Te mūs iztraucēja cilvēki, pēkšņi iznirdami no Pormaļu rudzu lauka, kur ieliecās ceļš.
Tā laikam bija Kristīne. Viens bērns viņai sēdēja uz rokas. Pie otras viņa veda tādu, kas jau steberēja kājām. Vēl viens vilkās gabaliņu nopakaļ. Bet pats lielākais gāja pa priekšu, kā ceļu rādīdams. Tikai lielākajam bija bikšeles. Abiem mazākajiem vienīgi pakula krekliņi, gari, līdz zemei. Vismazākais bija ievīstīts lupatās. Kristīne padeva liabu dienu un, pialaidusi puisēnu vaļā, apsēdās pie mums. •
«Nezi kā es ieraudzīju, ka iet žīds. Tad likos šurp. Pie mums jau neviens neiegriežas. Mūsu pils ir par mazu. Mēs arī par nabagiem, lai ko pirktu. Bet man lāpāmai adatai izskrēja acs un vajag kā ēst. Vai tev ir?»
Jāsmejas! Zuskam nebūtu nieka adatas? Viņš noskaitīja visu savu krāmi: «Poges, dieges, ķemmes, adates, adames adatines, mute ziepes, spickes, pulveres, peipes, tabakes, nazes, stalpederes, bleipederes, cakes, eilenes, drapes, spiegeles.»
Runādams Zuskis raisīja vaļā savu bodi. Bērni, acīm spīdot, spiedās gluži klāt. Arī es pacēlos ceļos. Par nožēlošanu adatas atradās pašā pirmajā lādītē, un mēs vairāk nekā nedabūjām redzēt kā tikai tās pašas adatas, apaļas spieķu ciblņas asiem, sarkaniem vāciņiem, pavisam mazus spogulīšus. Zuskis vienu paņēma un pielika lielākajam puisēnam pie acīm: «Paskat, cik tev maina mute!»
Puika nokaunējies atrāvās nost. Kristīne Zusku aprāja: «Kam tu bērnam rādi niekus! Vēl iekāros. Vai kāds redz, vai mēs balti vai melni? Kad esi nomazgājies, tad zini, ka vajag būt tīram.»
Adatas Kristīnei patika. Tās bija šķēpainiem galiem, prāvu aci, tā ka varēja arī pastalas lāpīt. Vēl viņa apskatīja šūnamās adatiņas.
«Naudas man nav,» Kristīne teica un izvilka no azotes lupatiņā ietītu saru vīškīti.
Pēc mazas kaulēšanās viņi salīga, un Kristīne, adatas rūpīgi saspraudusi jakas priekšā, ņēma mazo atkal uz rokas un atvadījās, sacīdama:
«Tad nu uz gadiem!»
Abi lielākie zeņķi aizskrēja pa priekšu. Viņu dzīvē šodien bija notikusi liela pārmaiņa, viņu māte bija nopirkusi adatas. Droši vien, istabiņā tikuši, viņi gribēs adatas apskatīt tuvāk, paņemt pirkstos, drusku pabakstīt kādu drēbīti, — es domāju.
Zuskis vēl netaisīja bodi cieti. Vilkdams sīku, saraustītu meldiju, it kā skaitītu pātarus, viņš visu sakārtoja, kas negulēja īstā vietā. Saru kūlīti viņš pasvārstīja uz delnas, pirms nolika atsevišķā stūrī. Gan jau viņš zināja, cik lotis tur bij un cik par loti dabūs. Tad, rokas klēpī nolaidis, atkārtoja pirmītējos vārdus:
«Nav viegle tādem kā mums.»
«Vai tev ir labi fiskari?» es vaicāju.
Zuskis manī raudzījās ar lielu nožēlu, tad sāka raisīt bodi cieti.
«Tu jau neesi piercējs,» viņš sacīja.
Ziināms. Man taču nebijia pat saru vīškīša.
Es palīdzēju Zuskam uzņemt mugurā smago paunu, ko tikko varēja pacelt, un parādīju ceļu, lai iet uz Briežu kalniņu, tam garām, tad jau viņš tālāk pats redzēs. Tur ir mājas, pa upes virsu, cita pie citas.
