Protams, ka es daudz no notīm nejēdzu, tomēr to gan, ka uz augstākas līnijas balss bij jāpaceļ un uz zemākas jānolaiž. Ka notis ar ļipiņām ātrāk dziedamas un ar resnajām galvām pavisam lēnām. Bet es biju pārliecināts, ka vaicātāja pati daudz vairāk nezināja. Es pietvīku un pieklājīgi atteicu:
«Man notis nav note pazīt. Es klausos uz ērģelītēm un iemācos. Es pārlasu dziesmu vārdus, lai dziedot deguns nav jābāž lapā.»
Puiši mani aicināja nākt pie trešās balss, — ko es tur viens pats kā avens aitu barā … Es sasparojos un reiz, pie diriģenta piegājis, pateicu, ko vēlos. Viņš mani noskatīja no galvas līdz kājām tā, ka es sāku jau domāt, — kad nu tikai neatsviež pavisam. Un es pasteidzos piemetināt, ka tieku no citiem puišiem izšiepts par to, ka pie meitiešiem.
Bet ko Regīīts? Viņš pavīpsnāja un, saņēmis mani aiz pleciem, sapurināja kā mazu zēnu, sacīdams:
«Vai te pirts, ka tev jākaunas no sieviešiem? Dziedi vien to pašu altu! Altam zēnu balsis ir vispiemērotākās. 2ēl tikai, ka mums vairāk tādu nav kā tu. Bet pagaidi vien. kad nāksim kopā. Tur Andreja skolā ir divi. Tad tu vairs nebūsi tik viens un nelaimīgs.»
Tādi vārdi mani reizā cildināja un mierināja. Es paliku pie alta.
* * *
Nevajag domāt, ka Riekstiņu skolas skolotājs pēc apprecēšanās būtu bijis tikpat kā miris. Šad un tad viņš ieradās Ķesteros, palīdzēja mācīt atsevišķas balsis un, kad laida kopā, tad stājās pie basistiem, un tie varēja būt droši, ka viņus nekas nenovedīs no ceļa. Pa reizai arī Sausējas skolas skolotāji saradās Ķesteros, lai samēģinātu kopā. Viņi nāca gan kājām, gan braukšus, skatoties pēc iespējām, tāluma un ari cienīguma. Susējas jeb Andreja skola bija pagasta viņā galā, un mums, Leišu un Upesgala dziedātājiem, būtu bijis par daudz tālu, sevišķi kājiniekiem, ja kopmēģinājumi tur notiktu. Tāpēc, kad sasēj ieši kurnēja, ka vienīgi viņiem jāmērojot tik tāli celi uz Ķesteriem, dažreiz mēģinājumus nolika Ķāžu priedītēs, taisni vidū starp abām skolām. Kas tur pavisam! Telpa vai mežs — ērģelītes jau vairs nebij vajadzīgas, pat ne vijoles. Regūts, kam piekrita lielā kora vadīšana, jo viņš bij labākais mūzikas pratējs, sastādīja mūs pēc balsīm un teica:
«Tagad mēs te stāvam publikas priekšā. Vairāki simti priežu klausās. Varbūt arī kāda vāvere. Ja mums tagad sajūk, tad var arī izrīkojumā sajukt. Un tad būs kauna pilnas acis ne vien man, bet mums visiem. Tāpēc dziedāsim uz to labāko. Kas nejūtas pilnīgi drošs, lai nepārsteidzas, lai pārāk nekliedz. Lai noklausās un rauga savu balsi pielāgot drošam dziedātājam turpat blakus. Pie katras balss ir mums tādi, uz kuriem pilnīgi var palaisties. Piemēram, pie diskanta Staģa kundze, pie basa Jurkovska kungs un tā tālāk.» To tālāko jau nu gan nevarēja labi zināt.
Tad diriģents izvilka no kabatas dzelztiņu, sakoda zobos un, pie auss dadūris, uzdeva balsis, no augšas uz leju, — ā, ā, ā, ā!
