- Ieņēmusi, — Geldons pārkliedza prezidenta balsi. - Un par to jāpateicas jūsu nelokāmajai, stingrajai vadībai, prezidenta kungs, un atbalstam, ko sniedzis jūsu nenovērtējamais, ārkārtīgi svarīgais, paša izraudzītais, uzticamais padomdevējs zinātnes jautājumos — doktors Stentons Lokvuds.
Geldona acis ieurbās Lokvudā.
- Tāds, kungi, ir mūsu stāsdjums. Liksim to aiz auss. Viņš piešķieba galvu — tuklajā kaklā parādījās agrāk neredzētas krokas — un turpināja skatīdes uz Lokvudu.
- Sten, vai šāds uzdevums tev būs pa spēkam?
Lokvuds aptvēra, ka beidzot ir sasniedzis mērķi. Viņš tagad bija savējais.
- Bez šaubām! — viņš attrauca un pasmaidīja.
PUSDIENLAIKĀ FORDS AR PĀRĒJIEM izjāja no kadiķu birzs un šķērsoja nomaļās ganības, kas piederēja kādai nelielai navahu fermai. Pēc desmit stundu jājiena Fordam viss augums smel- dza un bija vienos zilumos, lauztās ribas sāpēja un galva dunēja, it kā pa to dauzītu ar veseri. Viena acs bija aiztūkusi, daži priekšējie zobi nošķelti.
Bigeja māsas saimniecība bija miera un rāmuma iemiesojums. Gleznaina guļbaļķu būdiņa ar sarkaniem aizkariem bija uzcelta blakus resnu papeļu audzei, un gar to plūda Lagūnas upīte. Aiz mājiņas, novietots uz klučiem, atradās vecs Airstream treileris ar vēja, saules un smilšu izvagotiem alumīnija sāniem. Aizgaldā mudžēja un blēja aitu bars, aplokā klidzināja un sprausloja zirgs. Divus apūdeņotus kukurūzas laukus apjoza dzeloņstiepļu žogs. Vējdzirnavas, spēcīgajā vējā jautri čīkstēdamas, sūknēja ūdeni tvertnē. Nošķiebd koka pakāpieni veda augšup gar tvertnes malu pie apbružāta tramplīna dēļa. Ēnā bija novietoti divi pikapi. Pa mājiņas logiem plūda radio raidītas kantri melodijas.
Pilnīgi izmocīti, viņi klusējot nokāpa no zirgiem un sāka dzīvniekus sukāt.
No treilera iznāca džinsos ģērbusies slaida sieviete ar gariem, melniem matiem un apskāva Bigeju.
- Tā ir mana māsa Regīna, — viņš iepazīstināja.
Sieviete nāca talkā apkopt zirgus.
- Jums visiem vajadzētu noskalodes, — viņa aizrādīja. - Mazgāsimies rezervuārā. Vispirms dāmas, tad kungi. Kad Nelsons piezvanīja, es sarūpēju jums visiem kādas vecas drēbes. Izklāju tās treileri. Ja nederēs, varat nemaz negausties. Dzirdēju, ka ceļu policijas postenis pie Kauspringsas jau ir novākts, tāpēc, kolīdz saule norietēs, mēs ar Nelsonu aizvedīsim jūs visus uz Flagstafu.
Viņa pārlaida bargu skatienu atnācējiem, it kā pirmo reizi mūžā redzētu tik nožēlojamu bariņu. Iespējams, tādi viņi tiešām bija.
- Ēdīsim pēc stundas.
Visu dienu debesīs lidinājās armijas helikopteri, šaudīdamies turp un atpakaļ no degošā galdkalna. Arī tobrīd kāds lidoja pāri, un Regīna atgāza galvu un piemiedza acis.
- Kur tie bija, kad visvairāk bija vajadzīgi?
PĒC MALTĪTES FORDS AR KEITU sēdēja papeles ēnā aploku tālākajā malā un vēroja zirgus ganāmies nomaļākajās ganībās. Upītes ūdeņi laiski vēlās pa akmeņaino gultni. Saule bija noslīdējusi zemu. Dienvidu pusē joprojām varēja redzēt dūmu kūlīti slejamies no Sarkanā galdkalna. Melnais stabs izplūda, veidodams brūnu, platu pārsegu, kas pletās pa visu pamali.
Abi sēdēja, ilgi nebilzdami ne vārda. Tās bija viņu pirmais divatā pavadītais laiks.
Fords aplika sievietei roku ap pleciem.
- Kā jūties?
Keita neatbildēja, tikai pašūpoja galvu un ar lakatiņu izslaucīja acis. Vēl ilgi viņi klusēdami sēdēja ēnā. Sanēja bites, laizdamās uz stropiem, kas bija uzstādīti lauka malā. Pārējie zinātnieki mājiņā klausījās radio, kas nepārtraukti raidīja ziņas no katastrofas vietas. Rāmajā gaisā virmoja diktora tikko dzirdamā smalkā, metāliskā balss.
