Viņš izstiepa sev priekšā tuklās, aknu slimības izraibinātās rokas un nolika uz galda.
- Piecelieties un turiet rokas tā, lai var redzēt.
Viņš tūļīgi izslējās taisni, un krēsls rībēdams nogāzās uz grīdas.
- Uzlikt rokudzelžus!
Pienāca cits aģents, stingri saņēma vienu apakšdelmu, izgrieza roku Speitsam aiz muguras, pēc tam arī otru aizlika aiz muguras, un mācītājs apstulbis juta, kā ap plaukstu locītavām saslēdzas vēss tērauds.
Džonsons piegāja Speitsam klāt. Rokas uz krūtīm sakrustojis un kājas iepletis, viņš nostājās tam priekšā.
- Mister Speits?
Speitss truli skatījās. Prāts bija tukšs kā izslaucīts.
Aģents sāka klusi bērt:
- ļums ir tiesības klusēt. Viss jūsu teiktais var tikt un tiks izmantots pret jums tiesā. Jums ir tiesības sazināties ar advokātu un lūgt advokāta klātbūtni nopratināšanas laikā. Ja nevarat atļauties advokātu, jums to sagādās uz valsts rēķina. Vai saprotams?
Speitss raudzījās kā sastindzis. Vai tiešām tas notiek ar viņu?
- Vai saprotams?
— Ko…
- Viņš ir pilnā, Kūper, — aizrādīja otrs vīrs. - Nepūlieties. Nāksies tiesības nolasīt vēlreiz.
- Tev taisnība. - Džonsons stingri satvēra Speitsu aiz augšdelma. - Iesim, draudziņ.
Cits aģents sagrāba otru roku un viegli pagrūda Speitsu uz durvju pusi.
- Nē! - iesaucās mācītājs. - Jūs pieļaujat kļūdu!
Viņu turpināja stumt uz priekšu. Neviens nelikās ne zinis par viņa klaigām.
- Kāpēc jūs nācāt pie manis? Jums bija jāaiztur cits!
Kāds atvēra durvis, un visi iegāja tumšajā Sudraba katedrālē.
- Jums bija jāapcietina Krolijs! Bukers Krolijs no Craivley and Stratham! To izdarīja viņš! Es tikai klausīju, ko viņš man saka! Es neesmu atbildīgs! Es nebiju domājis, ka tā iznāks! Tā ir viņa vaina!
Histēriskā balss baismīgi atbalsojās plašajā hallē.
Viņu veda pa sānu aili garām tumšajiem ekrāniem, kuros raidījumu laikā demonstrēja rīkojumus publikai, garām mīkstajiem samta sēdekļiem, kas maksāja trīssimts dolāru gabalā, garām apsudrabotajām kolonnām, cauri atbalsīm pārpilnajam, ar itāļu marmoru izklātajam foajē, un izveda pa parādes durvīm.
Tur Speitsu sveica trauksmains, dedzīgs preses pārstāvju pūlis, apžilbināja tūkstošiem zibšņu un jautājumi.
Aizturētais blisināja acis un atkāra žokli kā govs pirms kaušanas. Ēkas priekšā tieši iepretim pūli atbrīvotai šaurai ejai rūca HB minivens.
- Mācītāj Speits! Mācītāj Speits! Vai tiesa, ka…
- Mācītāj Speits!
- Nē! - Speitss iekliedzās, mezdamies atpakaļ un uzgriezdamies aģentiem, kas viņu turēja. - Tur nē! Es neesmu vainīgs! Ejiet pie Krolija! Ja aizvedīsiet mani uz kabinetu, es parādīšu viņa vizītkarti…
Divi aģenti atvēra busiņa gala durvis. Viņš rāvās ārā.
Ik sekundi nozibsnija vismaz simts reižu. Objektīvi, kas bija pavērsti pret aizturēto, mirdzēja kā tūkstošiem zivju acu.
— Nē!
Pie auto durvīm viņš izrādīja pretesdbu un tika rupju iegrūsts busiņā. Speitss paklupa, pagriezās un sāka lūgties.
- Lūdzu, uzklausiet mani! — vīrietis sāka skaļi elsot un šņukstēt. - Jums jāiet pie Krolija!
- Mister Speits, — ierunājās atbildīgais aģents, atbalstījies pret durvīm, — nedzisiniet velti muti. Jums būs papilnam laika visu izstāstīt. Skaidrs?
Automašīnā iekāpa divi aģenti, apsēdās katrs savā pusē, ar varu apsēdināja Speitsu un pieslēdza rokudzelžus pie sdeņa, pēc tam piesprādzējot mācītāja drošības jostu.
Durvis aizcirtās, un ļembasts noklusa. Speitss skaļi, aizžņaugd noelsās un sēkdams ievilka gaisu.
— Jūs pieļaujat šausmīgu kļūdu! — viņš gaudoja, kad busiņš izbrauca uz ielas. - Jums bija jāapcietina Krolijs!
