Reiz abu naidinieku starpā notika tik jauks joks, ka bij ko pasmieties.
Bij pienācis lielais Rudzaišu tirgus. Vainauckis pārdeva vienu govi, kas bija palikusi pārslaucene, un saņēmis tik daudz naudas, ka arī viņam reiz bij iegribējies uzdzīvot. Carka pa čarkai, un viņš skurbuļa ziņā nestāvēja saimniekam pakaļ ne par pēdu. Mājā braucot, viņš varēja vienīgi ziņģēt par straujo Donavu, bet, kas ap viņu notika un kurp mēs braucām, viņam nebija jēgas. Tāpēc grožus turēja sieva, kā dažam labam, kurš no rīta bija vingri vicinājis pātagu. Arī saimnieks sēdēja kā koka tēls, un viņa zirgu vadīja Jurks, iespiedies starp tēvu un māti. Es turpretim sēdēju ratu priekšā uz dēlīša un skatījos līdz apnikumam Vainauckienes saknieptajās lūpās un Vainaueka plaši atplestajā mutē, jo viņam gribējās ziņģēt bez apstājas.
Šņeiders bij uz tirgu labāk kājām gājis, nekā sēdējis uz ratu priekšas, kā pats izteicās, — zirgam zem astes. Kā kājiniekam viņam nevajadzēja peņķēties ar Vainaueka govi, diena piederēja viņam vienam. Kājinieks bij vienmēr svabadāks par zirdzinieku. Man no tā tika tas labums, ka mani, mātes palaistu, paņēma Vainauckis līdz.
Tirgū, kaut gan abēji pajūgi bija novietojušies līdzās, saimniekam ar kalpu neiznāca nekāds naids, jo abi vīri nemaz nedabūja saredzēties. Mēs jau savu zirgu bijām sajūguši un sēdējām ratos, kad Šņeiders atveda saimnieku tieši no desu bodes, iesēdināja kārtīgi un izbrauca zirgu uz ielas. Mēs turējāmies cieši aiz viņiem. Tad Šņeiders atkal nozuda, kā gadījies, un mēs lēnām izbraucām uz lielceļa un nogriezāmies gar muižas rijām uz māju pusi.
Te pie muižas lielā šķūņa man iekrita prātā nakts un čigāni, un saimnieks, piesiets pie ilkss līdzās zirgam … Kādi nelāgi murgi!
Ceļā nekur neiznāca apstāties, un tā ienaidnieki netika redzējušies. Saimnieku rati ritēja žigli uz priekšu, jo Jurks bij dūšīgs braucējs. Viņa tēvs droši vien nezināja, vai mēs braucām vai nebraucām viņiem pakaļ, bet mēs arvien turējāmies nedaudzus soļus aiz viņiem.
Vainauckis bija aplam mīlīgs. Tiklīdz viņš neziņģēja, viņš sniecās sievai buču iedot; bet katru reizi deguns atdūrās pret paslietu elkoņu. Tas viņam arī bija puslīdz viena alga, lūpas kaut kā nošmīkstēja, un viņš sāka atkal kādu puskrievisku dziesmu, piemēram: «Božica rakraņi!»
Tā mēs braucām, vairāk zirga prāta vadīti. Laimīgi mēs tikām pāri šaurajam tiltiņam, nogriezdamies no lielceļa aiz Liepiņu rijas, laimīgi izlīgojām grambaino lauku ceļu garām Āriņām, cauri Pulpju olnīcai, pāri upei, kas par laimi bija stipri izsusējusi.
Tikuši sētā mēs, tie, kas varējām, izkāpām no ratiem. Mēs ar Jurku pat izlēcām kā sprūdzeņi.
Vainauckis ar saimnieku palika; jo viņiem neklausīja ne rokas, ne kājas. Un, tā kā zirgi sētsvidā bij sagājuši gandrīz blakus, tad arī ratus no ratiem šķīra tikai neliela starpa. Un nu piepeši saimnieka acu priekšā iznira Vainaucka ienīstais vaigs.
«Ko tu, smerdel, te meklē?!» viņš pēkšņi iesaucās, tad lēnām galvu pagrieza uz otru pusi, it kā atrastos vēl desu bodē, un noņurdēja: «Divi butei bairiš!»
Vainauckis, vēl tikpat labā omā kā visu ceļu, kaut beidzot bija dziedāt piekusis, mīlīgi atbildēja:
«Buču! Do buču!»
Sievieši bij tūlīt aizgājuši uz istabu. Mēs ar Jurku nojūdzām zirgus un aizvedām uz līci. Pārnākuši mēs atradām saimnieku ar Vainaucku gan vēl zvilnam katru savos ratos; bet viņu starpā jau bij notikusi pirmā sazināšanās un nesaprašanās. Vainauckis raudādams žēlojās, ieraudzījis mūs nākam:
«Viņš mani grib kaustīt par to, ka es līgstu mieru.»
Saimnieks uz to atbildēja ar ļekanu belzienu, kas ķēra ratu malu. Viņa acīm laikam pretinieks likās tik tuvu, ka to viegli varēja sniegt. Sāpes sajutis, viņš iekliedzās:
«Ak tu man turēsies vēl pretim? Ošlapin! Bet nu es
tevi —»
Viņš šķiebās ar visu augumu uz pretinieku un laimīgi izvēlās no ratiem. Vainauckis, viens palicis, brīnējās, kur gan sirdīgais pretinieks varējis paslēpties. Viņš sauca, un saimnieks arī atsaucās, bet kaut kur ļoti tālu, it kā aiz upes. Viņi bija viens tik augstu un otrs tik zemu, ka nekādi nevarēja saprasties.
«Ko mēs te kā muļķi skatāmies!» Jurks mani parāva aiz piedurknes. «Iesim uz istabu!»
* * *
Augšējo gadījumu abi naidinieki, izgulējuši dzērumu, varbūt atgādāja, varbūt arī nenieka neatcerējās, jo bija pārāk apreibuši. Bet man nācās kādā citā reizē, kad saimnieks pārbrauca samērā tikai iesilis, redzēt tādu skatu, kas man vēl šodien stāv acu priekšā, tiklīdz pieminu Šausmānus.
Bija jau rudens, un es ganīju tepat līcī, iepretim Berģīšiem. Lopi mierīgi ēda. Es dzīvoju pie puišiem, kūri zirgu dārzā cirta resnākos pelēkos elkšņus malkai. Te man bija īsāks laiks. Es kurināju uguni. Mēs šo to runājām. Es kapāju zarus nost, kad viņi zāģēja.
Uzreiz, kur gadījies, kur ne, nāk saimnieks. Ne redzēts, ne dzirdēts pārbraucam. Nu man liekas, it kā es te nebūtu piederīgs. Bet, ja es tagad ietu projām, izskatītos pēc bēgšanas. Un to es negribētu ierādīt, ka man no saimnieka baist; jo pret mani viņš taču nekad nav bijis ļauns. Tā es palieku.
Saimnieks pienāk. Acis viņam apsarkušas, kā vienmēr, kad dzēris. Viņš velk dūmus no pīpes tik bieži, ka paceļas vesels mākonis, kur viņš apstājas. Apstaigā celmus. Liekas, viss ir kārtībā un pēc viņa prāta. Tomēr nē. Viņš paliek stāvot pie vēl nenodarināta koka un sauc puišus klāt.