Viņi būs nākamie.
Pūlis negaidot bija pieklusis. Sludinātājs Edijs stāvēja maliņā, ar kaulainajām rokām piespiedis pie krūtīm Bībeli. Viņa acis izskatījās tukšas un gurduma pilnas.
Tetovētais milzis Douks ari blenza ugunī. Viņa seja staroja.
Edijs pacēla galvu un pārlaida skatienu pūlim. Tad pavērsa drebošu roku pret ogļu kaudzi.
- Jūs samīsit bezdievīgos, jo viņiem būs kļūt par pīšļiem zem jūsu kājām.
Bībeles citāts atmodināja pūli. Tas neveikli sakustējās.
- Āmen! — kāds bilda, un vārds klusi atbalsojās ari citu mutēs.
- Būs kļūt par pīšļiem zem jūsu kājām, — Edijs atkārtoja.
Klātesošie izdvesa vēl dažus "Āmen".
- Un tagad, — viņš ieteicās, — mani draugi, ir pienācis laiks izrīkoties ar Antikrista mācekļiem. Mēs esam kristieši. Mēs esam piedodoši. Viņiem jādod iespēja pieņemt Jēzu. Pat vislielākajam grēciniekam jāsniedz beidzamā, iespēja. Ceļos!
Kāds no Edija sekotājiem iesita Fordam pa skaustu, un viņš, pats negribēdams, nokrita uz ceļiem. Keita nometās blakus un pievilka draugu sev klāt.
- Lūdziet mūsu Kungu Jēzus Kristu, lai Tas nes pestīšanu viņu dvēselēm!
Douks nolaidās uz viena ceļa, Edijs sekoja viņa paraugam, un drīz viss pūlis tupēja uz ceļiem tuksneša smiltīs, dziestošās uguns sārtās gaismas apskalots, un vienā balsī murmināja lūgšanu.
Pāri galdkalna virsmai aizdārdināja kārtējais sprādziens, un zeme nodrebēja.
- Vai jūs, — ierunājās Edijs, — Antikrista mācekļi, atsakāties no saviem maldiem un pieņemat Jēzu par savu glābēju? Vai jūs pieņemat Jēzu no sirds, bez ierunām? Vai piebiedrosieties mums un iestāsieties dižajā Dieva armijā?
Nāves klusums. Fords saspieda Keitas roku. Kaut viņa ierunātos, kaut viņa izteiktu piekrišanu! Taču viņš nevarēja pats sevi piespiest, tāpēc nevarēja gaidīt, lai to dara kāds cits.
- Vai tad neviens neatteiksies no ķecerības un nepieņems Jēzu? Vai neviens nevēlas tikt izglābts no šīs pasaules liesmām un nākamās pasaules mūžīgi degošajām ugunīm?
Uzbangoja karstas dusmas, un Fords pacēla galvu.
- Es esmu kristietis, katolis. Man nav jāatsakās no ķecerības.
Edijs dziļi ievilka elpu un trīsošā balsī uzrunāja pūli, dramatiski pacēlis roku.
- Katoļi nav kristieši. Katoļticība ir Svēdtās Jaunavas Marijas pielūgšana elkdievības garā.
Pūli apskrēja nepārliecināti piekrišanas čuksti.
- Tas ir dēmonisma gars, kā liecina Marijas vārda tukšā, lielmanīgā daudzināšana rožukroņa lūgšanā. Tā ir akmenī un kokā cirstu tēlu pielūgšana elkdievības garā un pārkāpj Dieva baušļus.
Fordu sagrāba niknums, un viņš veltīgi pūlējās to iegrožot. Viņš piecēlās.
- Kā tu iedrošinies! — viņš klusā balsī sacīja. - Kā tu iedrošinies!
Edijs pacēla ieroci un pavērsa to pret vīrieti.
- Jūsu mācītāji pusotru tūkstoti gadu katoļiem skalojuši smadzenes. Jūs nelasāt Bībeli. Jūs darāt tā, kā mācītājs liek. Jūsu pāvests skaita lūgšanas, nomedes ceļos pie akmens tēliem, un skūpsta statuju kājas. Dieva Vārds skaidri vēsta, ka mums ļauts locīt galvu tikai Jēzus un neviena cita priekšā — nedz Marijas, nedz arī tā saucamo svēto priekšā. Atsakies no zaimojošās ticības, citādi piedzīvosi Dieva Tā Kunga dusmas!
- Patiesībā zaimotāji esat jūs paši, — noskaldīja Fords, pavērz- damies pret pūli.
Edijs trīsošajā rokā pacēla ieroci un notēmēja uz Forda labo
aci.
- Jūsu baznīca nākusi taisnā ceļā no elles mutes! Atsakies!
- Nemūžam!
Revolveris pārstāja svārstīties. Tā stobrs atradās tikai četru collu attālumā no mērķa, un pirksts piespiedās mēlītei.