FORDS RAUDZĪJĀS REVOLVERA stobrā, mirdzošajā tērauda acī. Pār lūpām neviļus pārspruka grēksūdzes vārdi. Viņš pārmeta krustus un čukstus atkārtoja:
- Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā…
- Lai slavēts Dievs! — klusumu pāršķēla ducīga balss.
Visi pagriezās. No tumsas iznira navahu indiānis briežādas kreklā, ap galvu viņam bija apsiets lakatiņš. Viņš veda vairākus zirgus un otrā rokā virs galvas vēzēja pistoli.
- Lai slavēts Dievs un Jēzus!
Indiānis sāka spiesties cauri pūlim, kas pašķīra viņam ceļu.
Fords pazina Villiju Besend.
Edijs vēl arvien turēja pistoli, pavērsis to pret Fordu.
- Lai slavēts Dievs un Jēzus! — Besenti atkal sauca, vezdams zirgus deši abiem klāt un piespiezdams dievlūdzējus, kas bija nometušies ceļos, pavirzīties sāņus. - Lai slavēts labais Kungs! Āmen, brāl!
- Lai slavēts Dievs! — pūlī stāvošie nedomādami atsaucās. - Lai slavēts Jēzus!
- Mans draugs iekš Kristus! — ierunājās Douks, celdamies kājās. - Kas tu būtu?
- Lai slavēts Jēzus! — Villijs atkārtoja. - Mēs esam brāļi iekš Kristus. Nākam jums piebiedroties.
Uzbudinātie zirgi, acis bolīdami, slējās pakaļkājās, cilvēki satrūkās un atvirzījās nostāk. Aiz pēdējā zirga iesārtajā gaisā pavīdēja vēl viens indiānis. Tas jāja uz zirga un dzina lopiņus no muguras. Fords ieraudzīja, ka tas ir šamanis Nelsons Bigejs.
Besend apstādināja nemierīgos zirgus deši pie zinātnieku grupiņas. Dzīvnieki stumdīja cits citu, bolīja acis, mētāja galvas un gandrīz nebija valdāmi.
Pūlis nervozi atkāpās.
- Kāpēc jūs atvedāt šurp zirgus? — Edijs aizkaitināts uzsauca.
- Mēs gribam jums piebiedrodes! — Besend pavērtu muti muļķīgi paglūnēja uz mācītāju un tad it kā nejauši izmeta no rokām pavadu. Zirgs, kurš gāja priekšgalā, mēģināja kāpties atpakaļ, bet Besenti to apturēja, strauji uzkāpdams uz pavadas.
- Ak tu kuņasbēr's! — indiānis iebrēcās un pieliecās, lai paceltu pavadu. Tajā mirklī indiānis klusi, gandrīz nedzirdami uzrunāja zinātniekus:
- Kad došu zīmi, Ieciet zirgos, un tinam prom!
Laukumiņā pie Edija un Forda iznāca Douks.
- Tā, vecīt, fiksi pastāsti, kas tu esi un ko tu nupat teici gūstekņiem.
- Tu tak dzirdēji, draugs! — Besenti spalgā balstiņā iekaucās. - Es esmu draugs iekš Kristus. Iedomājos, ka jums varbūt savaja- gas zirgus.
- Stulbeni, tu traucē mūsu svarīgās darīšanas. Ved prom zirgus!
- Labi jau, labi, piedošanu. Es tik gribēju palīdzēt. - Besend pagriezās. - Rāmāk, zirdziņi! — viņš sauca, mežonīgi vicinādamies ar rokām. - Nomierinās! Ei! Mieru!
Viņa klaigāšana zirgus drīzāk satracināja vēl vairāk. Besend saķēra tos aiz apaušiem un mēģināja vest ārā no apļa, taču izrādījās, ka viņš gandrīz vai neprot apieties ar dzīvniekiem. Zirgi nepaklausīja, indiānis tiem par biedinājumu savicināja laso rituli, un dzīvnieki pēkšņi strauji pagriezās, atspiežot Douku un Ediju atpakaļ un nogriežot abus no zinātnieku pulciņa. Kāds zirgs saslējās pakaļkājās.
- Ved zirgus prom! — Douks iekliedzās, pūloties izspraukties gar dzīvniekiem.
- Lai slavēts Jēzus un svētie! — Besenti atkal pavēzēja pistoli virs galvas un sauca: — Aiziet!
Fords paķēra Keitu un uzsvieda to kādam salnam zirgam mugurā, Besenti uzmeta Čenu uz plankumaina indiāņu ponija un uzvilka Cečīni sev aiz muguras, nosēdinādams uz brieža ādas. Korkorana un Sentvinsents uzrāpās uz vēl viena zirga. Iness uzkāpa uz sarķa, un nebija pagājušas ne desmit sekundes, kad visi zinātnieki jau bija kāda zirga vai ponija mugurā.
- Apturēt! — pūloties izspraukties cauri ņudzošajam pūlim, Douks kliedza. Viņš sataustīja šauteni, kas karājās viņam uz muguras, un izrāva to no maksts.