«Kā tas tiek taisīts?» es skroderim vaicāju. «Un no kā? Izskatās kā no māla, bet māls taču sadruptu.»
«To nemaz nevar izstāstīt. Pagaidi, kad es sev taisīšu, tad tu redzēsi.»
Pēc kādas nedēļas skroderis man rādīja un stāstīja:
«Skaties, veries, te nu viņš ir!»
Es paņēmu rokā, grozīju un brīnējos. Tur nebij nekas vairāk kā patievs dzelzs iesms. Vienā galā tā kā poga, otrā iegriezti ģeņģi.
«Dedzeklis gaļas cepšanai, vai ne?» skroderis smiedamies sacīja.
«Akurāt!» es tāpat smējos.
«Tagad tu man pagādā no rijas malkas labu klēpi gludenu tāšu, tad es parādīšu, kā dzelzs apaugs ar koku.»
Pēc maza laiciņa es jau biju ar tāsīm klāt, un skroderis lika šuvekli pie malas. Viņš sāka taisīt spieķi, kas bija daudz skaistāks darbs par apnikušo šūšanu. Viņš izņēma no mašīnas kastiņas daiku, ar ko cirta pogu caurumus, un izsita ar to tāsī vairākus caurumiņus. Tad sagrieza tāsi nelielos ielāpos, kam katram vidū palika caurumiņš. Nu viņš tāstiņas uzmauca uz iesma un aizbīdīja līdz viņam galam, līdz pat pogai. Ar to dzelzs jau tika apsegta gandrīz pirksta garu gabalu.
«Redzi nu!» skroderis priecīgi stāstīja. «Tagad es šitā apvilkšu visu to drāti ar tāsīm, sadzīšu tik cieti kopā, cik vien var, uzskrūvēšu beidzot galā bumbu un ar asu nazi notaisišu apaļu. Tas būs liels un ilgs darbs, kamēr dabūs līdzenu, bet tad arī būs ko redzēt. Beigās jānoskuj ar stiklu un jānolako, tad bližģēs vien.»
«Hm!» es nicīgi atkāpos. «Tādā modē, kas tur ko neuztaisīt!»
«Tu domā? Taisnība, — kad zina un kad māk, tad jau nekas vairs neliekas neiespējami. Bet uztaisi vienu loga rūti vai papīra lapu, ja nezini, no kā to taisa un kā to dara.»
Kopš šīs sarunas es sāku skatīties uz visām lietām ar apbrīnošanu un gribēju zināt, kā to dara un kā atkal to. Skroderis bij lasījis daudz grāmatu, un mēs kopīgiem spēkiem varējām šo to noskaidrot, sevišķi, ja mums piebiedrojās vēl saimnieku Māra. Ja arī mūsu izskaidrojumi ne visas reizes bija pareizi, tad vismaz mēs lauzījām galvas, un ari tas jau kaut kas bija.
No istabas līdz akai ābeļdārzu no sētsvida šķīra zema, glīta sētiņa. Gar šo sētiņu dārza pusē Mārai bija sasētas puķes. Vasaras vidū tās ziedēja visādās krāsās. Tur bija arī daži jurģīņu krūmi lieliem, sulīgiem ziediem. Kad svētdien pēcpusdienās mūsu zēni, saģērbušies goda drēbēs, spieķiem rokā izgāja sētsvidā, lai dotos kaut kur prom, kur bija nodomāts, tad vēl vajadzēja aizpuškoties. Viņi iesprauda pogcaurumā svārku stūrī pa jurģīnes ziedam, aizdedza papirosus un aizgāja, spīdošos spieķus mētādami. Redzeju es viņus izejam cauri aplokam, ce|š varēja vest uz Ķesteriem dziedāt mācīties. Aizgriezās viņi uz Veculvānu pusi, droši vien devās uz Muižaskrogu satikties ar citiem zēniem. Pa trešo ceļu citur nekur nevarēja iet, kā uz Oruli vai Ķišku kapiem.
