Viņa ganāmpulks, pārdesmit dievlūdzēju, pērkondimdošās balsīs atsaucās:
- Lai slavēts tas Kungs!
Edijs pārliecās pār noguldīto zinātnieku, kas pamazām atžirga un pavēra acis.
- Pieceliet viņu kājās, — Edijs klusi nokomandēja, norādīdams uz Fordu, Inešu un Cečīni. - Turiet viņu stingri.
Visi trīs noliecās un, cik vien maigi spēdami, piecēla Hazēliusu stāvus, nostādīdami viņu uz veselās kājas. Pārsteidzoši, ka viņš vēl ir dzīvs, kur nu vēl pie samaņas, brīnījās Fords.
Edijs pagriezās pret pūli.
- Ieskatieties šajā sejā — Antikrista sejā!
Viņš staigāja uz riņķi un skaļā, trīsošā balsī sauca:
- Bet zvēru sagūstīja un līdz ar viņu arī viltus pravieti, kas viņa priekšā bija darījis brīnuma zīmes un ar tām pievīlis tos, kas pieņēmuši zvēra zīmi un pielūdza viņa tēlu. Tos abus iemeta dzīvus degošā sēra un uguns jūrā.
Tālumā atskanēja slāpēts būkšķis, un gaisā uzlēca uguns bumba, pār tuvāko apkārtni mezdama šausminoši spilgtu blāzmu. Edija kalseno seju uz acumirkli ieskāva oranža gaisma, kas izcēla tumši notrieptos, iekritušos vaigus un acis.
- Priecājieties, jo Dievs ir jūsu tiesu spriedis pār viņu!
Pūlis uzgavilēja, bet Edijs pacēla rokas:
- Kristus kareivji, ir pienācis svinīgais brīdis. Mēs esam sagūstījuši Antikristu un viņa mācekļus, tagad Dieva tiesa gaida mūs visus.
Hazēliuss pacēla galvu. Fordam par izbrīnu, zinātnieks nomērīja Ediju ar augstprādgu vīpsnu — pa pusei smīnēdams, pa pusei viebdamies — un noteica:
- Atvainojiet, ka iejaucos, sludinātāj. Antikrists vēlas bilst dažus mazāk pacilājošus vārdus jūsu izcilajam ganāmpulkam.
Edijs pacēla rokas.
- Antikrists ir ierunājies! — Viņš drosmīgi spēra soli tuvāk. - Kādi zaimi birs pār tavām lūpām tagad, Antikrist?
Hazēliuss paslēja augšup galvu, balss vērtās sdngrāka.
- Turiet mani cieši, — viņš piekodināja Fordam. - Neļaujiet man izslīdēt.
- Diez vai tas ir prātīgi, — Fords iečukstēja Hazēliusam ausī.
- Kāpēc gan ne? — Hazēliuss drūmi attrauca. - Ja reiz sākām, tad ejam uz visu banku.
- Klausieties, Kristus kareivji, viltus pravieša vārdos, — Edijs ironiskā balsi aicināja.
74
STĀVĒDAMS STARP SMILŠAKMEŅIEM un vērdamies binoklī, Bigejs pārlaida skatienu tumšajam apvārsnim. Bija pus- trīs naktī.
- Lūk, kur ir! Sapulcējušies ar zāli apaugušajā līdzenumā, pārbiedēti līdz nāvei.
Zirgi — tumši apveidi uz sarkano debesu fona — satraukti riņķoja.
- Ejam pakaļ, - Besenti ieteica.
Taču Bigejs nekustējās. Viņš bija pavērsis binokli uz austrumiem. Galdkalna austruma mala bija uzspridzināta. Zem saspridzinātā ieroba atradās vesels kalns nobiru, gruvešu, kūpošu ogļu, salocīta metāla un degoša šķidruma straumes, kas izpletās un tecēja pa veco upju gultnēm kā lava no vulkāna. Visa galdkalna austrumu puse bija liesmās, no bedrēm zemē šāvās dūmi un uguns. Reizumis galdkalnā uzliesmoja kāds kadiķis vai priede, iedegoties kā vientuļa Ziemassvētku eglīte. Lai ari vējš pūta dūmus prom, uguns strauji izplatījās abu indiāņu virzienā. Atskanēja arī pa sprādzienam — gaisā uzvērpās putekļi un liesmas, zeme ieliecās un iebruka, uzšaujot melnu putekļu un dūmu stabus. Arī Nakajas ielejā plosījās ugunsgrēks, liesmas aprija tirgotavu, mājas un arī skaisto papeļu birzi.
Pirms lielā sprādziena tajā vietā bija pulcējies vismaz tūkstotis cilvēku. Tagad Bigejs, binokli pārlaizdams skatienu peklei līdzīgajai vietai, redzēja vienīgi dažus šoka pārņemtus cilvēkus klīstam cauri dūmiem un liesmām, tie klaigāja vai kā zombiji klusēdami steberēja pa drupām. Auto plūsma uz galdkalnu bija apsīkusi, dažas laukumā novietotās mašīnas bija aizdegušās, to degvielas tvertnes uzsprāgušas.
