«Es zinu, kā to dara. Kokiem tas nes lielu labumu.»
Un nākamajā dienā es sāku.
Tā kā ābelītes vēl necik nebij sakuplojušas un aprakt vajadzēja zaru vainaga platumā, tad es to veicu samērā drīz. Es apraku, saecēju ar grābekli velēnas un saimniecei pateicu, lai liek Minnai iesēt puķes. Un Minna iekaisīja apaļumos kliņģerītes, magones, sīkrozītes, ritenspoles un ko neko, kas vien gadījās pie rokas. Tā iznāca, kad puķes sāka ziedēt — papriecāties ne vien mums pašiem, bet arī ceļa braucējiem vai gājējiem.
Vēl es uztaisīju soliņu istabas sānos, dārza pusē. Tad es izraku celīti no istabas stūra lejas vārtiņiem, kur bija staigājams uz Salāti. Es izraku un sastiepu no lejas izskalotu, akmeņainu granti. Neviens man nelika to darīt, un, ja vien bija kas cits strādājams, es bez runām ceļa taisīšanu pametu. Bet, tiklīdz atkrita kāds brītiņš, uznesu atkal pa ķerbelei grants. Atkal un atkal, līdz ceļš bij kārtībā. Ne saimnieks, ne saimniece mani par to neslavēja, bet man pietika, kad redzēju, ka dārzam tas par košumu. Saimniece beidzot tomēr bija atzinusi tāda grantēta celiņa vērtīgumu un manai mātei teikusi:
«Labāk gan šitā. Lietus laikā, kad bija dubļi, es cik reižu tiku jājusi pie zemes, lejā iedama. Lai tavam Jankam veselība!»
Reiz arī saimnieks, kad vaicāju, kā viņam dārzs tagad patīk, pasmaidīja, atzinīgi pašķieba galvu un savilka plecus labi augstu.
Man bija labi. Es jutos kā liels cilvēks, kas ko prot un var. Es biju dalībnieks pie šīs mājas, palīdzēju celt tās izskatu. Līdz ar to netiešā kārtā uzlabojās mani apstākļi. Kad māte saimniecei bij ieminējusies, ka man nav savas gultas, tūlīt tika nokārtots tā, ka mēs ar cūku Miku varējām gulēt vienā gultā saimnieku klētī. Saimniece tūlīt iedeva gultas drēbes: palagu, spilvenu, biezu vilnas segu. Mēs gulējām kā inci. — Tepat bija arī Zālītes gultiņa, zaļi krāsota, kā kāda rotaļlietiņa. Segu viņa teicās pati notamborējusi, kad bijusi vēl pie mātes. Tā bija brīnišķīga sega spilgtām, virsū uzšūtām rozēm.
Man te patiešām bij tik labi, ka es vēlējos, kaut visu mūžu tā bijis. Es biju paēdis un kārtīgi apģērbies. Novalkātos svārkus es biju nolicis zvejai un nēsāju tagad to uzvalku, ko vilku, skolā iediams, un kas draudēja kļūt par mazu līdz rudenim. Tiklīdz atmetās vēsākas dienas, es maucu vilnānās bikses, kas izskatījās nesalīdzināmi glītāk nekā baltās pakulu bikses. Bikšu galus es neliku zeķēs un nepieāvu, bet uzlaidu virsū, tā noslēpjot auklu režģus. Man šķita, ka nu es izskatījos pavisam kārtīgs zēns.
Celties man arī nebij vairs tik grūti kā Šausmānos. Tiklīdz saimnieks vai saimniece piedauzīja pie klēts durvīm, Minna dzidrā balsī atsaucās, un līdz ar to arī man miegs bija nost. Es taču nebiju viens, kam nācās mosties. Un, ja arī kādreiz biju atkal ielaidies miegā, tad Minna iziedama vēl man uzsauca no savas puses, lai ceļos, un es biju augšā bez kavēšanās.