Cik gan viņiem labi, — es, pie cūkām stāvēdams, domāju. Kas viņiem iekrīt prātā, to viņi dara. Man jāprasās, ja gribu aizskriet tepat uz Veculvāniem. Pat jālūdz atļauja, ja svētdien gribu uzlikt jauno cepuri, ko pats nopelnījis«
KALTA MĀRA, MADAĻA UN GRIETIŅA
Tanī laikā mūsu pagastā dzīvoja trīs meitieši, ko pazina tuvu un tālu. Virsrakstā minētie abi pirmie vārdi noteikti piederēja sieviešu dzimuma radījumiem, jo Madaļai, kā ļaudis melsa, kādreiz bijis pat bērns un Kalta Māra atšķīrās no citām sievām tikai ar savu milzīgo augumu un spēku. Teica, ka viņas brāļi esot tirie sienāži, salīdzinot ar viņu. Grietiņa turpretim bija tikpat neapšaubāms vīrietis, tikai savā stājā sievišķīgs. Es šos trīs cilvēkus pazinu tikai no redzēšanas, gluži kā visi citi, jo viņiem, kā jau īpatņiem, bij vispār gaužām maz draugu. Varbūt, ja es ar kādu būtu kopā dabūjis dzīvot, būtu arī iedraudzējies. Tad es varētu atklāt vienu otru viņa gara īpatnību. Tagad jāapmierinās ar ārišķībām vien.
Kalta Māru es redzēju vienu vienīgu reizi, Rudzaišu tirgū, un viņas izskats manā atmiņā stāv kā kāds pārdabīga lieluma gotisks tēls, katrā ziņā koka, varbūt pat ķirpju izēsts.
Rudzaišu tirgus bija pats lielākais no septiņiem Neretas gada tirgiem. Bija ilgi lijis, un zeme muižas laukā stipri izmirkuši. Kaut gan tirgus dienā mīlīgi spīdēja saule, laiks turējās vēss, un abas garās ielas nebij nekas cits kā māla skrīnes. Kam kājā nebija kārtīgi aizšņorējamas kurpes, tas nedrīkstēja steigties, citādi izkāpa no tām.
«Skat, skat!» saimnieks rādīja saimniecei. «Nu jau būs pamanījusi kādu teļu vai aitu.»
Es sēdēju saimniecei līdzās ratos, kur no augšas labi varēja redzēt, kas mūsu apkārtnē notika.
«Kalta Māra,» saimniece man savukārt piegrūda ar elkoni.
Vairāk viņa nepaspēja pateikt, jo lielā sieva, ko saimnieks bija rādījis, nogriezās no ielas un, pa ratu un pa zirgu starpu lavīdamās, riāca uz mums. Man tīri vai bailes sametās, tik varena un draudīga viņa izskatījās. Vienā mirklī es biju pārlaidis acis visam viņas augumam un varu to vēl šodien skaidri izsaukt atmiņā. Melni mati. Zemā piere saraukta grumbās. Acis piemiegtas. Skats vērsts tālu uz priekšu. Lūpas saliktas velnišķā smīnā. Ap galvu vaļīgi apsiets nenoteiktas krāsas lakats. Tālāk gara, pelēka milas jaka un tādi pat lindraki. Garas rokas platām plaukstām, ar ko viņa atbīda nost no ceļa visu, kas kaut kādi traucēja viņas gaitu. Te atspiedās uz kādu ratu spārna, pavilka kādu zirgu aiz astes sāņis, neizlaizdama no acīm iezīmēto mērķi. Kad viņa lauzās mūsu ratiem garām, es dzirdēju šļakstam un redzēju, ka viņai kājā bija gariem auliem zābaki, gluži kā vīrietim. Tie bija sabristi vienos dubļos. Visi ļaudis Kalta Mārā raudzījās kā kādā brīnumā, bet viņa nevienam nepiegrieza ne mazākās vērības. Gāja un aizgāja.