Jā, man pietika. Ai, ko es tagad izcietu, to nevēlu ne niknākajam ienaidniekam … Pamazām man pieri apņēma kā ledaina stīpa. Tā vilkās kopā arvien ciešāk un ciešāk. Es atgūlos ēnā un aizvēru acis. Tad es dzirdēju saimnieci sakām, lai ceļoties augšā — jādzenot cūkas laukā, Minna jau izdzinusi. Es raudzīju pacelt galvu. Tā mētājās no viena pleca uz otru kā beigtam cālim. Pie tam piere draudēja pušu sprāgt. Es plaši ieplētu acis, bet redzēju tikpat maz, kā kad tās bija cieti. Visa pasaule bij melna kā aiz apkvēpuša stikla. Saule debesīs bij tikai gaismas plankumiņš, bez stariem un bez siltuma.
«Ēdis i apdomājis!» māte pienākusi pukojās. «Nu tak tīrās ogas!»
Es gan zināju, ka biju valstīdamies ākstījies, bet nevarēju saredzēt, vai tur tīras ogas vai kas cits. Man bija viena alga, mirstu vai dzīvoju, lai laiž mani tikai mierā. Bet māte nedomāja tā. Viņa mani pacēla un stiepa apkārt klētij uz rijas dārzu. Es kā no tālienes dzirdēju viņas balsi:
«Te tu vari gulēt, kamēr pāriet. Es paganīšu. Bet, tiklīdz tiek labāk, netaisi nekādus pigorus, nāc uz cūkām! Man nav laika niekoties ar tevi.»
Es tiku noguldīts. Dzirdēju zemi nodimdam. Māte aiziet… es domāju. Man šķita, virs galvas čiepstēja zvirbuļi. Tad viss apklusa. Es biju aizmidzis.
Kad pamodos, man likās, ka atrodos mežā. Pār mani locījās slaidas egles. Vai es negulēju Iždēļu purviņā? Vai te nestaipījās čūskas? Es trūkos augšā.
Nē. Tās bija kaņepes. Saule stāvēja launagā. Galva man vēl sāpēja, bet ne tik briesmīgi kā pirmāk. Un pasaule bij atkal gaiša. Katra lieta bija atguvusi savu krāsu: kaņepes koši zaļas, rudzu lauks aiz gatavuma palss, auzas zilganas, bet miežu svaigie akoti laistījās bāli kā zīds. Mutē un kaklā bija sakrājies rūgtums. Es devos uz aku, padzēros auksta ūdens un steidzos atmainīt māti.
MŪSU ZĒNI
Varētu domāt, ka vārdā «zēns» slēpjas kaut kas no bērna, ko drīkstētu nomainīt ar puiku; bet tā nebij. Mazu vīriešu kārtas radījumu pie mums sauca par zeņķi, par zēnaku vai zontru. Zēns bija pilnīgi pieaudzis vīrietis, tikai neprecējies. Tātad mūsu zēni nebija nekas cits kā saimnieku Janks, skroderis un mans krusttēvs.
Praimanis, kaut nebij vecāks par trim minētajiem, tomēr nebija vairs zēns, jo pavasarī bija apkankarējies. Viņam bija sieva, viņš bija vīrs, tāpat kā mans vecaistēvs. Sieva viņu varēja tikpat labi saukt par tēviņu kā viņš sievu par bābu. Skaisti tas neskanēja, bet bija tikpat pareizi un labi.
Es skatījos uz Praimaņu pāri un vēroju, — kāda tad nu īsti bija tā starpība starp zēnu un vīru?