- Mēs esam visvairāk aprunātie mirušie visā Amerikā, - Fords ieteicās. - Iespējams, vajadzēja padoties Nacionālajai gvardei.
- Tu labi zini, ka tai nevar uzticēties, — Keita attrauca. - Kad nonāksim Flagstafā, viņi uzzinās patiesību — tāpat kā pārējā Amerika.
Viņa pacēla galvu, notrausa asaras un, iebāzusi roku kabatā, izņēma notraipītu datora izdruku.
- Tad, kad mēs šo parādīsim pasaulei.
Fords izbrīnīts aplūkoja lapu.
- Kā tu to dabūji?
- To man iedeva Gregorijs, kad apskāva mani. - Sieviete atlocīja lapu un izgludināja uz ceļgala. - Dieva vārdu izdruka.
Fords nezināja, kā sākt skaidrojumu, lai gan bija vairākkārt to pārlicis prātā. Tā vietā viņš pajautāja:
- Ko tu grasies ar to iesākt?
- Mums tas jāizplata. Jāizstāsta viss, kas notika. Pasaulei tas ir jāzina. Vaimen, Flagstafā mēs sarīkosim preses konferenci. Nāksim klajā ar paziņojumu. Radio vēsta, ka mēs tiekam uzskadti par mirušiem. Patlaban visas pasaules uzmanība pievērsta notikumiem Sarkanajā galdkalnā. Padomā, kādu iespaidu tas var atstāt.
Viņas skaistajā, taču tik izvārgušajā un izmocītajā sejā nekad agrāk nebija kūsājusi tāda dzīvība.
- Paziņojumu? Par ko?
Keita paskatījās tā, it kā viņš būtu zaudējis prātu.
- Par to, kas notika. Par zinātnisko atklājumu, par to, kā dka atklāts… — sieviete sastomījās tikai acumirkli, līdz noteikti un apņēmīgi izrunāja šo vārdu, — …Dievs.
Fords norija siekalas.
- Keita?
— Jā?
- Tev butu kaut kas jazina. Pirms tu… sper šo soli.
- Un tas būtu?
- Tas bija… — Viņš apklusa. Kā lai to izstāsta?
— Kas?
Fords vilcinājās.
- Tu taču esi kopā ar mums, vai ne? — Keita taujāja.
Fords prātoja, vai spēs jelkad pastāsdt viņai padesību. Taču bija jāmēģina. Citādi viņš to sev nekad nepiedos. Vai varbūt tomēr? Fords raudzījās Keitas sejā, kas staroja ticībā un pārliecībā.
Viņa bija apmaldījusies un tagad atkal atradusi sevi. Tomēr Fords nevarēja aiziet, nepastāsdjis to, ko zināja.
- Tā bija krāpšana, — viņš izgrūda.
Sieviete samiedza acis.
- Kā, lūdzu?
- To visu sarīkoja Hazēliuss. Viņš bija iecerējis iedibināt jaunu reliģiju, kaut ko līdzīgu scientoloģijai.
Keita pakratīja galvu.
- Vaimen, tu laikam nekad nemainīsies, vai ne?
Fords mēģināja saņemt Keitas roku, taču sieviete to spēji atrāva.
- Neticu savām ausīm! Ko tu centies panākt? — viņa pēkšņi iekaisa. - Nudien neticu!
- Keita, Hazēliuss man izstāsdja. Viņš pats atzinās. Ogļraktu- vēs. Tā bija blēdība.
Viņa šūpoja galvu.
- Tu darīji visu, lai izjauktu mūsu darbu, lai to diskreditētu. Bet es padešām nebiju domājusi, ka nolaidīsies dk zemu, līdz tik nekrietniem meliem.
- Keita…
Viņa piecēlās.
- Nekas nesanāks, Vaimen. Es apzinos, ka tu nespēj pieņemt notikušo. Tu nevari atteikties no savas kristīgās dcības. Tomēr tu runā muļķības. Ja Gregorijs to visu ievārījis, viņš nebūtu to atzinis nevienam, vismazāk jau tev.
- Viņš tobrīd domāja, ka mēs abi aiziesim bojā.
- Nē, Vaimen, tu runā galīgas blēņas.
Fords lūkojās draudzenē. Viņas acis kvēloja dedzīga ticība. Viņš nepiespiedis Keitu mainīt domas.
Viņa turpināja runāt:
- Vai atceries viņa pēdējos mirkļus? Vai atminies viņa teikto, viņa beidzamos vārdus? Tie ir iededzināti manā atmiņā. Visums nekad neaizmirst. Vai tu domā, ka krāpniekam tas būtu pa spēkam? Nē, Vaimen. Viņš gāja bojā kā ticīgais. To nevar notēlot. Viņš stāvēja, liesmu apņemts. Pat degdams ugunis, ar sadragātu kāju, viņš stāvēja taisni. Viņš ne brīdi neliecās, ne bridi nesaguma, ne brīdi nemitējās smaidīt, pat neaizvēra acis. Tik spēcīga bija viņa ticība. Bet tu apgalvo, ka tā bija krāpšana.