- Jūsu stāsts beigsies veltīgi, — Fords iebilda.
- Vaimen, es redzu, ka jūs nespējat pilnībā aptvert visu notiekošo. Edija vadītā zemcilvēku varza… — Hazēliuss aprāvās, un Fords dzirdēja pūli pamazām tuvojamies. - Viņi mani nogalinās, padarīs mani par mocekli. Jūs ari. Šādi mani iesvaidīs un manu vārdu pieminēs… mūžīgi mūžos.
- Es jūs iesvaidīšu par jukušo mūžīgi mūžos.
- Atzīšos, tā mani uztvertu vairākums normālo ļautiņu.
Balsis kļuva skaļākas.
- Mums jāpaslēpjas, — Fords ieteicās.
- Kur? Te nav nevienas paslēptuves, un es nevaru pakustēties. - Hazēliuss pakradja galvu un klusā, aizsmakušā balsī nocitēja Bībeli. Viņi sauks kalniem un klintīm: Krītiet uz mums, paslēpiet mūs. Kā vēsta Jāņa Atklāsmes grāmata, mēs esam iesprostoti.
Balsis nāca arvien tuvāk. Fords izņēma pistoli, taču Hazēliuss uzlika viņam uz rokas miklu, drebošu plaukstu.
- Samierinieties cienīgi.
No tumsas iznira drebelīgu gaismu mudžeklis. Balsis pieņēmās skaļumā, un no tuneļa pagriezienā iznāca ducis netīru, bruņotu vīru.
- Re, kur ir! Veseli divi!
No biezās tumsas nāca cilvēki, nomelnējušu, rēgainu ļaužu bariņš, kas atgādināja ogļračus. Visiem bija pacelti ieroči, pāri piepūlē savilktajām sejām stiepās baltas, sviedru noskalotas taciņas.
- Hazēliuss! Antikrists!
- Antikrists!
- Rokā ir!
Telpu satricināja vēl viens attāls sprādziens. Bīstami ieliecies klints gabals griestos sakustējās, un uz grīdas kā ellišķīgi krusas graudi klaudzēdami nobira akmentiņi. Nekustīgajā gaisā nāsīs iesitās ogļu izgarojumu smārds. Kalns atkal nodrebēja, krietnu gabalu tālāk tunelī ar skaļu dārdu un rīboņu iegruva griesti, cauri šahtām izšāvās ogļu dūmi.
Pūlis pašķīrās, un pie Hazēliusa pienāca sludinātājs Edijs. Nostājies pie ievainotā zinātnieka, sludinātājs ļāva kalsnajai, kaulainajai sejai atplaukt uzvarošā smaidā.
- Tā nu mēs atkal tiekamies.
Hazēliuss paraustīja plecus un novērsās.
- Tikai šoreiz, Antikrist, — Edijs turpināja, — stāvokļa noteicējs esmu es. Man labajā pusē stāv Dievs, Jēzus atrodas kreisajā pusē, un no muguras mani sargā Svētais Gars. Bet tu? Kur ir tavs sargs? Viņš deva kājām ziņu, tas gļēvulis Sātans. Aizbēga uz klintīm! Apslēpiet mūs no Tā vaiga, kas sēd goda krēslā, un no Jēra dusmām!
Edijs pieliecās pie Hazēliusa, līdz seja atradās dažu collu attālumā no zinātnieka sejas. Un iesmējās.
- Ej ellē, mikrob, — Hazēliuss klusi sacīja.
Edijs eksplodēja dusmās.
- Pārmeklēt abus! Jābūt ieročiem!
Daži vīri tuvojās Fordam. Viņš pielaida tos klāt, pirmo nogāza zemē, otram iespēra pa vēderu un trešo ietrieca klints sienā. Pārējie ar dusmīgu rēcienu sagāzās viņam virsū, neliela dūru un kāju armija beidzot piespieda viņu pie sienas un notrieca uz grīdas. Edijs izvilka Fordam aiz jostas aizbāzto Sig Sauer.
Kautiņa laikā kāds aizraudgs kristietis iespēra Hazēliusam pa lauzto kāju. Izdvesis žēlabainu elsienu, Hazēliuss zaudēja samaņu.
- Lieliski pastrādāts, Edij, — izmocīja Fords, kas bija pienaglots pie zemes. - Tavs Pesfitājs ar tevi lepotos.
Edijs piesarkušu seju sirdīgi pablenza uz Fordu, it kā grasīdamies viņam iesist, taču tad, šķiet, pārdomāja.
- Diezgan! — sludinātājs uzrēca pūlim. - Diezgan! Atbrīvojiet vietu! Izrīkosimies ar viņiem pēc sava prāta. Tā, kā tas darāms. Uzraujiet abus kājās!
Fordu uzsdepa kājās un pastūma uz priekšu. Grupiņa sāka iet. Divi drukni vīri vilka noģībušo Hazēliusu aiz padusēm. No deguna tam sūcās asinis, viena acs bija aizpampuši, iešķībi saliektās kājas lauztais kauls skrāpēja zemi.
