Fords neteica ne vārda. Viņš nepierunās sievieti pārdomāt, un, iespējams, tas nemaz nebija vajadzīgs. Viņas dzīve bijusi grūta, zaudējumu pilna. Pārliecināt Keitu, ka Hazēliuss bijis krāpnieks, būtu tas pats, kas sagraut viņas būdbu. Pilnīgi var būt, ka vairākumam izplatīto reliģiju bija nepieciešams zināms daudzums krāpšanas. Galu galā reliģija balstās uz ticību, nevis uz faktiem. Tā ir garīgās uzticības spēle.
Fords vērās sievietē ar teju neremdināmām skumjām. Hazēliusam bija taisnība — to neviens un nekas nevarēs apturēt, ne Fords, ne Volkonskis. Neviens. Le jeux sontfaites. Kauliņi ir mesd. Tagad Fords saprata, kāpēc Hazēliuss bija tik mierīgi viņam visu izstāstījis. Zinātnieks bija pārliecināts — pat ja Fords paliks dzīvs, viņam neizdosies darīt galu šai neapturamajai straumei. Tāpēc viņš šķīrās no dzīves ar tik pārsteidzošu cieņu un sdngrību. Tas bija pēdējais drāmas cēliens, un Hazēliuss bija nelokāmi apņēmies notēlot to labi.
Viņš bija aizgājis kā īstens ticīgais.
- Vaimen, — Keita pārtrauca viņa pārdomas, — ja tu jebkad esi mani mīlējis, tici un pievienojies mums! Ar kristietību ir cauri. - Viņa pasniedza salocīto izdruku. - Kā tu vari tam neticēt, zinot to, ko mēs esam pārdzīvojuši?
Fords papurināja galvu, nerazdams atbildi. Šāda kaislība iesvēla viņā skaudību. Cik brīnišķīgi būt tādas ticības pārņemtam!
Keita nometa papīru un saņēma Forda rokas.
- Mēs varam to paveikt kopā. Atstāj pagātni aiz muguras. Sāc jaunu dzīvi kopā ar mani!
Fords nokāra galvu.
- Nevaru, — viņš klusi bilda.
- Tu vari pamēģināt tam ticēt. Ar laiku tu redzēsi gaismu. Nepamet mūs. Nepamet mani.
- Kādu laiku tas būtu brīnišķīgi — būt kopā ar tevi. Taču ilgi tas nevilktos.
- Mēs kalnā pieredzējām Dieva rokas iejaukšanos. Es to zinu.
- Nē, es nevaru… Es nevaru sadzīvot ar to, kam neticu.
- Tad vismaz uzdcies man. Tu saciji, ka mīli mani un paliksi kopā ar mani. Tu solīji.
- Dažreiz ar mīlesdbu vien nepiedek — vismaz tam, ko iecerēts paveikt. Es nu došos. Pasveicini pārējos.
- Neaizej! — Keitai pāri vaigiem ritēja asaras. Fords pieliecās un maigi noskūpsdja viņu uz pieres.
- Ardievu, Keita, — viņš teica. - Un… lai Dievs tevi svēd!
BIJA PAGAJIS MENESIS
VAIMENS FORDS SĒDĒJA BĀRĀ Manny's Buckhom Sananto- nio pilsētā Ņūmeksikas pavalstī, ēda čīzburgeru ar zaļajiem čili pipariem un skatījās televizoru, kas bija novietots aiz letes. Kopš Flagstafā sarīkotās preses konferences, kas bija satricinājusi visu pasauli, aizritējis mēnesis.
Pēc sarunas ar Lokvudu Vašingtonā, kuras laikā Fords bija pielāgojis savu versiju jaunajai mitoloģijai, viņš bija iesēdies savā džipā, aizbraucis uz Ņūmeksiku un dziļā vientulībā vairākas nedēļas kāpis kanjonos uz ziemeļiem no Ebikjuī pilsētiņas, pārdomādams nodkušo.
"Izabella" bija iznīcināta, Sarkanais galdkalns bija saspridzināts, kūpošs kalns, kas atgādināja Mēness virsmu. Ugunsgrēkā gājuši bojā vai pazuduši bez vēsts simtiem cilvēku. Ņemot talkā DNS un stomatoloģijas kartes, FIB beigu beigās izdevās identificēt Rasela Edija līķi, un pastardienas vēstītājs tika atzīts par galveno vainīgo.
Pēc Flagstafas konferences nodkumi Sarkanajā galdkalnā, kam jau tā bija veldta milzīga masu plašsaziņas līdzekļu ievērība, ieguva gigandskus apmērus. Daži visziņi to pasludināja par svarīgāko notikumu pēdējo divu tūkstošu gadu laikā.
Kristīgajai ticibai bija vajadzīgi četri gadu simti, līdz tā iekaroja Senās Romas impēriju. Jaunā reliģija, kurai tās piekritēji deva vārdu "Meklējumi", apskrēja Savienotās Valstis četru dienu laikā. Vispasaules timeklis izrādījās ideāls jaunās ticības izplatitājs — internets bija gluži vai radīts šādai reliģijas propagandai.
