«Tev, Janka, vajadzētu saimniecei izprasīties,» Minna man, iztēlojusi visus ogošanas jaukumus, teica.
Es biju Riekstiņu Seskā diezgan zilenes izēdies, un Iždēļu purviņš mani nevilināja ne mazākā mēra; bet, kad Minna solījās turpmāk manu siles galu par plaukstas tiesu saīsināt, es biju ar mieru. Mūsu saruna notika, lapas kapājot, un Minna, kā savus vārdus apstiprinādama, uz vietas iecirta siles malā krustiņu.
«Re, tikai līdz šai vietai tev vajadzēs kapāt. Tad tev būs krietni vieglāk, un arī tu dabūsi drusku pagulēt dienavidu. Man jau, taisnību sakot, dažreiz bija tīri žēl, skatoties, ka tu no visa spēka cērt un tomēr kapātevis neņem cauri.»
«Labi. Bet es nezinu, kā lai iesāk tādu runu.»
«Kas tur ko neiesākt? Klūp pie rokas un saki: «Mem-
mīt, laid mūs ar Minnu zilenēs uz Iždēļu poriņu!» īsi un skaidri. Tad jau redzēs, ko viņa teiks.»
Es apdomāju, kā tas būs un ka tas izskatīsies. īsāks siles gals gan būtu patīkams, patīkama arī ogošana, bet tāda klupšana pie rokas un teiciens «mīļā memmit» man pagalam nepatika.
«Runā labāk pati!» es nopūzdamies beidzot teicu un jutos atvieglots kā no smagas nastas.
«Man tas nebūtu nekas, bet tevi saimniece labāk ieredz. Man viņa droši sacīs: «Ko tu, lielā govs, ar bērniem skriesi ogās! Būtu labāk adījusi zeķi, ja nenāk miegs.» Tu jau zini, ka saimnieka darbi nav padarāmi. Bet kad ne, ne …»
Viņa paraustīja plecus un izdzēsa siles malā iecirsto krustu, ta pārceldama robežu atpakaļ uz veco vietu. AAan kļuva atkal smaga sirds, un es klusībā apņēmos tomēr mēģināt ar saimnieci runāt.
Tai pašā vakarā, cūkas sadzinis un ienesis virtuvē žagarus, es paliku pie saimnieces, kas ar pavārnīcu rokā stāvēja pie putras katla.
«Kā tev, Jānīt, labi iet?» viņa apvaicājās.
«Labi,» es gaiši atteicu.
«Un kā tev labi iet?» es pēc brītiņa savukārt vaicāju.
«Tu jau redzi, kā man iet. Vāri katlu pēc katla, gan cilvēkiem, gan lopiem.»
«Brangaļu Anna saka, ka Iždēļu poriņā esot smagi daudz zileņu.»
«Jā, jā, tas var gan būt.»
Ko nu lai saka? Es saņēmos un paklusām turpināju:
«Nezi vai nevajadzētu skriet palasīt?»
«īstais ogās gājējs! Vēl Iždēļu suņi saplēsīs. Vai tārps iecirtīs. Tur jau čūskas staipoties kā pinekli.»
«Es neietu viens. Mes varētu abi ar Minnu. Brangaļu Anna mūs aizvedīs.»
«Ak tik tālu jums jau sarunāts? Nu, ja apsolāties man stopi pieci atnest, tad rītā laidīšu kā pie sestdienas. Būs svētdienā visiem ko mutē iebērt. Āboļi nav vēl ēdami. Bet tad jums rītdienas lapu tiesa būs šovakar jāsakapā. Sašķinusi esmu.»
Nu mēs bijām kā spārnos. Minna iecirta atkal jaunu krustu siles malā. Un nekad mums lapu kapāšana nebija tā veikusies kā todien. Varbūt tāpēc, ka vakarā laiks nebija tik karsts kā pusdienā, bet varbūt arī par to, ka bija apsolīta maza pārmaiņa mūsu bezgala vienmuļajā dzīvē.
