- Atstāj viņus mierā, prātā jukušais ķēms.
Nekādas ipašās cerības nevar lolot, Fords nodomāja, pārlaizdams skatienu Edija ganāmpulkam, kas alka pēc Hazēliusa nāves.
Hazēliuss zaudēja spēkus, veselā kāja saļodzījās.
- Turiet taisni! — Edijs iebaurojās.
Keita piesteidzās un nāca talkā pabalsdt ievainoto.
Edijs pagriezās.
- Ir pienākusi Dieva dusmu diena! — viņš nodārdināja. - Ņemiet viņu ciet!
Pūlis metās pie Hazēliusa, aplenca zinātnieku, grūstīja un stumdīja viņu kā lupatu lelli. Viņu sita, grūda, apspļaudīja, zvetēja ar nūjām. Kāds pāršķēla ādu ar opuncijas adatu.
- Piesieniet pie koka!
Viņu pievilka pie resnas, ieplaisājušas, nokaltušas priedes — pūlis vazāja ievainoto kā lempīgs simtkāju zvērs. Ap vienu plaukstas locītavu apsēja virvi, pārmeta pāri izturīgam zaram un stingri savilka, ar otru roku izrīkojās tāpat, un otru virves galu piesēja. Hazēliuss pa pusei karājās, pa pusei stāvēja taisni, ar izplestām rokām. No nosmulētā auguma nokarājās drēbes vienās skrandās.
Keita negaidīd atsvabinājās, metās klāt un apskāva Hazēliusu.
Pūlis izplūda nešpetnos ķērcienos, vairāki vīrieši atrāva Keitu atpakaļ un nogāza zemē. No pūļa izbrāzās kāds putnubiedēklim līdzīgs vīrs ar četrstūrainu bārdiņu un iespēra putekļos guļošajai sievietei.
- Nelietis! — Fords ieaurojās. Viņš iebelza izdēdējušajam vecim ar dūri pa žokli, atgrūda citu un izlauzās līdz Keitai, taču pūlis viņu panāca, ar dūrēm un rungām notrieca zemē. Turpmāko viņš, tikai daļēji būdams pie apziņas, atcerējās ar grūdbām.
Ārpus pūļa norēcās krosa motocikls im kāsēdams apklusa. Atskanēja dobja, pavēloša balss:
- Esat sveicināti, kristieši!
- Douk! — pūlis brēca. - Douks atbraucis!
- Douk! Douk!
Pūlis pašķīrās, un aplī ienāca vīrs, milzīgs kā kalns, ģērbies džinsa jakā ar noplēstām piedurknēm. Tā muskuļainās rokas bija notetovētas, ķēdītē ap kaklu karājās liels sudraba krusts, pār plecu pārmesta triecienšautene. Garie, gaišie mati plīvoja ugunsgrēka saceltajā vējā.
Milzis pagriezās un apskāva Ediju.
- Lai Kristus ir ar tevi!
Viņš palaida Ediju vaļā un pievērsās pūlim. Douks izstaroja labticīgu šarmu, kas lieliski papildināja Edija askētisko bargumu. Noslēpumaini smīnēdams, viņš iegrūda roku mugursomā un izņēma stikla pudeli ar caurspīdīgu šķidrumu, noskrūvēja korķīti, ar knipi aizlidināja to prom, ietūcīja pudeles kakliņā lupatu, taču atstāja tās galu karājamies ārā. Ar diviem pirkstiem pieturēdams lupatu, viņš saskalināja pudeli un pacēla to gaisā. Pūlis ierēcās. Fords saoda benzīna smaku. Douks pacēla otru roku, kurā turēja Bic šķiltavas. Tagad abas rokas bija gaisā, viņš tās vēcināja un griezās riņķī kā rokzvaigzne uz skatuves.
- Malku! — vīrietis skaļā, aizsmakušā balsī pavēlēja. - Nesiet malku!
Ierunājās Edijs:
- Ja, kas nebija rakstīts dzīvības grāmatā, to iemeta uguns jūrā. Bībele to skaidri pavēsta. Tie, kas nav pieņēmuši Jēzu Kristu par savu personisko glābēju, tiek iemesti mūžīgajā ugunī. Tā, mani ticības brāļi, ir Dieva griba.
- Sadedzināt! Sadedzināt Antikristu! — skandēja pūlis.
- Velnu, kas viņus pievīla, iemeta uguns jūrā, - Edijs turpināja. - Uguns un sēra jūrā, tur bija arī zvērs un viltus pravietis.
- Pārtrauciet! Dieva dēļ, nevajag! — Keita kliedza.
Pāri pūļa galvām pasniedza nokaltušu zaru saišķus, kaktusu mizas un vībotņu krūmus un sasvieda pie koka. Zaru kaudze cēlās aizvien augstāk.
- Tas ir Dieva solījums neticīgajiem, — sauca Edijs, staigādams turp un atpakaļ gar zaru kaudzi, kas auga augumā. - Tam būs jācieš mokas ugunī un sērā. Mūsu rīcību šeit par labu atzinis Dievs un vairākreiz atkārtojis Bībelē. Es citēju Jāņa Atklāsmes grāmatas četrpadsmitās nodaļas vienpadsmito pantu. Un viņu mocību dūmi celsies augšup mūžu mūžos; un nebūs miera ne dienu, ne nakti tiem, kas pielūdz zvēru un viņa tēlu un pieņem viņa vārda zīmi.