Govis bija sacēlušās un ēda. Es raudzījos Zuskam piakaļ, kā viņš kļuva attālinādamies arvien mazāks. Beidzot varēja redzēt vienīgi bodi un kājas zem tās kā kustīgas staklītes. Tad es pagriezos pret Pormaļu istabiņu. Un tūlīt manas domas pievērsās Kristīnei un viņas puskailajiem bērniem. Man stāvēja vēl acu priekšā tik skaidri kā īstenībā, kā viņa nāca pa ceļu ar mazo klēpī, ar otru pie rokas, kā vista ar cālīšiem. Cik nopietni viņa izmeklēja sev labākās adiatas un samaksāja ar saru vīškīti. Galvas lakatiņš viņai bija nobrucis uz kakla kā sakas. Melnajos matos taisni izšķirta celīte — pa pašu galvas virsu, gluži kā manai mātei. Droši vien ar adāmo adatu, pēc sajūtas, jo spoguļa taču viņiem nebija, ja jau Zuskam pārmeta, ka bērnus iekārdināšot…
Es gudroju un nevarēju izgudrot, kādēļ ļaudis par šo kārtīgo, glīto sievu runāja ar tādu rūgtumu, it kā viņa būtu ragana vai kāda burve. Vai tādēļ, ka viņa nemīlēja dzīvot burzmā, lielās mājās? — Kas tad viņiem kaitēja šeit vieniem pašiem? Bērni nebija svešiem pa kājām. No zagļiem vai slepkavām Kristīnei nebija ko bīties. Vai viņa pati neteica, ka naudas neesot?
Saimnieces māti es biju dzirdējis sakām, — kas jau tur varot izaugt par cilvēkiem, kur neesot tēva.
Ja par ko tad ne? — Lielākais pēc pāris gadiem varēs iet jau ganos. Tad pienāks kārta otram, trešam, ceturtam … Vai man pašam nepietrūka tēva gluži mazam?
NAIDINIEKI
Nevarēja sacīt, ka mūsu saimnieks vispārīgi būtu zvērīgs bijis. Skaidrā prātā viņš laikam stipri sevi valdīja; bet, kad bija iedzēries, tad visi velni tika vaļā. Viņš izvērtās kā kāda drēbe ar kreiso pusi uz virsu.
Esmu jau stāstījis, ka saimnieks arvien vienu puisi turēja labāku par otru, ka pirmajā vasarā viņa mīlulis bij Vainauckis un ka otrajā viņš, pat skaidrā būdams, nevarēja to ciest, kur nu vēl iereibis. Un nule es atkal pastāstīšu pāri notikumu, kas Šausmāna lielo dūšu parādīs vēl gaišāk.
Šņeiders bija ieguvis saimnieka cieņu un draudzību, taisnību sakot, par neko, tāpat kā Vainauckis viņa naidu. Šņeiders nebij labāks par Ķieģelmani, Vainauckis ne par matu citādāks kā pirmajā gadā. Bet tas nu bij skaidri redzams, ka saimnieces mātei taisnība: saimniekam vajadzēja kādas pārmaiņas, kā jūras braucējam citu ceļu, citu ostu. Pērn Vainauckis viņam arvien bij palīdzējis Ķieģelmani šķiebt. Ķieģelmanis bija panesīgs, gandrīz paļāvīgs. Lai dara ar viņu, ko grib, — viņš savu gadu nodzīvos un ar godu aizies. Šogad Šņeiders Vainaucka nemaz neaizskāra. Tikai kā no augšas paskatījās, pasmīnēja, kad saimnieks tam uzbruka. Bet Vainauckis nebija panesīgs nemaz. Katru reizi kā gailis slēja piešus pretim, un tas nebij labi. Tā viņi kļuva par klusiem naidiniekiem un jutās pastāvīgi kara stāvoklī. Karš gan varēja iet vaļā tikai tobrīd, kad saimnieks to pieteica. Būtu taču aplam bijis, ja kalps meklētu iemesla.