Otrā dienā Minna bija aizlaikus sazinājusies ar Brangaļu Annu, un, kad mēs gājām, tā jau stāvēja skuju malā uz celītes un gaidīja. Viņai, tāpat kā mums, bija paprāva ķerbelīte uz elkoņa. Ja mēs tās dabūjam pilnas, tad gan saimniece varēja būt mierā.
Nu mēs soļojām, ko nagi nesa. Abas meitas bija lielas, garām kājām. Man šad un tad nācās palaisties rikšiem, lai tiktu viņām līdz. Ak kauns! Reiz es pat ieķēros Minnai lindrakos, kā biju paradis to darīt līdzīgos gadījumos, kad nespēju mātei vai vecmātei līdzi tikt. Es tomēr biju vēl tik dikti mazs…
Pa celiņu, ko es vēl labi pazinu, mēs tikām uz lielceļa, tad nogriezāmies pa kādu grāvi cauri rudzu laukam, garām ziedošiem kartupeļiem, auzām, miežiem. Dābolā bija piesieti zirgi. Viens no tiem bija raibs kā govs. Un tad mūsu priekšā stāvēja Iždēļi. Bet mēs no-virzījāmies pa kreisi.
«Kad nu tikai nepamanījuši suņi un nesākuši riet!» Anna čukstēja.
Bet nē, Purviņš nebija vairs tālu. Bērziņi stiepās
garāki, kārklu krūmi plētās platāki. Jau mēs bijām klāt un iekšā.
Kājas iriurns bija apautas — to pašu čūsku dēj.
Purviņš bija mazs, ne lielāks par Riekstiņu Sesku poru, bet vaivariem un zileņu mētrām noklāts no vienas vietas. Un patiešām — ogu tik daudz, ka nebij nemaz jālasa. Tās varēja grābt un bērt kurvītī pilnām saujām. Lasot abas meitas neklausījās, ja es ko teicu. Viņām bija daudz ko runāt par zēniem, par brūtgāniem un brūtēm. Brīžam viņas sabaza galvas pavisam kopa, čukstēja un srnējas. Es biju nobīdīts gluži pie malas un turējos atstatu.
Drīz mūsu trauki bija pilni.
«Nu vēl krietni jāsaēdas,» Minna teica.
Mēs nolikām kurvjus pazīmigākā vietā un apstaigājām visu purviņu, meklēdami, kur ogas vislielākās un gārdākas. Mēs nogaršojām vienu krūmu un tad otru — salīdzinādami. Te tam bija skābas, tam mazliet rūgtenas, šim te saldas un tur tam pavisam saldenas un miltainas.
«Bet paraugi, Anna, te sitās!» es par gabalu saucu4 atradis biezas priedītes ēnā lielas, patīkami vēsas un saldenskābas ogas, kādu nekur citur nebij.
Uz mētrām vēl stāvēja kā lielas sudraba zīles rīta rasa. Anna pienāca, nosāņis paskatījās un nicīgi pateica:
«Ēd pats! Domā, es nezinu?» Un viņa pateica ar īstu vārdu, ko es ogām esot uzlaidis.
«Ak tu cūka tāda!» es iesaucos un, paņēmis savu kurvīti, devos viens pats uz mājām.
Es jutos tik dziļi pazemots, ka vēlāk katru reizi, kad ieraudzīju šo meitu, man bija jānodur acis. Un nekad, nekad visā mūžā es vairs netiku ar viņu pārmijis neviena vārda.
Minna mani panāca netālu no mājām. Saimniece bija priecīga par daudzajām un skaistajām ogām. Viņa bija ar mieru jaunnedēļ mūs atkal vienu dienavidu palaist, ja tā tās lietas. Un Minna tiešām arī aizgāja vēl vienu reizi, tikai ne ar mani. Man pietika.