Fords ieskatījās pulkstenī. Bija bez piecpadsmit minūtēm divpadsmit, un pēc stundas ceturkšņa puspasaule, ari Manny's Buck- horn apmeklētāji, vēros notikumu, ko tiešraidē pārraidīs no kādam interneta miljardierim piederoša Kolorādo rančo.
Skaņa televizorā bija nogriezta klusu, un Fords saspridzināja dzirdi. Fonā aiz diktora bija redzama panorāma — milzīgs ļaužu pūlis, pēc ziņu dienesta aplēsēm, ap trim miljoniem cilvēku. Ņudzošā drūzma pildīja prērijas laukus, cik vien tālu varēja saskatīt, un ainavas dibenplānā glezni slējās sniegā tērptās Sanhuanas kalnu virsotnes.
Mēneša laikā Fords bija izdomājies gan šā, gan tā. Viņš bija atzinis Hazēliusa ģenialitāti. Sarkanā galdkalna katastrofa bija likusi pamatus jaunai reliģijai un viņu pašu padarījusi par kustības augstāko pravieti un mocekli. Sarkanais galdkalns, Hazēliusa upuris liesmās un traģisma pilnā transcendence bija devusi vielu mītam un leģendai, stāstam, kas līdzinājās vēsdjumiem par Būdas, Krišnas, Medīnas un Muhammeda dzīvi, Jēzus dzimšanu, Svēto vakarēdienu, krustā sišanu un augšāmcelšanos. Hazēliuss un stāsts par "Izabellu" bija tādi paši vēstījumi, kas izplati- jās ticīgo vidū, tas bija stāsts par pirmsākumiem ticībai, kas to atdzīvināja un vēstīja, kas viņi ir un kāpēc šeit nonākuši.
Tas bija kļuvis par vienu no pazīstamākajiem stāstiem.
Hazēliuss visu bija nostrādājis spīdoši. Viņš pat nebija maldījies par sevis iecelšanu mocekļa kārtā, par savu ugunīgo pārtapšanu, kas bija piesaistijusi sabiedrības apziņu līdz šim neredzētos apjomos. Ejot nāvē, viņš bija kļuvis par morālo spēku, neizmērojami ietekmīgu pravieti un garīgo vadoni.
Tuvojās pusdienlaiks, un bārmenis pagrieza televizoru skaļāk. Apmeklētāji — kravas auto šoferi, vietējie fermeri, daži tūristi, kas bija ieradušies bārā, - tagad bija pievērsuši tam visu uzmanību.
Ziņās rādija korespondentu, kas atradās pie rančo Kolorādo. Vīrietis stāvēja blakus milzīgajam pūlim, žņaudzīdams mikrofonu. Nosvīdušajā sejā staroja tāds pats fanātisms, kāds bija pārņēmis visus apkārt stāvošos. Tas bija lipīgs. Pūlis ritmiski skandēja, gavilēja, dziedāja un vicināja karogus, uz kuriem bija attēlota grubuļaina, mezglaina, liesmojoša priede.
Televīzijas reportieris lasīja ziņas, pārkliegdams pūļa aurus un nosaukdams to par "reliģijas Vudstoku" un "ziedošanās, sirsnības un mīlestības svētkiem".
Labi vismaz, Fords ieprātojās, ka nelīst lietus un neplūst narkotikas.
Aiz koka atradās liels Jaunanglijas stilā būvēts šķūnis, sarkans ar baltiem rotājumiem. Kamera pievērsās durvīm. Pūlis pamazām norima. Tieši pusdienlaikā durvis atsprāga vaļā un saules gaismā parādījās seši baltā tērpušies cilvēki.
Pūlis iekrācās kā milzu jūra — diženi, monumentāli, neaprakstāmi.
Fordam pamira sirds — uz skatuves iznāca Keita, piespiedusi pie krūtīm plānu grāmatiņu ādas vākos. Vienkāršajā baltajā kleitā un melnajos cimdos, kas viņai piestāvēja un izcēla viņas piķa melnos matus un tumšās, mirdzošās acis, sieviete bija satriecoši skaista. Blakus gāja Korkorana, ari ģērbusies vienkāršās alabastra krāsas drānās. Agrākās ienaidnieces bija kļuvušas par draudzenēm un sabiedrotajām.
Viņām piebiedrojās vēl četri cilvēki, un tagad uz skatuves bija sapulcējušies seši, kas izdzīvojuši uzbrukumā "Izabellai": Čena, Sentvinsents, Iness, Cečīni, Keita un Korkorana. Tagad viņi izskatījās citādi — svarīgi un ievērojami, patmīlīgā sīkmanība bija aizmirsta kopīga mērķa un aicinājuma labad. Mirdzošām sejām viņi stāvēja, smaidīja un māja pūlim. Katram pie baltā apģērba bija piestiprināta sudraba nozīmīte, kuru arī rotāja degošas priedes attēls.
Pūļa dārdošās ovācijas ilga piecas minūtes. Uzkāpusi uz paaugstinājuma, Keita pārlaida skatienu pūlim. Mati, melni kā kraukļa spalvas, vizēja un laistījās saules gaismā, un acīs kvēloja dzīvība. Sieviete pacēla rokas, un auri apklusa.