Douks lidoja, dzinējs rēca, cik jaudas, riteņi griezās, un motocikls kauca spalgi kā ērglis. Fords vēroja, kā motocikls ar tā vadītāju aizšaujas tālumā, un dzinēja rēciena pulsācija cauri biezajai tumsai aizvien palēninājās. Viņš vēl paguva saskatīt braucēja gaišos matus — tas atgādināja ainu, kurā Lucifers tiek nogāzts no debesīm. Fords ilgi klausījās, līdz tūkstoš pēdu zemāk uzziedēja liesmiņa un pēc pāris sekundēm klusi nodunēja.
Fords iznāca no paslēptuves aiz akmens un izslējās. Sainis gulēja, izsdepies uz zemes. Beigts. Viņš nometās uz ceļa un maigi pārlaida pirkstu galus zirga sānam.
— Paldies, veco zēn. Piedod.
Vīrietis piecēlās un tikai tagad apjauta sāpes visās maliņās — lauztās ribas, zilumus un brūces, uzpampušo aci. Viņš pagriezās, atspiedās pret aizvēsturisko akmeni un pārlaida skatienu gald- kalnam.
Šai ainai varētu līdzināties tikai Hieronīma Bosha glezna "Pēdējā tiesa". Galdkalna austrumu mala, kur agrāk atradās "Izabella", bija viens vienīgs pamatīgs dzirkstošs, spožs uguns stabs, kas urbās naksnīgajās debesīs, it kā tiekdamies apsvilināt zvaigznes, un to ielenca simtiem mazāku ellīšu un uguņu, kas jūdzēm platā apkaimē no plaisām un bedrēm atvēma dūmus. Pazemes sprādzieni drebināja zemes virsmu gluži kā neredzamas agresijas izpausmes, kas satricina gaisu. Labajā pusē pusjūdzes attālumā pavērās sirreāla aina — dega apmēram tūkstotis automašīnu, to degvielas tvertnes sprāga, virs mašīnām lidinājās mazas ugunsbumbas, kas lēkāja un sprāga kā petardes. Cilvēki bezmērķīgi klīda pār šaušalīgo, ellei līdzīgo galdkalna virsmu vai skraidelēja apkārt, klaigādami kā sajukuši.
Kāpdams lejup pa slīpumu, Fords sastapa pārējos grupiņas biedrus, kas jāja pāri smilšainajam līdzenumam.
- Pagalam, — Fords uzreiz paskaidroja. - Aiztrencās pāri malai.
- Jātnieks gan tu esi pagalam draņķīgs, — Besend izmeta. - Bet ne jau tas ir galvenais. Tas mērglis aiztriecās tev pakaļ, un tu tiki no viņa vaļā uz visiem laikiem.
- Kā ugunīgi kaujas rad, — piebilda Keita.
- Un zirgs? — Bigejs apvaicājās.
- Beigts.
Indiānis drūmu seju klusēja un neatbildēja.
Pēc desmit minūtēm viņi nonāca vietā, kur sākās Pusnakts taka.
Labu bridi visa grupiņa stāvēja galdkalna malā, ceļa sākumā, un lūkojās atpakaļ. Sprādziens satricināja zemi, un dārds aizvēlās pāri Sarkanajam galdkalnam kā pērkona grāviens, ko ik pa brīdim pārtrauca klusāki, mazāki sprādzieni. Virs "Izabellas" pacēlās ugunsbumba. No plaisām zemē plūda dūmi, ko apgaismoja iesarkanas pazemes liesmas.
- Paskatieties uz Navahu kalna pusi, — Keita norādīja augšup.
Visi pagriezās uz rietumiem. Debesīs virs attālā kalna iezīmējās uguntiņu virtene, kas strauji tuvojās, līdzi nesdama aizvien skaļāku pukstošu dūkoņu.
- Re, glābēji klāt, — Bigejs noteica.
Atkal sprādziens un liesmojošas bumbas. Sekodams Keitai lejup pa ceļu, Fords vēl beidzamo reizi paraudzījās pār plecu.
- Grūti noticēt, — Keita klusi bilda. - Deg visa galdkalna virsma.
Kamēr viņi vēroja, gaisā uzšāvās milzīga putekļu vērpete, kas aizlocījās pāri galdkalnam; satricinādams zemi, iegruva kārtējais ogļraktuves tunelis. Tas notika bīstami tuvu.
Keita pagriezās un uzrunāja grupiņu. Viņas balss skanēja stingri.
- Es gribu paziņot kaut ko svarīgu.
Izmocītie zinātnieki pievērsās sievietei.
- Ja mēs nonāksim varas iestāžu rokās, mūs ieslēgs un iztaujās, — viņa brīdināja. - Viss šeit notikušais tiks kvalificēts par slepenu. Par mūsu pārdzīvoto neviens neuzzinās.
Viņa bridi klusēja, degošām acīm uzlūkodama biedrus.
— Taču mēs tos negaidīsim. Labāk paši tikmēr dosimies uz Flagstafu. Tur, Flagstafā, mēs uzrunāsim pasauli. Un mēs pavēs- dsim pasaulei, kas šeit patiesībā norisinājās.