Mēs bijām sadrošināti un pierāti, un likās, ka ies labi. Dažas dziesmas arī nogāja pavisam gludi. Bet bija tādas, kur vārdi un meldijas ritums visām balsīm nebij vienāds, kā, piemēram, «Aiz upītes es uzaugu», kur vieni dzied «Nāc, māsiņi, atpakaji», bet citi tikai «Nāc, mā-a-siņ». Tās tad nācās atkārtot atkal un atkal, līdz apnikumam.
Izdzirduši jauko dziedāšanu, apkārtējo māju ļaudis mūs ielenca un klausījās, galvas piešķiebuši. Nu mēs bez visas iedomāšanās bijām dzīvas publikas priekšā.
Ķāžu priedītes bij neliels šiliņš, kam cauri gāja Ilūkstes-Jelgavas lielceļš. Gadījās tāla ceļa braucēji, kam apvids bija svešs. Tie apstāja un brīnējās. Te taču nebija neviena krusta. Tātad ne bērinieki. Un vai tad nu, dieviņ, uz kapiem dziedātu «Kur tu teci, kur tu teci» …
Katram darbam reiz nāk alga. Mēs to saņēmām bagātīgi, kad pienāca izrīkojuma diena. Jau par ieeju zaļumu svētkos dziedātājiem nebij jāmaksā. Tālāk katrs, kungs vai dāma, dabūja divas zīmītes, pret kurām pie bufetes turētāja varēja par brīvu saņemt buteli alus un divus kliņģerus. Bet galvenais — dziedātājiem bija atsevišķas svētku nozīmes pie krūtīm, kuru dēļ mūs ne viens vien jaunietis apskauda un varbūt sevī nodomāja: Nudie, būs turpmāk jāiet arī man dziedāt!
S L E Ķ I S
Toreiz pagastu turēja satraukumā nesen notikušas slepkavības. Kaut kur tālu Susējas galā, Skrūverēs, bija nozāļoti vecie saimnieki, tēvs un māte, jo tiem bijusi norakstīta pārāk liela vecummaize un tie nemiruši tik ātri, kā varēts domāt, savā nāvē. Aizdomas, protams, krita uz jaunajiem saimniekiem. Tos visādi tirdīja un izseķinēja. Dažreiz ļaudis parunāja, ka nu jau Skrūveri sēžot cietumā, ka tos izsūtīšot uz Cibuku zemi, kā tauta dēvēja Sibīriju. Līķi bija izrakti no kapiem, izšķērsti un izmeklēti, Varbūt tās bija tikai baumas. Katrā ziņā tās bija drausmīgas lietas, par ko tika runāts.
Un šinī laikā, pašā vasaras vidū, tepat mūsu galā bija pazudis Sieku saimnieks.
Sleķi bija mājas uz paša upes krasta, netālu no sudmalām un tik tuvu lielceļam, ka garām gājējs varēja pa logiem ieskatīties un redzēt, ko istabā dara vai ko, ap galdu sēdēdami, ēd. Jaunais Sleķis nesen bija apprecējis Unķāna meitu, smuku, iznesīgu sievišķi. Viss bija tik labi, ka labāk nevajadzēja, un nu uzreiz viņš bija beigts, pagalam.
«Gan jau pārnāks, ja būs kur aizbizojis», vecākas sievas sprieda. «Pārnāks kā suns, asti kājstarpi ievilcis. Vai tad jauni ļaudis nezināmi? Viens tā šņūc degunu, otrs drusku citādāk, — i naids mājā. Un, kad sanaidojas, tad liekas, ka ar tādu zvēru nemaz kopā nevar dzīvot. Bet, kad dusmas pāriet, tad liekas atkal tik labi, tik labi, kā kad pēc pērkona saulīte spīd. Nav ko bēdāt!»
Sleķis tomēr nepārnāca. Kādā dienā desmitnieks bij no policejas ziņu atnesis, ka rītā ik no mājām pa cilvēkam jāiet uz Siekiem pazudušā saimnieka meklēt. Ierasties pulksten sešos no rīta.