Villijs pašūpoja galvu.
- Beidzot Bilagaana ir nostrādājuši varenu joku.
Viņi nokāpa no klints, un Bigejs devās pie zirgiem, uzsvilpdams Ziemai. Zirgs saslēja ausis un pēc brīža rikšoja šurp, pārējie sekoja viņam pa pēdām.
- Labs zirdziņš, Ziema. - Noglāstījis dzīvniekam kaklu, Bigejs piesprādzēja pavadu pie apaušiem. Vairāki zirgi pirms aizbēgšanas bija apsegloti, un Bigejs iepriecināts konstatēja, ka tie nav atbrīvojušies no segliem. Pārcēlis Ziemai mugurā seglus no zirga, ar kuru bija atjājis šurp, Bigejs tos cieši savilka un uzlēca zirgam mugurā. Villijs uzkāpa mugurā citam zirgam bez segliem, un abi sāka dzīt nervozos dzīvniekus uz Pusnakts takas pusi, kas atradās galdkalna otrā malā, deši iepredm trakojošajam ugunsgrēkam. Viņi virzījās lēni, pieraudzīdami, lai zirgi nesatrakojas un turas augstākās vietās, kur zeme bija cietāka un drošāka. Bariņam šķērsojot klints virsotni, Besend, kurš jāja pirmais, apstājās.
- Kas tad tas, velns parāvis?
Bigejs zirga mugurā piesojoja blakus un pielika pie acīm binokli. Pārsimts jardu attālumā smilšainā klajumiņā bija sapulcējušies vairāki vīri. Visi bija nosmulējušies un nokvēpuši, it kā tikko izlīduši no iebrukušas pazemes ejas, un stāvēja ap dažiem netīriem un noplukušiem gūstekņiem. Varēja dzirdēja, kā tos apsmej.
- Rādās, linča tiesa, — Besend noteica.
Bigejs cauri liektajiem stikliem uzmanīgi nopētīja gūstekņus un, sev par lielu pārsteigumu, vienā no dem pazina Keitu Merse- ru, zinātnieci, kura viņu apciemoja. Netālu no viņas stāvēja Vaimens Fords, balsddams kādu ievainoto.
- Man tas nepadk, — Bigejs novilka un kāpa nost no zirga.
- Ko tu dari? Mums jālaižas prom.
Bigejs piesēja zirgu pie koka.
- Viņiem mūsu palīdzība var noderēt, Villij.
Villijs Besend smīnēdams nolēca no zirga muguras.
- O, to es saprotu!
Indiāņi zagās tuvāk cilvēku bariņam, patverdamies aiz klints- akmeņiem. Abi atradās nepilnu simts pēdu attālumā, tumsas apslēpti. Bigejs saskaitīja divdesmit četrus vīrus ar šaujamieročiem. Visi bija melnu ogļu putekļu klāti. Ellīgas sejas.
Forda seja asiņoja — izskatījās, ka viņš ir piekauts. Pārējos gūstekņus indiānis nepazina, taču, ieraugot laboratorijas virssvārčus, sprieda, ka arī viņi droši vien ir "Izabellas" zinātnieki. Fords balstīja kādu biedru, apmetis tā roku sev ap pleciem. Ievainotajam bija smags kājas lūzums. Pūlis lamāja un apspļaudīja gūstekņus, ņirgājās par tiem. Visbeidzot kāds vīrs iznāca priekšā un pacēla rokas, likdams pūlim apklust.
Bigejs gandrīz neticēja savām acīm. Sludinātājs Edijs no Blū- gepas misijas — taču viņš bija pārvērties. Mācītājs Edijs, kuru pazina viņš, bija ērmots, pusjucis neveiksminieks, kas izdāļāja vecas drēbes un bija palicis parādā sešdesmit dolāru. Bet šim Edijam piemita aukstasinīga valdonība, un pūlis tai pakļāvās.
Bigejs pieliecās un vēroja, Besenti piemetās turpat līdzās.
EDIJS PACĒLA ROKAS.
- Tam tika dota mute runāt lielas lietas un zaimus… Mani kristiešu draugi, runās Antikrists. Esiet kopā ar mani liecinieki viņa zaimiem.
Hazēliuss pūlējās runāt. Aiz muguras tālumā dega "Izabella", debesīs šāvās liesmu sienas un stabi un nāca aizvien tuvāk. Viņa teiktais nogrima skaļu sprādzienu virknē. Hazēliuss sāka no jauna, šoreiz stingrākā balsī.
- Sludinātāj Edij, man ir sakāms tikai viens — šie ļaudis nav mani mācekļi. Ar mani varat darīt, ko gribat, bet viņus laidiet vaļā.
- Melis! — kliedza kāds pūlī.
- Zaimotājs!
Edijs draudīgi pacēla roku, un pūlis atkal apklusa.
- Neviens nav nevainīgs! — viņš sauca. - Mēs visi esam grēcinieki dusmīga Dieva rokās. Un tikai caur Dieva žēlastību mēs topam pestīti.