Viņi nonāca vēl vienā plašā cirtnē. No sānu tuneļa tumsas izslīdēja cid gāzelīgi kabatas lukturīšu stari. Abas satikušās grupiņas sāka satrauktas sarunas.
- Frost! Tas esi tu? — Edijs sauca.
Priekšā izspraucās plecīgs vīrietis, ģērbies militārās drēbēs maskēšanās krāsās, viņam bija īsi apcirpd gaiši mati un masīvs kakls, acis bija tuvu viena otrai.
- Sludinātāj Edij, mēs uzgājām vēl dažus slēpjamies šahtā.
Fords ieraudzīja duci bruņotu vīru dzenam šurp Keitu un pārējos, paskubinot tos ar ieroču stobriem.
- Keita… Keita! — Fords atsvabinājās no gūstītāju rokām un pūlējās nokļūt līdz draudzenei.
- Apturiet viņu!
Spēcīgs grūdiens mugurā notrieca Fordu uz ceļiem. Otrs sidens nogāza viņu uz sāniem, vairāki spērieni un belzieni pieplacināja viņu zemei. Pēc tam Fordu uzrāva kājās tik sparīgi, ka gandrīz izlauza rokas no plecu locītavām. Sviedriem noplūdis vīrs ar ogļu putekļiem notrieptu seju, kurā spīdēja acu baltumi, iesita viņam pa vaigu.
- Nekur tu neiesi!
Tālumā atkal norībēja, un zeme nodrebēja. Smiltis palēcās un, vēja nestas, aizšvirkstēja cauri tuneļiem. Pie griestiem klājās dūmu slāņi.
- Uzklausiet mani! — Edijs sauca. - Mēs nevaram te palikt! Kalns deg vienās liesmās! Mums jātiek ārā!
- Es esmu atradis izeju augšup, — sacīja vīrs, vārdā Frosts. - Sprādziens bija pārrāvis kādā šahtā griestus, un tuneļa galā es redzēju mēnesi.
- Rādi ceļu, — Edijs pavēlēja.
Bruņotie vīri bikstīja un grūstīja gūstekņus ar ieroču stobriem, likdami tiem iet caur tumšajiem, putekļu miglā grimstošajiem tuneļiem. Divi Edija sekotāji vilka noģībušo Hazēliusu, saņēmuši viņu zem padusēm. Ejot cauri biezajai tumsai, viņi šķērsoja vēl vienu milzīgu cirtni. Putekļainajā gaisā virpuļoja gaiši stari, un to gaismā atklājās milzīgs iegruvums. Gruvešu paugurs sniedzās augšup līdz garam, tumšam caurumam griestos. Fords kāri dzēra svaigo, vēso gaisu, kas ieplūda no augšas.
- Šurp!
Visi sāka kāpt augšup, ik pa brīdim paklūpot un sagrīļojoties, kad vaļīgās, slidenās nobiras šņirkstēdamas vēlās visapkārt.
- Izrāpjamies no Abadona bezdibeņa! — Edijs triumfēdams sauca. - Zvērs ir savažots!
Divi sekotāji, kas vilka Hazēliusu, pirmie izlīda ārā pa robaino caurumu griestos, pārējos izgrūda vīri ar ieročiem. Viņi attapās stāvam augstākā cirtnē, no kuras nonāca citā ejā. Tās galā Fords ieraudzīja uzzibam un tūlīt pat pazūdam gaišu punktiņu, kādu rada zvaigzne naksnīgajās debesīs. Cauri garai, diagonālai plaisai griestos viņi iznāca zem naksnīgajām debesīm uz galdkalna virsmas. Gaiss oda pēc degoša benzīna un dūmiem. Visa austrumu pamale bija liesmās. Pāri debesīm, aizsegdami mēnesi, vēlās melni un iesārti dūmu mākoņi. Zeme bez apstājas dimdēja, un laiku pa laikam kāda liesma uzšāvās simts pēdu augstumā kā asinssarkans, oranžs karogs, plandīdamies pret tumšajām debesīm.
- Šurp! — Edijs sauca. - Te, laukumā.
Šķērsojuši izžuvušas upes gultni, cilvēki apstājās plašā, smilšainā ieplakā, kurā slējās milzīgs, nokaltis pinjons. Fords beidzot pievirzījās tuvāk Keitai, čukstus apjautādamies:
- Kā tev ir?
- Nekas. Bet Džūlija un Alans ir pagalam. Gāja bojā iegru- vumā.
- Klusumu! — Edijs nobrēcās. Viņš izgāja laukumiņā. Fordu pārsteidza pārvērtības, kuras bija piemeklējušas šo saspringto, uzvilkto mācītāju, kādu viņš to atcerējās no abu pirmās dkšanās reizes. Tagad sludinātājs bija rāms un pārliecināts, kusdbas pārdomātas, nesteidzīgas. Aiz jostas tam bija aizbāzts četrdesmit ceturtā kalibra Super Blackhawk revolveris. Viņš staigāja turp un atpakaļ, tad pagriezās pret pūli un pacēla roku.
- Tas Kungs atpestīja mūs no verdzības Ēģiptē. Lai slavēts Tas Kungs!