O, tā bija acīs krītoša. Sevišķi svētdienā. Vīrs gulēja, rokas zem galvas salicis, un pīpēja, kamēr sieva, kājgalī sēdēdama, ar susekli sukāja galvu. Dažreiz viņi abi ņērnās pa kūti, kur vīram vajadzēja taisīt sivēnam aizdaru. Vispār sievai aizvien kaut kā trūka, un vīram tas bija jāgādā. Vīrs nereti tika bārts un izsunīts kā suns. Bija reizas, kad Praimaniete sēdēja, saritinājusies gultā. Viņa izskatījās pēc meitenes — divas bizītes uz kartūna jakiņas, smiekli, knakstīšanās ar vīru, līdz kaut kas sametās un viņa sāka raudāt. Tad tēviņam bija lielas pūles, kamēr bābu nomierināja. Gadījās, ka Praimanis tika rāts un lamāts ne bez iemesla. Priekš kāzām viņš bij zvērējis, ka atmetīs visus zēna netikumus, — nepīpēs, neies uz krogu; bet tagad dzēra atkal un rūģināja pīpi. Vīrs taisnojās. Viņš pirmkārt nebij zvērējis, bet tikai nodievojies. Un arī to darījis tikai tāpēc, ka citādi viņa neticējusi. Un tad viņš nebija vis solījies atmest abus, bet vienu no minētajiem netikumiem. Nu viņa varēja izvēlēties, ko lai viņš atmet, — pīpi vai glāzīti. Praimanis, protams, nemeta ne pīpi, ne glāzīti. Tā bija tikai tāda izrunāšanās, kas atkaitojās neskaitāmas rei zes. Jo kaut ko taču vīram un sievai savā starpā vajadzēja runāt. Te atkārtojās viss tas pats, ko es jau biju vērojis pie vectēva un vecāsmātes, tikai daudz daudz asākā veidā. Ar vārdu sakot, vīrs bija nelaimīgs cilvēks.
Bet kas kaitēja zēniem? Tiem bija vajā visas debesu puses. Ko viņi iedomājās, to izdarīja, kur gribēja, tur aizgāja. Vai viņi nebij Jāņos sarīkojuši aplokā balli, par kuru runāja viss pagasts? Un kā viņi posās un štātējās! Jauni, gaišpelēki svārki, melnas bikses, spožas gamašas, — tāds bija mans krusttēvs, kad svētdienā uzcirtās. Saimnieku Jankam patumša visa kārta, tāda kā aitas mugurā, bet tīras vilnas, velta un spiesta. Skroderim pirktas drānas uzvalks, tumši brūns, vēl Jelgavā meistera gnezts. Ap kaklu balta apkaklīte, un atliekumā iemiegts tāds kā tauriņš, kā drudzitis no tīra zīda.
Sevišķu vērību mūsu zēni piegrieza spieķiem, ko toreiz sauca vēl pa vecam par štokiem. Mans krusttēvs gāja mācībā pie muižas galdnieka Apiņa un pa vaļas brīžiem bija uztaisījis no māzera bērza trīs tik skaistus dzelteni pulierētus spieķus, ka prieks bija rokā ņemt. Tad pēkšņi uznāca mode darināt visādas dīvainības, un mūsu zēni raudzīja ar spieķiem cits citu pārspēt.
Skroderis, reiz no darba nākdams, bija kādā ataugā uzgājis neredzēti resnu, brīnum taisnu meža rozi, no vienas vietas pārklātu ar dzeloņiem, kas pelēcīgajā mizas zaļumā izskatījās neganti skaisti. Nu viņš ņēmās ap savu spieķi atkal un atkal, katru dzeloni noapaļodams tā, ka tie vairs neskrāpēja, bet tomēr bija diezgan asi. Ja, viņam bija tāds spieķis kā nevienam.
Bet tad saimnieku Janks viņu pārtrumpoja. Tas bija tādu lietu redzējis kādam leitim un visā klusībā uztaisījis.
«Kad tu sapūtu!» katrs iesaucās, kas to redzēja.
Neviens nespēja pateikt, kas tas par koku. Neviens nezināja, kāpēc spieķis tik smags un kas tā par krāsu, tik skaisti mālaina. Un tik lokans un atsperīgs, ka, ja kādam reizi vilksi, tad vairāk neprasīs. Galā apaļa bumbele baloža olas lielumā. Tā tik patāgi iegulās saujā. Taisni pati ieglaudās. Tāda veida spieķis ne tikai lepni izskatījās, bet bij pie reizes arī stipri noderīgs, ja muižas krogā kādreiz zēniem iznāca saķerties ar leišiem vai ar Sulainīšku ruskiem.