Edijs jau bija pacēlis revolveri un notēmējis uz Fordu.
- Lai slavēts Dievs! — auroja Besenti, apgrieza zirgu un, pakaviem metot smiltis, triecās virsū Edijam. Tas atstreipuļoja atpakaļ, lode aizskrēja debesīs, un mācītājs nogāzās uz muguras. Indiānis iecirta papēžus zirgam sānos un trieca to virsū Doukam. Tas nosvieda šauteni un metās sāņus. Besend pacēla laso rituli un, griezdams to ap galvu, spalgi ieķērcās.
Jau tā satracinātos zirgus otrreiz pamudināt nevajadzēja. Tie brāzās cauri pūlim, kas pašķīda uz visām pusēm. Kad visi bija ārā no apļa, Besenti pagriezās uz labo pusi un pilnos aulekšos ieveda grupiņu smilšainajā ieplakā. Sākās šaudīšanās, tumsā atskanēja saraustītas zalves, taču bēgļi jau atradās aizsegā, un lodes spindzēdamas aiztraucās pāri galvām.
Besenti ieķērcās vēlreiz.
Zirgi, ko kājas nes, metās uz smilšaino upes gultnes ieplaku, pieveikdami līkumus citu aiz cita, līdz šāvienu blīkšķi pārvērtās klusos paukšķos un pūļa kliedzieni un saucieni vairs tikpat kā nebija dzirdami. Zirgu karavāna pārgāja ātrā riksī.
Bet tad Fords tālumā izdzirda motocikla motora rūkoņu.
- Dzirdi, Villij? — sauca Bigejs, kurš bija palicis iepakaļ. - Šurp dzenas krosa mocis.
- Jods rāvis! — Besend izgrūda. - Nāksies no tā ķēma tikt vaļā. Saturās!
Viņš pagriezās un uzjāja augšup pa slidenās klints nogāzi, zirga pakaviem klabot uz smilšakmens virsmas. Uztrausušies ieplakas krastā, viņi brāzās pāri smilšu klajumam uz dziļu izžuvušas upes gultni pretējā pusē.
Atskanēja grāviens, sadrebinot visu galdkalnu. Naksnīgajās debesis uzšāvās tumši putekļu mākoņi. Pārsimts jardu attālumā labajā pusē no zemes izverda liesmas. Krakšķēdama iekvēlojās priede, pēc brīža vēl viena. Aiz muguras galdkalna austrumu pusē nodārdēja pērkonīgs sprādziens, tam drīz sekoja otrs.
Krosa motocikla motors ierēcās krietni tuvāk. Tas strauji tuvojās.
Besenti atkal skaļi pamudināja zirgus un pirmais metās lejup pa nogāzi upes gultnē.
Fords viņam sekoja, stingri piespiedis kājas saļņa sāniem. Keita cieši turējās.
FORDA ZIRGS ar pakaviem cirtās mīkstajā nogāzē, šļūkdams, lēkšodams līdz ar smiltīm, kas gūzmām bira lejup.
Krosa motocikla rēkoņa jau skanēja tepat pie gultnes malas. Noblikšķēja šāvieni, un Fordam tuvumā no klints džinkstēdama atsitās lode. Visi bija nonākuši upes dibenā un aulekšoja pa gultni. Motocikls, skaļi rēkdams, traucās gar sausās upes krastmalu.
Besenti savilka grožus, likdams zirgam apstāties.
— Viņš nogriež mums ceļu! Apkārt!
Motocikls spēji apstājās uzbēruma malā, nogrūzdams ieplakā lēveni smilšu. Douks nolaida kājas uz zemes, izņēma no maksts šauteni un nomērķēja.
Brīdī, kad viņi pagrieza zirgus, nopliukšēja pirmais šāviens, izšķaidīdams smilšu vīkšķi Forda zirgam pie kājām. Viņi paguva paslēpties aiz klintsakmeņu krāvuma, taču apzinājās, ka tas būs tikai pagaidu patvērums. Atskanēja vēl viens šāviens, nodžink- stinādams pāri akmeņiem. Fords saprata, ka viņi gultnes dibenā ir iedzīti sprukās un vairs netiek ne uz priekšu, ne atpakaļ. Uzbrucējs labi pārredzēja gravu uz abām pusēm. Nogāze aiz muguras bija pārāk stāva, pa to zirgi neuzkāps.
Trešais šāviens uzplīkšķināja smiltis viņiem turpat aiz muguras. No krasta atlidoja aizsmakuši smiekli.
- Mūciet vien, smirdīgie bezdievji! Jūs tikpat neizbēgsiet!
- Villij! — Bigejs uzsauca. - Tagad taisni noderētu tava pistole!
- Tā… nav pielādēta.
- Sasodīts, kāpēc ne?
Besenti kaunīgi nolaida acis.
- Negribēju, lai kādu savaino.
Bigejs pasvieda rokas gaisā.
- Nu, skaisti, Villij!
Nodārdēja vēl viens šāviens, lode nodžinkstēja turpat pāri galvām un būkšķēdama ietriecās pretējā nogāzē.