Dažreiz arī Minna neteica nekā, tikai pienāca un ar siltu roku aizskāra manus matus. Es saķēru šo roku un acumirkli samīļoju. Tad roka atrāvās.
Minna izsteidzās, un es trūkos augšā ka medus pielijis.
Kājas audams, es dudināju priecīgas meldijas. Skaisti skaisti bija pasaulē dzīvot!
Liepiņās man dikti dikti patika. Visas trābas te bij kārtīgi saceltas un kārtībā turētas. Aka pašā sētas vidū, tikpat tālu no istabas kā no kūtīm. Tā kā zirgu stallis stāvēja krietni zemāk par aku, tad uz turieni bij uzstādīta rene, pa kuru ūdens pats aiztecēja uz staņģi. Vajadzēja tikai izvilkt un ieliet.
Zirgi Liepiņām bij slaveni, sevišķi baltais, kuram par nožēlošanu nu jau bija astoņpadsmit gadu. Bet tas vēl joprojām bija bulta, ne zirgs. Pusotras minūtes versti!
Un mājai par vislielāko košumu bij lielāputna pērklis uz istabas jumta. Cik cēli viņi tur stāvēja, dažreiz abi, dažreiz viens, un raudzījās lejup, kad cilvēki runādami staigāja pa sētsvidu. Bieži stārķis stāvēja uz vienas kājas, kaklu krūtežas spatvās ievilcis. Knābis viņam bija liels un sarkans, tāpat kaja sarkana, tieva kā stiebrs un savu olekti gara. Brīžam viņi papildināja vai laboja gadiem celto pērkli, kas bija uzaudzis tik liels kā žagaru vezums, jau augstāks par skursteni. Viņi nesa lielus, sausus zarus un velēnas, krāva, cilāja un grozīja, līdz viss saskanēja ar viņu nodomiem.
Ne no šā, ne no tā stārķis dažreiz sāka klabināt. Atmeta knābi uz muguras un iesāka ar augstu skaņu, tad lēnām lieca kaklu uz priekšu, un, kad dobji nobeidza, tad ari knābis bija nolaists līdz zemei un spārni nokārušies. Bet neba bez iemesla viņš bija klabinājis. Bija pamanīti laupītāji, kas iekārojuši viņa māju. Tikko saredzami augstu starp mākoņiem griezās divi putni. Varbūt viens no tiem bij mūsējais. Viņi cīnījās, pa reizai šaudamies pa gaisiem tādā ātrumā, viens otru vajādami, ka spārni taisīja viesulim līdzīgu troksni. Tad mūsējais, īsi ieklabinādamies, nolaidās uz pērkja, un nu viņi cītīgi klabināja abi. Viņi bija paturējuši savas tiesības.
Reiz svešie stārķi bez kāda iepriekšēja brīdinājuma nolaidās pavisam zemu un laikam gan būtu uzmākušies mūsējiem, ja tie nestāvētu uz sava jumta gala tik draudīgi, pa reizai iesēkdamies, it kā iesvilpdamies, un klabinādami bez mitas. Zināms, arī mēs tad palīdzējām viņiem aizstāvēties, rādīdami svešajiem dūres un kliegdami, lai vāķas prom.
Ja, lieloputnu pērklis bij par lielu jaukumu, sevišķi, kad izšķīlās mazie. Tie auga drīz. Kad nu četri tādi jautiieši sacēlās stāvus, melniem knābjiem, melnām kājām, un kad uzlaidās ar barību vēl kāds no vecajiem, tad
perklis bija pilns un pilns. Pa naktīm vecajiem bij jāpaliek uz jumta čukura, jo pērklī nebij kur.
Un tad, kad sāka rudzi bālēt, jaunie sāka mācīties lidot. Uz vietas stāvēdami, pa reizai palēkdamies, viņi vicināja spārnus tik cītīgi, ka pēc nedaudz dienām sāka jau ilgoties mērkt kājas mitrajā līcī. Tikko viņi ieraudzīja pirmos status, tad arī laidās lejup.