Zaru kaudze cēlās augstāk. Daži ar kāju spērieniem izvietoja
to ap Hazēliusu.
- Nedariet to! — Keita atkal kliedza.
Kaudze jau slējās Hazēliusam līdz augšstilbiem.
- Tad uguns krita no debesīm un aprija tos, — citēja Edijs.
Saulē izkaltētās kaktusu mizas, vībotņu un trušukrūmu zari slējās augstāk, aprakdami Hazēliusu līdz viducim.
- Mēs esam gatavi izpildīt Dieva gribu, — Edijs klusi bilda.
Douks spēra soli uz priekšu un atkal pacēla rokas, vienā turēdams šķiltavas, otrā — Molotova kokteili. Pūlis atvirzījās, un iestājās klusums. Vīrietis ar paceltām rokām atkal apgriezās riņķī. Pūlis bijīgi atslīdēja vēl tālāk.
Douks noklikšķināja šķiltavas un aizdedzināja Molotova kokteili. Lupata, kas karājās no pudeles kakliņa, uzplauka liesmās. Viņš pagriezās un iemeta degošo pudeli zaru kaudzē. Atskanēja šalkoņa, būkšķis, un kaudze iegailējās liesmās, kas ar skaļu krak- šķi izvirda augšup.
Pūlis jūsmīgi ieaurojās.
Fords saņēmās un balstīja Keitu, kas līgojās, ik brīdi grasīda- mās zaudēt samaņu. Visi klusēdami skatījās. Neviens nenovērsa acis.
Liesmām šaujoties aizvien augstāk, Hazēliuss ierunājās stingrā, skaidrā balsī:
- Visums nekad neaizmirst.
AUGOŠU DUSMU PĀRŅEMTS, NELSONS BIGEJS lūkojās uz sārtu. Sadedzināt cilvēku dzīvu! Tā spāņi bija izrīkojušies ar viņa senčiem, kas bija atteikušies pieņemt ticību. Tagad vēsture atkārtojās.
Taču viņš nezināja, kā tam darīt galu.
Liesmas traucās augšup un aizsvilināja nodriskāto laboratorijas virssvārci. Tās aizsedza vīrieša seju un švirkstēdamas iemetās viņam matos.
Vīrietis stāvēja.
Liesmas rēkdamas kāpa augstāk. Apģērbs nomelnēja un kā ugunīgs konfed atlobījās un krita.
Vīrieds pat nesarāvās.
Krācošā uguns aprija viņa drēbes. Liesmās melnēja un atlobījās āda. Acis kusa un izlija no dobumiem. Tomēr vīrietis nepakustējās, nesarāvās, un skumjais, vieglais smaidiņš ne uz brīdi nepameta seju pat tad, kad tā pārogļojās. Uguns iemetās virvēs, kas turēja degošo cilvēku, un nosvilināja tās pa dro, taču viņš vēl aizvien stāvēja taisni, stingri kā klints. Kā tas varēja notikt? Kāpēc viņš nenogāzās zemē? Pat tad, kad nokaltušo koku, pie kura bija piesiets Hazēliuss, pārņēma uguns stabs, un liesmas šāvās divdesmit vai trīsdesmit pēdu augstumā, viņš palika stāvam, līdz pilnībā pazuda ugunī. Pat atrazdamies simts pēdu attālumā, Bigejs juta uguni svilinām seju, dzirdēja to rēcam kā nezvēru, un gari koka zari sniedzās debesīs kā degošas ķetnas. Tad liesmu pārņemtais koks sabruka milzīgā dzirksteļu birumā, kas uzšāvās tik augstu, ka šķita saplūstam ar zvaigžņu jumu.
No Hazēliusa nepalika pāri nekas. Viņš bija pilnībā izplēnējis.
Pārējie gūstekņi, kurus, piedraudot ar ieročiem, sadzina kopā, stāvēja turpat tuvumā un, neiedomājamu šausmu pārņemd, blenza uz notikuma vietu. Daži raudāja, citi bija sadevušies rokās vai aplikuši rokas viens otram ap pleciem.
Tie būs nākamie, bija pārliecināts Bigejs. Tā bija neizturama doma.
Douks jau bāza roku somā pēc otras pudeles.
- Pie velna! — Besenti pusbalsī novilka. - Vai tad mēs to pieļausim?
Bigejs pavērsās pret biedru.
- Nē, Villij. Dieva vārds, neļausim.
NETICĪBAS UN ŠAUSMU PĀRŅEMTAIS, apstulbušais Fords, nespēdams novērst skatienu, raudzījās uz dziestošo sārtu. Tur, kur vēl pirms brīža bija stāvējis Hazēliuss, tagad atradās dkai liela, kūpoša ogļu kaudze. Fords cieši turēja un balstīja Keitu. Sieviete neatņemdamās skatījās uz ugunsgrēka vietu, pār kvēpu un ogļu nosmērēto seju tecēja asaras, augums bija stings kā pārak- meņojies. Neviens nepakustējās, nebilda ne vārda.