks viņi.
* Ž. P. Sartra 1947. gadā izdotā darba nosaukuma tulkojums ir "Likmes ir izdarītas" vai "Kauliņi ir mesti".
— Kas?
- Tas fundamentālistu bars. Viņi šim stāstam pieliks daudz treknāku punktu, nekā man tas jebkad būtu izdevies.