CIENĪGTĒVS DONS SPEITSS ar blīkšķi trieca klausuli pret tālruni. Joprojām nestrādā. Arī interneta sakari bija pārtraukti. Viņš apsvēra iespēju dodes uz Sudraba katedrāles elektroniskās aparatūras kabinetu un ieslēgt televizoru, lai paskatītos, vai nav kādi jaunumi, taču nevarēja piespiesties to izdarīt. Viņš baidījās aiziet, baidījās piecelties no rakstāmgalda — baidījās no tā, ko, iespējams, uzzinās.
Speitss ieskatījās pulkstenī. Puspieci. Līdz rītausmai divas stundas. Kad uzlēks saule, viņš taisnā ceļā brauks pie Dobsona un nodos sevi advokāta rokās. Lai šo lietu kārto Dobsons. Zināms, tas nebūs lēti. Taču nedrīkst aizmirst, ka ziedojumi plūdīs straumēm. Tikai jāpārlaiž šī vētra. Viņš jau agrāk ir spējis pārciest dažādus negaisus — kā toreiz, kad tās divas maukas paziņoja par viņu avīzēm. Tad šķita, ka pienācis pasaules gals. Taču jau pēc mēneša Speitss bija atkal ierindā un lasīja sprediķi katedrālē. Un patlaban viņš bija pieprasītākais TV evaņģēlists valstī.
Izņēmis kabatlakatu, mācītājs notrausa sviedrus no sejas, izslaucīja acis, pārlaida to pierei, degunam un mutei, uz baltās lina drāniņas atstādams brūnus vecā grima traipus. Riebumā saviebies, viņš to aplūkoja un ielidināja atkritumu grozā. Tad ielēja vēl vienu kafijas tasi, pielēja nedaudz degvīna un, drebošajā rokā satvēris osiņu, vienā rāvienā izdzēra.
Tasīd viņš nolika uz galda ar tādu sparu, ka tā pārplīsa uz pusēm. Retā Sevras porcelāna tasīte pārlūza tieši pa vidu, it kā būtu pārcirsta. Speitss saņēma abas puses plaukstās, brīdi aplūkoja tās un, pēkšņu dusmu sagrābts, aizsvieda pāri istabai.
Vīrietis pielēca kājās, piegāja pie loga, atrāva to vaļā un lūkojās ārā. Pilsētā valdīja klusums un tumsa. Pasaule gulēja. Vienīgi Arizona ne. Tur, iespējams, risinājās baismīgi notikumi. Taču tā nebija viņa vaina. Viņš bija ziedojis savu dzīvi, darīdams Kristus darbu uz Zemes. Es ticu godam, ticībai, pienākumam un valstij.
Kaut drīzāk uzlēktu saule! Speitss iztēlojās, kā viņu aptekalē Trīspadsmitajā ielā, advokāta birojā, kur telpās ar koka paneļu apdari valda rāma, klusināta gaisotne, un viņu pārņēma omulība. Tiklīdz svīdīs gaismiņa, viņš atsauks šurp šoferi un dosies uz Vašingtonu.
Lūkodamies lejup uz tumšo, lietus aprasināto ielu, mācītājs izdzirdēja attālas sirēnas. Pēc brīža pa Laskinroudu šurp, bākugunis zibinādamas, traucās policijas mašīnas, kam sekoja vairāki busiņi. Speitss atrāvās atpakaļ un, sirdij nevaldāmi pukstot, aizcirta logu. Policija taču nebrauca pakaļ viņam? Skaidrs, ka ne. Ko tad viņš tādu izdarījis? Mācītājs atkal apsēdās pie rakstāmgalda un pasniedzās pēc kafijas un degvīna. Tad atcerējās saplīsušo tasīti. Pie velna tasi! Pacēlis pudeli, viņš pielika to pie lūpām un iesūca pamadgu malku degvīna.
Nolicis pudeli uz galda, vīrietis nopūtās. Policija droši vien aizskrēja izdzīt nēģerus no jahtkluba, kas atradās šajā pašā ielā.
Sudraba katedrālē skaļi nodārdēja, un viņš salēcās. Piepeši visās malās trokšņoja, skanēja balsis, kliedzieni, policijas rāciju čerkstoņa.
Speitss pat nepakustējās.
Nākamajā mirklī viņa kabineta durvis atsprāga vaļā, un, vicinādami ieročus, ieskrēja sakumpuši vīrieši FIB jakās. Viņiem sekoja milzīga auguma tumšādains aģents ar skūtu galvu.
Speitss palika sēžam kā apdullis.
- Misters Dons Speitss? — vaicāja aģents, uzrādīdams FIB apliecību. - Federālās izmeklēšanas birojs. īpašais atbildīgais aģents Kūpers Džonsons.
Speitsam nenāca ne skaņa pār lūpām. Viņš tikai truli blenza.
- Vai jūs esat Dons Speitss?
Viņš pamāja.
- Novietojiet rokas uz galda, mister Speits.