- Es nāku lejā! - Douka balsī ieskanējās uzvaras līksme.
- Velns ar" ārā! Ko darām? — Besenti ieprasījās. Viņa zirgs, cieši iespiests starp citiem, mīņājās un sprauslāja.
Fords dzirdēja, kā Douks puspalēkdamies šļūc lejup pa slīpumu. Pēc īsa brīža vajātājs nonāks gultnes dibenā, no tās vietas viņš labi pārredzēs gultni uz abām pusēm. Ja arī Doukam neizdosies nolaist no kājas visus bēgļus, lielākā daļa nepagūs aizskriet līdz nākamajam likumam.
- Keita, kāp mugurā Bigeja zirgam!
- Kas tev padomā? - viņa taujāja.
- Fiksi!
- Vaimen, tu neproti jāt…
- Nolāpīts, Keita! Vai tu man reiz uzdcēsies?
Keita nolēca no zirga un uzreiz uzkāpa aiz muguras Bigejam.
- Dod man šaujamo.
Besenti pasvieda viņam pistoli.
- Lai veicas, vecīt.
Fords saņēma kreisajā saujā zirga krēpes un cieši tajās ieķērās. Tad pagriezās uz to pusi, kur drīz bija jāparādās Doukam.
- Piespied ciešāk ceļus, — Keita norādīja. - Paliecies uz priekšu un negāzelējies seglos.
Tajā mirklī skadenam parādījās Douks, kas stenēdams šļūca pa smilšaino nogāzi. Nonācis gultnes dibenā, viņš apstājās, un viņa sejā atplauka plats, uzvarošs smaids.
Fords stingri iespēra ar papēžiem zirgam pa sāniem. Zirgs salēcās un pa gravas dibenu drāzās uz priekšu deši virsū Doukam. Fords notēmēja pret vajātāju pistoli un apdullinoši iebrēcās.
Pārsteigtais Douks, kas nebija gaidījis parādāmies pistoli, norāva no pleca šauteni, nokrita uz viena ceļa un lika šaujamieroci pie pleca. Taču nokavēja. Zirgs jau bija klāt, un viņam nācās mesties sāņus, ja negribēja pakļūt zem pakaviem. Aulekšodams garām, Fords iecirta uzbrucējam ar pistoli, pagriezās pa labi un traucās augšup pa stāvo krastu.
— Nolādēta būšana! — iekliedzās Douks, ieņēma pozīciju un raidīja šāvienu brīdī, kad Forda zirgs kārpījās pāri malai. Priekšā pavērās atklāts lauks, kurā kūkumu meta daži klinšaini pauguri, un aiz dem pletās vēja appūsts smilšu klajš, kam pāri stiepās tikko manāma taciņa. Fords atcerējās to redzējis pirmajā dienā, kad Hazēliuss vadāja viņu apkārt, izrādīdams apkārtni.
Gar ausīm kā lapsene aizspindza lode.
Nākamā trāpīja zirgam. Dzīvnieks iezviegdamies salēcās sāņus un pazvārojās uz malas, taču nenokrita. Fords pieplaka zirga kaklam un skubināja aulekšot pāri smilšainajam laukumam uz taku, kas veda uz galdkalna malu. Pēc dažiem mirkļiem viņš jau atradās laukumiņa otrā pusē starp klinšainajiem pauguriem un zirga mugurā meta līkločus, slēpdamies un kārpīdamies pa lēzeno slīpumu. Zirgs krāca un gārdza — lode droši vien bija trāpījusi vēderā. Laime, ka gadījies tik izturīgs dzīvnieks.
Acīm pavērās plašais, atklātais klajums.
Lai sāktu vajāšanu, Doukam bija jātiek pāri dziļajai gultnei, un Fordam butu gana laika aizkļūt klajuma otrā malā, ja vien zirgs izturēs. Ieķēries zirgam krēpēs un pieliecies tam pie kakla, Fords skubināja dzīvnieku no visa spēka aulekšot pa smiltīm.
Kad viņš atradās apmēram pusceļā, diezgan tuvu atskanēja paskaļš motocikla rēciens. Douks bija šķērsojis gravu. Rēkoņa liecināja, ka motocikls strauji tuvojas. Taču Fords zināja, ka braukdams Douks nevar izšaut.
Fords jāja augšup pa slīpumu, bet nogriezās uz taciņu vietā, kur Douks viņu varēja redzēt. Viņš dzirdēja, kā motociklists pārslēdz ātrumus, divtaktu dzinējs rēca aizvilkdamies.
Pašā augšā, retu klintsakmeņu un kadiķu apslēpta, galdkalna virsma negaidīti spēji aprāvās un klints stāvus krita lejup. Fords parāva pavadu, apstādināja zirgu un nolēca zemē. Viņš paguva noslēpties aiz akmeņu pudura brīdī, kad garām kā raķete pašāvās Douks. Resnās, notetovētās rokas stingri turēja motocikla stūri, zeltainie mati plīvoja vējā kā ugunīgas krēpes. Viņš patraucās garām ar ātrumu sešdesmit jūdzes stundā un nobrauca no klints.