Helikopteru vieniba, rotoriem ducinot, strauji tuvojās. Negaidīdama pārējo atbildi, Keita laidās lejup pa taku. Visi sekoja.
KUR VIŅŠ ATRADĀS?
Kas te ir?
Cik ilgi viņš bija klīdis?
Atmiņas joprojām bija neskaidras un miglainas. Kaut kas bija noticis — bija uzsprāgusi zeme un dega liesmās. Tajā bija vainojams Antikrists, un Edijs par to bija viņu sadedzinājis. Bet kur tad ir… Mesija? Kālab Kristus nebija atgriezies godāt savus izvēlētos un pieņemt pie sevis debesīs?
Drēbes apdegušas, mati apsviluši, ausīs zvanīja, plaušas smel- dza, un te bija pilnīga tumsa… No plaisām visur, kurp vien viņš gāja, plūda kodīgi dūmi. Tumša dūmaka sedza zemi kā miglas sega, un viņš redzēja labi ja duča pēdu attālumā.
Pavīdēja tikko saredzams stāvs. Apaļīgs, cilvēkam līdzīgs apveids, kas māja ar galvu.
- Tu! — viņš uzsauca un steberēja pa akmeņaino zemi pretī šim stāvam. Viņš paklupa pār gruzdošu celmu — pati priede jau bija pārvērtusies pelnos.
Apveids nepazuda.
- Douk! — viņš sauca, bet balss noslāpa dūmos. - Douk! Tas esi tu?
Atbildes nebija.
- Douk! Tas esmu es, sludinātājs Edijs!
Viņš skrēja, paklupa un nokrita. Kādu brīdi viņš gulēja, vilkdams plaušās vēsāko, svaigāko gaisu divāk zemei. Uztrausies kājās, Edijs sameklēja kabatlakatiņu un mēģināja elpot caur to. Vēl daži soļi. Tikai vēl daži. Tumšais stāvs tapa lielāks. Tas nebija Douks. Tas nebija cilvēks. Viņš pastiepa roku. Tas bija stipri sakarsis klintsakmens, kas balstījās uz smilšakmens pamatnes.
Edijs pūlējās sakoncentrēties, taču atmiņā atausa tikai dažas atsevišķas domas. Misija… treileris… drēbju izdalīšanas diena. Viņš atcerējās, kā skaloja seju pie vecā Red ļacket sūkņa, lasīja sprediķi ducim ļautiņu smilšainā vējā, tērzēja internetā ar saviem kristiešu draugiem.
Kā viņš te nokļuvis?
Edijs atrāvās no klints, lai gan arvien biezākajā dūmakā neko nevarēja saskatīt. Labajā pusē kaut kas noplaiksnīja un klusi ierūcās. Uguns?
Viņš nogriezās pa kreisi.
Uz zemes gulēja apdedzis trusītis. Viņš pabikstīja to ar kurpi, un radībiņa, konvulsīvi noraustījusies, apmetās uz muguras. Trusim strauji cilājās sāni, un acis šausmās iepletās.
- Douk! — vīrietis sauca un tad pats sev noprasīja: — Kas īsti ir Douks?
- Palīdzi man, Jēzu! — viņš ievaidējās, grīļīgi nošļuka uz ceļiem, salika rokas un pacēla tās pret debesīm. Dūmi vērpās vis- riņķl. Viņš ieklepojās, no acīm plūda asaras. - Palīdzi man, Jēzu!
Atbildes nebija. Tālumā norībēja. Mirguļojošais spīdums labajā pusē tiecās aizvien augstāk, kā oranža ķetna skrāpēdams debesis. Iedrebējās zeme.
— Jēzu! Palīdzi man!
Edijs drudžaini skaitīja lūgšanu, taču viņam neviens neatbildēja, un prātā neatskanēja neviena balss.
- Glāb mani, Jēzu! — viņš sauca.
Un piepeši tumsā neskaidri iezīmējās cits tēls. Edijs pietrau- sās kājās, milzu atvieglojuma pārņemts.
- Jēzu, es esmu te! Palīdzi man!
- Es redzu tevi, — sacīja balss.
- Paldies! Ak, paldies mūsu Kunga un Pesdtāja Jēzus Kristus vārdā!
— Jā,-balss bilda.
- Kur es esmu? Kas šeit ir?
- Jauki… — teica miglainais stāvs.
Edijs atvieglots šņukstēja. Viņš atkal spēcīgi iekāsējās, savazātajā kabatlakatiņā iespļaudams melnas krēpas.
- Jauki… Es vedīšu tevi tur, kur ir jauki.
- Jā, lūdzu! Ved mani prom! — Edijs izsdepa rokas.
- Tur, lejā, ir dk jauki…
Uguns iesarkanais mirdzums labajā pusē pēkšņi iegaismojās, mezdams žilbinošu blāzmu biezajā dūmakā. Tumši sārtās kvēles apgaismotais stāvs pievirzījās tuvāk, un Edijs ieskatījās tā vaibstos, ieraudzīja tam ap galvu apsieto lakatu, garās bizes, kas krita pār pleciem — viena bija atrisusi — , tumšās, miglainās acis, augsto pieri…