Zasā, kur manam draugam, agronomam Stukulam, bij sugas zirgu audzētava, es labprāt noskatījos, kā viņš kopā ar savu jauno kundzi izjāja pa lielceļu pastaigā, kā lielkungi senos laikos. Arī te es tiku mudināts kaut reizi pasēdēt seglos. Es atrunājos, teikdams, ka man zirgi nav labvēlīgi.
«Ai nē!» kundze teica. «Nav pasaulē gudrāka un uzticamāka lopa par zirgu. Nu paraugies tikai!»
Viņa pasniedza savam tīrasiņu anglītim cukura graudu, ko tas ar lūpu galiem paņēma un, pieglaudis galvu viņas plecam, sagrauza — krumš, krumš!
«Ir jau jauki,» es teicu, «tomēr drošs paliek drošs. Es labāk pats nogulšos kaut kur zālītē, seglos nemaz neuzrāpies.»
Man pret šiem lopiem patiesi nav nekādas simpātijās pat vēl šodien, jo bērnībā esmu smagi iebaidīts. Zirgs mani ir nosviedis, ir man kodis, spēris un izgāzis no ratiem. Es esmu priecīgs par savu dzīvību, ka tā nav toreiz izdzēsta tikusi.
Par laimi, Šiausmārios, tāpat kā Valašiņās, zirgu dārzs bij turpat pie mājām un zirgus varēja palaist un paņemt tāpat, bez jāšanas. To arvien veica puiši paši. Tomēr, kad nāca dābols ganāms, kur zirgus sēja garās virvēs pie zemē iedzītiem mietiņiem, šad tad mums ar Jurku iznāca zirgus aizjāt vai atjāt. Un tā reiz es olnīcā jāju, vezdams pie pavadas vēl otru zirgu. Es šo to domāju un nemaz nemanīju, ka biju sācis šķiebties. Un tā i nošķiebos zemē, nepaguvis krēpēs ieķerties, starp abiem zirgiem. Labi, ka tie nesatrūkās un mani nesamīdīja; jo tie bij veci, nodzīti zirgi.
No zirga nokrist samērā bij vieglāk nekā tam mugurā tikt. Labi, ja bija tuvumā kāds seklāks grāvītis, kur zirgu ievest, vai akmens, uz kā pakāpties. Jurks ieķērās skaustā un uzlēca no līdzenas vietas. Man tas negāja, un reiz, kad, visus spēkus saņēmis, gribēju katrā ziņā melnim uzlēkt mugurā, tad tiku gan, bet tūlīt arī pa otru pusi novēlos zemē; jo lēciens bija par stipru. Tā darīšanas ar zirgiem man arvien sagādāja rūpes, bailes un sāpes.
Es atstāstīšu tikai vienu gadījumu, tāpēc ka daudz par nelaimēm ar zirgiem negribu runāt. Pat atcerēties nevēlos.
Blesis bija saimnieka izbraucamais zirgs, tas bija jaunāks, labāk mitināts, un, kur vien varēja ar divi zirgi iztikt, Blesis bija tas, kas palika dābola laukā ganoties. Tur viņš nesapīts varēja pa pusei savvaļā justies. Un taisni šis Blesis bija noņēmies mani no pasaules iznīdēt. Es nedrīkstēju jau no pirmās dienas, kad Šausmānos ierados, viņa tuvumā rādīties, ne vēl iet klāt un ķerties pie galvas. Laikam tāpēc, ka man bija sarkani kamzoļi, kurus gan māte vēlāk elkšņu mizās nopervēja tādus brūngani pelēkus. Jurks varēja Blēsi vest vai jāt ar viņu bez bailēm;
bet, tiklīdz parādījos es, viņš tik neģēlīgi atšiepa virslūpu un purināja galvu, ka es muku.
Un nu pati nelaime gaidīja mani mājās, kad saimniekam bij ievajadzējies braukt uz Sulainiškām. Es tiku sūtīts uz dābola lauku aiz rijas, pie Berģu robeža, atjāt Blēsi. Bet labi mudīgi.
Kā sasalis es noņēmu apaušus no vadža. Tāds teikums kā «es neiešu», vai «man baist» nebūtu ņemts par pilnu, un es aizgāju.
Bet, kā j.au paredzēju, Blesis nebij labā omā. Tiklīdz mani ieraudzīja ar apaušiem rokās, viņš sapurināja krēpes un nostājās kā uz cīņu. Kad gāju tuvāk, acis viņam sāka zvērot tā, ka nāca redzami baltumi ap tumšo zīli.
Es atkāpos.
Bet cik ilgi gaidīsi?
Pastāvējis labu brīdi, es mēģināju otru reizi.
Nē, es netiku ne tuvu.
Kauns atzīties, bet es sāku raudāt. Jo cits nekas neatlika kā iet uz mājām, kur droši vien gaidīja rājiens, ja ne kas vairāk.
Saimnieks patiesi noskaitās tīri sarkans. Jau tādēļ vien, ka tik ilgi bija vajadzējis gaidīt. Pie tam es parādījos gluži kā aiziedams, ar tukšiem apaušiem rokā.
«Kur tu tāds lopa desa esi audzis, ka tev no zirga baist!?» viņš iekliedzās. «Drīz būs jāsāk arklam pakaļ iet. Nāc, kankar.»
Viņš man izrāva apaušus no rokas un atvēzējās.
Nupat kraus! — es domāju un pacēlu vienu elkoņu pāri galvai. Bet saimnieks nesita.
«Nāc!» viņš vēlreiz uzbļāva, kad redzēja, ka es palieku pie sētiņas stāvot. «Es gribu redzēt, vai Blesis tevi patiešām apēdīs.»
Es devos saimniekam pakaļ. Visu ceļu rikšiem vien, tik lielus soļus spēra.
Kad bijām tikuši pie zirga, viņš man pasvieda apaušus.
«Mauc galvā!»
Nule, saimniekam klāt esot, es jutos drošāks un gāju, zirgam cieši acīs skatīdamies, tieši klāt. Zirgs stāvēja rāms kā jērs, un saimnieks jau ar gandarījumu nogrēmās:
«Nu? Kas nu bij!»
Te uzreiz, kad es pacēlu abas rokas, lai mauktu apaušus galvā un tad sprādzētu vajā siksnu, ar ko zirgs bij piesiets, — piepeši man acu priekšā pazibēja divas rindas briesmīgi lielu zobu. Zobi ieķērās man krūtežā, kamzoļos, un es tiku atsviests tālu sāņis. Vēl es redzēju zirga pakaļkājas uzslienamies augstu gaisā virs manas galvas. Tad es, it kā no miega pamodies, pacēlos sēdus un taustīju krūtis.
Bleša vairs tuvumā nebij. Arī saimnieks bija nozudis. Es slējos augšā un vilkos uz mājām kā sadauzīts, kā saplosīts.
Par šo notikumu nekad vēlāk netika runāts. Bet es ari netiku nekad vairs pēc zirga sūtīts. Cauri kreklam un vilnānajam kamzolim zobi nebij cauri spiedušies, bet nobrāzumi tomēr bij tik stipri, ka apmetās ar melnu kraupi.
PIETIEK VISA KĀ
Kad manai mātei kāds vaicāja, kā viņai klājas, viņa neteica vis «labum ta labi» kā Berģīšu Miks. Parasti viņa atbildēja: